Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par spilgtākajiem kultūras tvērumiem martā. Iepriekšējā reizē rakstīju par zīmējumu. Pavasarim piesakoties, bija vēlēšanās atrast jaunvārdus krāsai, tonim. Tik daudz labas glezniecības koncentrācijas Rīgā un tālāk no dižpilsētas ļoti atšķirīga mēroga izstādēs Latvijā, manuprāt, sen nebija iemantota.
Skatītāju dvēseles atveras
Sērsnu mēneša desmitajā dienā devos uz Jelgavu. Trīs atšķirīgas, bet gleznieciskā kvalitātē ļoti augstvērtīgas solo skates. Vija Zariņa "Manu sajūtu ainavas" (Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī, 4. marts–5. maijs), Silvija Meškone "Mans zaļais dārzs" (Jelgavas māksla skola, 3.–30. marts) un Induļa Landaua "Pasteļgleznojumi" (mākslas studijas "Mansards" jaunajā Mākslas telpā, 10. marts–10. aprīlis).
Protams, nekādus jaunvārdus neatradu, jo dienas iespaidi pārāk blīvi, atšķirīgi rezonansē, taču vienlīdz rosinoši. Vija Zariņa izstādes pieteikumā skaidri iezīmē robežas: "Savos darbos īpašu nozīmi piešķiru Latvijas ainavai – nevis no dabas nogleznotai, bet dabas inspirētai. Es tās saucu par savu sajūtu ainavām." Ja attiecības ar mākslu, profesionalitāti, radošuma izpratni nav sagandētas, tad skatītāju dvēseles atveras un sarunas iespējamas. To nešaubīgi var attiecināt uz visiem trim māksliniekiem.
Vijas Zariņas un Silvijas Meškones ainavas kvalitatīvi eksponētas (sakārtotas tā, ka nolasās gan katra darba emocionālā uztveramība, gan ekspozīcijas skanējums) un arī jauni soļi zināmajā ceļā ieti. Vijai – diennakts apgaismojuma (vājš, tumsas klātesamība) pētījumi, Silvijai – ekspresīvā dinamika zaļās krāsas savaldīšanā – maigāka, klusinātāka, zīdaināka. Atpeldēja sens Koko Šaneles atzinums: "Vislabākā krāsa pasaulē ir tā, kas tev piestāv!" Nav ne mazāko šaubu, ka abas glezniecības meistares zina, kuras krāsas viņām piestāv.
Mūžības nianšu satvēruma mirkļi
Dienas ceļojums konkrētajā datumā bija saistīts ne tikai ar Induļa Landaua darbu izstādes atklāšanu. Novakares svētkiem ilglaicīga pastāvēšana saistās ar jaunas grāmatas atvēršanas notikumu. Mākslinieka Induļa Landaua trauslie pasteļi ievākoti nelielā, bet ar lielu mīlestību veidotā izdevumā. Jelgavas tipogrāfijā iespiestā sējuma galvenie veidotāji ir Kristīna Landaua-Junkere un Raitis Junkers, protams, ar lielu Jelgavas pašvaldības un Jelgavas mākslinieku biedrības vadītāja Māra Branča atbalstu. Grāmatas ievadtekstā citēju paša mākslinieka domas: "Vizuālais ir tikai pirmais impulss. Caur redzamo atklājas neredzamais. Caur reālistisko var pateikt zināmas izjūtas un filozofiju, kura nav redzama, kura iet dziļāk par redzamo."
Protams, glezniecība reproducējumā vienmēr paliks tikai nojausmās un pieskārienos, bet saglabāsies vismaz informatīvā līmenī! Tāpēc tik svarīgi Latvijas kultūras telpā atstāt zīmes, pieturas stabiņus, ticamus attēlus par vērtībām un personībām, kuru darbs veido cilvēkus, laiku un vēsturi. Tādas raudzes mākslinieks kā Indulis Landaus būtu pelnījis nevainojamu izdevumu, bet dzīvojam kara apstākļos (kopš pilna asiņainā Krievijas iebrukuma Ukrainā dun 1130. diena) un ir apbrīnojami, cik piesātināts, atbalstošs gara pasaulei ir Latvijas mākslinieku pilnvērtīgais darbs.
Lai runātu izvērstāk par Jelgavā redzētajām domu, prasmes, izjūtu koncentrācijām uz audekla, kartona, papīra, jābrauc vēl satikt mūžības nianses satvērumus mirkļu enerģijā, niansēs, nojausmās.
Gudrs un emocionāli piesātināts garīgais savienojums
Divas ļoti vērtīgas mākslas darbu ekspozīcijas šobrīd atklātas Sabilē. Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā: "Džemmas gadsimts" (22. marts–5. maijs) un "Istabai – 20" (24. marts–27. jūlijs). Abas skates vienlīdz nozīmīgas un kvalitatīvas. Tā aizvien, kad izdodas vecajā Sabiles sinagogā būt kādas interesējošas ekspozīcijas iepazīšanā jeb iegriežoties pa ceļam uz Pedvāles muižu vai kur citur Abavas krastos.