Jautājums paliek atvērts. Daugavpils teātra izrādes "Nākamgad tai pašā laikā" recenzija

Herberts Laukšteins iestudējumā "Nākamgad tai pašā laikā" Daugavpils teātrī jautā: kas īsti bija šī monogāmā laulības pārkāpšana ceturtdaļgadsimta garumā?

Herberts Laukšteins pēc intrigu caurvītās aktieru dumpošanās un krēslu rokādes Liepājas teātra valdē vairs nelūkojas Manhetenas virzienā un atgriežas pie savas pamatprofesijas. Ja jau reiz esi studējis pie tādas leģendāras personības kā Marija Knēbele, tad, jādomā, savienojums ar dzīvā teātra asinsriti nav noliedzams un atdalīt sevi no tās nez vai būs iespējams. Turklāt no Mihaila Čehova skolas izrietošā aktierisko un režisorisko atziņu vērtība šodienas teātrī nebūt nav mazinājusies. Laikmetīgā teātra hipertrofētā aizraušanās ar formu, vizualitāti un darbību per se vienkārši ir aizēnojusi teātra mākslas patieso dabu, gan jau tā atkal izsprauksies cauri žilbinošajiem tehnoloģiju karekļiem, mazkaloriju saturiem un virspusējiem sociālpolitisko aktualitāšu atgremojumiem, lai atgrieztos pie savas pamatfunkcijas – raisīt un uzturēt kustību cilvēku dvēselēs.

Savu atgriešanos profesijā Herberts Laukšteins pieteica ar "Art Management Group" iniciētu Marka Kamoleti komēdijas "Pidžama sešiem" iestudējumu (pirmizrāde 2025. gada 2. februārī VEF kultūras pilī), kurā piedalījās labi pazīstami aktieri no dažādiem teātriem. Publikas atsaucība bija negaidīta, un pieprasījums joprojām pārsniedz piedāvājumu. Vai tikai tādēļ, ka izrāde ir asprātīga situāciju komēdija un publika ir izsalkusi pēc smiekliem, vai tomēr tādēļ, ka režisoram ar aktieru palīdzību izdevās vērīgāk ielūkoties caur farsa prizmu samudžinātajās attiecībās un cilvēciskajās vājībās?

Atbildi uz šo jautājumu mēģināju rast viņa nākamajā iestudējumā, kas veidots pēc Bernarda Sleida lugas "Nākamgad tai pašā laikā" un savu pirmizrādi 4. aprīlī piedzīvoja Daugavpils teātrī. Atkal komēdija? Jā, bet dramaturģiski krietni komplicētāka, jo lugas darbība ir izvērsta laikā, kas ļauj publikas uzmanību vērst uz dzīves smeldzīgajiem, aiz asprātīga humora plīvura paslēptiem momentiem un vienlaikus pavērot, kā gadu plūdumā aug, mainās un nobriest personāžu raksturi. Teiksim, autora dāvana, kas režisoram dod iespēju kaut ko iekustināt skatītāja dvēselē, un, izskatās, ka Laukšteins savā skatuviskajā versijā ir centies to maksimāli izmantot.

Lidojums uz Havaju salām 1974. gadā ilga četras stundas, un, īsinot laiku, Bernards Sleids iesāka šo to rakstīt. Vērpās pilnīgi atšķirīgos laika sprīžos šķetināti dialogi starp diviem varoņiem, kas nākamā gada sākumā tika satīti vienā kamolā un pārtapa par kārdinošu materiālu Brodvejas teātriem. Sleids pameta televīziju un kļuva par "pilna laika dramaturgu", kura lugas joprojām iestudē visā pasaulē. Arī Latvijā minētā komēdija ir uzvesta vairākkārt.

Lugas sižetiskais pavediens sākas 1951. gadā ar grāmatveža Džordža un mājsaimnieces Dorisas pamošanos kādā Kalifornijas kotedžas gultā pēc visai vētraini kopīgi pavadītas nakts un stiepjas līdz pat 1975. gadam, ik pa pieciem gadiem varoņiem tiekoties tajā pašā vietā. Abi ir mīloši ģimenes cilvēki, un līdz šim nekas tamlīdzīgs ar viņiem nav atgadījies, tādēļ situācija raisa pamatīgu apmulsumu, kas neizprotamā kārtā kontrastē ar sajūtu, ka notikušais ir kaut kas pašsaprotams, neizbēgams un dabisks. Neviens no viņiem pat nepieļauj domu par šķiršanos no ģimenes, bet vienalga alkst iepazīt otru tuvāk un apjaust tās iekšējās saskaņas iemeslus, kas noved pie lugas galvenās intrigas jeb abu varoņu lēmuma tikties reizi gadā šajā pašā vietā un laikā.

Neraugoties uz komiski erotiski veidoto mizanscēnu, izrādes sākums aktieriem nenāk viegli. Iešūpošanās un iekļaušanās spēles nosacījumos nedaudz atgādina variāciju par to, kā padomju laikā mēdza uz skatuves atainot ārzemniekus. Ieskicēt sākotnējo pozīciju, no kuras izaugs katra personāža individuālās attieksmes pret notiekošo meklējumi, ir psiholoģiski visai sarežģīts process. Apziņā nākas konfrontēt izjūtas, priekšstatus un morāli pretrunīgus jēdzienus, kuriem atrast adekvātas skatuviskās izpausmes lāgā neizdodas. Protams, daļu var norakstīt uz pirmizrādes sasprindzinājumu, taču, man liekas, ka vainīgs būs pieredzes trūkums, kas neļauj aktieriem sasniegt to stāvokli, ko teātrī sauc par pilnīgu ķermeņa un psiholoģijas integrāciju.

Aleksandrs Komarovs (Džordža lomā) izrādē "Nākamgad tai pašā laikā" Daugavpils teātrī.

Foto: Gatis Timofejevs/Publicitātes

Džordžs (Aleksandrs Komarovs) iesākumā nedaudz mokās ar vainas apziņu un mēģina to apslāpēt ar viena sānsoļa maznozīmīgumu, taču viņam arvien vairāk gribas ieklausīties Dorisas jūsmīgajās replikās, un viņš jūt, ka šī sieviete viņu pievelk. Aktieris precīzi izpilda režisora norādījumus, spēles gaitā pārliecinoši maina sava tēla ārējo veidolu un rūpīgi pieskaņo tām skatuviskās uzvedības izpausmes, dodot skatītājam iespēju pie sevis pārcilāt atbildes uz meklējošajiem jautājumiem par to pašu neizskaidrojamo cilvēka vajadzību pēc dzīves jēgas. Džordžs atbilstoši amerikāniskajam stereotipam no bikla grāmatveža pārtop par veiksmīgu juristu, nopelna savu pirmo miljonu, bet pēc dēla nāves Vjetnamā pārvelk karjerai svītru un pievēršas hipiju kustībai, lai beigās nodotos vienkāršai pārtikuša cilvēka dzīvei un neiztrūkstošajām tikšanās reizēm ar Dorisu. Reālpsiholoģiskās spēles ietvaros labi miksējot humoru ar smeldzi, aktieris profesionāli atzīstamā līmenī izdzīvo visas sava varoņa pārvērtības un dāvā publikai iespēju ar smaidu palūkoties uz to, kā šajā dzīvē mūs izmaina laiks un pieredze.

Dorisa (Natālija Kotona) pēc savas dabas ir spontānas rīcības pilna būtne, turklāt katoliete, kas visai brīvi attiecas pret morāles dogmām. Salikums, kas prasa plašu aktierspēlē ietverto reakciju diapazonu uz gadu ritējumā atainotajām sociālo un sadzīvisko situāciju izmaiņām. Mājsaimniece, sevi izglītojoša studente, biznesa sieviete un novēlojies puķu bērns faktiski ir tikai laikmeta definēti apzīmējumi stāvokļiem, kurus aktrise izrādes scenogrāfiskajā telpā izdzīvo ar pievilcīgu aizrautību, taču spēlē laiku pa laikam iezogas uzkrītoši falšas notis, kas neļauj tā īsti piekļūt tēla sirdspukstiem.

Viena no svarīgākajām iestudējuma sastāvdaļām šoreiz ir tā saucamais laika rāmis, kas sevī ietver pārmaiņas lugas varoņos un pasaulē no 1951. līdz 1975. gadam. Režisora attieksme, kuru krāšņi atbalsta gan telpiskie risinājumi (scenogrāfs Ivars Noviks), gan aktieru spēles ar kostīmiem (mākslinieks Gatis Timofejevs) pret to ir ne vien ļoti skrupuloza, bet arī pārsteidzoši iedarbīga. Melnbaltie muzikālie videoklipi milzīgajā retrotelevizora ekrānā ar apskaužamu precizitāti ieskicē katras laikā nosacītās varoņu tikšanās ainas emocionālo noskaņu un vienlaikus caur zibenīgām kadra montāžām ļauj skatītājam ielūkoties to laiku sociālajās un politiskajās problēmās, rosinot uztverē aktivizēt cilvēka dzīves saikni ar pasaulē notiekošo.

Izrādes izskaņā parādās viens brīnišķīgs jautājums, ko režisors atstāj atvērtu: kas īsti bija šī monogāmā laulības pārkāpšana ceturtdaļgadsimta garumā? Vai varam to saukt par mīlestību? Sērens Kirkegors savulaik teica: ''Par mīlestību es zinu tikai to, ka tās ir jūtas, kurās savienojas vēlme, maigums un sapratne, kas saista mani ar noteiktu būtni." Varbūt viņam bija taisnība.

Uzziņa

Bernards Sleids, "Nākamgad tai pašā laikā", iestudējums Daugavpils teātrī

• Režisors Herberts Laukšteins, scenogrāfs Ivars Noviks, kostīmumākslinieks Gatis Timofejevs, gaismumākslinieks Sergejs Vasiļjevs.
• Lomās: Aleksandrs Komarovs, Natālija Kotona.
• Nākamā izrāde: 10. maijā.