Sestdien, 12. aprīlī, Liepājas teātrī gaidāma pirmizrāde dramaturga Artūra Dīča un režisora Elmāra Seņkova iestudējumam "Baltijas teļš". 2023. gada rudenī Elmārs Seņkovs, kā pēdējo iestudējot Raiņa "Spēlēju, dancoju", atstāja Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja amatu un kopš tā laika iestudējis izrādes Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā "Zirgu pasts", Valmieras vasaras teātra festivālā, Igaunijas teātrī "Vaba Lava" un Klaipēdas Drāmas teātrī. "Latvijas Avīze" uzrunāja režisoru sarunai par ceļu – vai redzam, kāds tas būtu ejams, un vai šodien mēs spētu sadoties rokās, līdzīgi kā 1989. gadā to spēja toreiz Padomju Savienības okupētās trīs mazās Baltijas valstis.
Izrāde "Baltijas teļš", apjukums divās daļās. Vai arī pats piedalījāties iestudējuma idejas radīšanā?
E. Seņkovs: Šoreiz idejas impulss tiešām nāca no manis, bet kopā ar dramaturgu Artūru Dīci esam jau sastrādājušies Nacionālā teātra izrādēs "Arī vaļiem ir bail" un "Ričards. Nekā personīga". Iesākumā vēlējāmies atskatīties uz savu bērnības laiku, deviņdesmitajiem gadiem, bet, rakstot un domājot par laiku pirms vairāk nekā 30 gadiem, uzrakstījās par šodienu. Raugoties uz vēsturiskajiem notikumiem, uzdodam jautājumu – kas mēs esam šodien?
Savukārt nosaukums "Baltijas teļš", protams, ir kā vārdu spēle ar "Baltijas ceļu", kas bija ļoti svarīgs, viens no nozīmīgākajiem notikumiem gara spēka atgūšanā.
Arī – pierādīšanā, ka mums, trim Baltijas valstīm, nepieciešama brīvība un neatkarība.
Šodien nāktos uzdot jautājumu, vai kas tāds atkal būtu iespējams, vai mēs atkal spētu sadoties rokās. Liekas, tam tomēr nepietiktu spēka, bet kam būtu jānotiek, lai tomēr spētu vienoties?
Nosaukumā "Baltijas teļš" uzsveram jauna cilvēka cīņu par savu zemi, par savu neatkarību, talantu. Galvenie varoņi ir vīrieši, katrs pilnīgi citāds, ar savām kvalitātēm. Toreiz, deviņdesmitajos gados, kad atguvām neatkarību, patiesībā bija apjukuma laiks, bet mūsu varoņi katrs veidoja savu ceļu, savu neatkarības ceļu.
Ir gan būtiski pieminēt, ka nemēģinām parādīt, kādi bija deviņdesmitie, iestudējums ir vien subjektīvs, māksliniecisks redzējums. Daudz neaizraujamies, lai runātu par dokumentāliem notikumiem vai reālām personām, bet parādām apjukuma sajūtu. Patiesībā arī šobrīd dzīvojam savā ziņā līdzīgā apjukuma laikā, mums jāvienojas par kaut kādu virzību, kā varam turpināt saglabāt savu neatkarību. Viedokļu ir daudz, apkārtējā pasaule domas gluži vai izmētā, pareizāk sakot, nojauc vērtību orientierus. Esam apjukuši, un mūsu sabiedrība ir ļoti saskaldījusies.
Izrāde ir stāsts par to, ka mēs uzdodam ļoti daudz jautājumu, bet – ko mēs šodien patiesi esam gatavi darīt? Kā aizsargāt savu brīvību?
Ar ko? Kā to iespēja mūsu tēvu paaudze?
Parasti, ja par kādu saka, ka skatās teļa acīm, tas nav diez ko glaimojoši.
Šoreiz teļš nozīmē vitalitāti un jaunību, būt zināmā mērā trakiem un varbūt pat lecīgiem, gluži kā pusaudžiem. Psiholoģiski mūsu valsti varētu raksturot kā pusaudzi.
6.3 °C
