Par sprīža tiesu. Valmieras teātra Izrādes "Sprīdītis" recenzija

Valmieras teātri un režisoru Reini Suhanovu saista ilga sadarbība un savstarpēja sapratne, par ko liecina atzinību saņēmušie iestudējumi. Režisors vairākkārt ielūkojies Raiņa, Aspazijas, Rūdolfa Blaumaņa literatūras zelta fondā, un līdzīgi tiem iestudējumiem arī šoreiz pieeja nes abpusēju veiksmi. Izrādi precīzi raksturo viens no pozitīvi noskaņotajiem teātra mājaslapas apmeklētājiem – kā mūsdienīgu "Sprīdīti" ar Annas Brigaderes tekstu. Tā savieno pazīstamo ar seno, iešķiļ režisora radošo dzirksti un papildina valmieriešu repertuāru ar spilgtu klasikas šodienīgu iedzīvinājumu.

"Sprīdītis" papildina sezonas ne pārāk garo uz profesionālajām skatuvēm redzamo iestudējumu kopīgo virkni bērnu auditorijai. Annas Brigaderes laimes meklētājs kopā ar zināt gribošo Dauku un drosmīgo lasēnu Stasi izrādēs "Dullais Dauka" Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Jurģis Lūsis), "Lasis Stasis" Latvijas Leļļu teātrī (režisors Edgars Kaufelds) ceļ godā šobrīd būtiskās īpašības – uzņēmību un interesi par plašo pasauli, atbildību un drosmi uzdot lielos jautājumus – ko nozīmē iet prom, lai atgrieztos, kāpēc svarīgi skatīties uz horizontu un gribēt redzēt tam pāri.

Spīts un apņēmība

Pieaugšanas stāstu nekad nevar būt par daudz, jo īpaši, ja izaugšana nospēlēta tik asprātīgi kā šoreiz, mērot centimetros un sprīžos. Scenogrāfs Suhanovs izvērš tēmu jo plaši, gan teātra foajē piedāvājot mazajiem skatītājiem iespēju iemūžināt sevi pie milzu lineāla, gan programmiņā salīdzinot sprīža un centimetra garumus. Un uzskatāmā veidā skatītāji arī redz, kā Sprīdītis kopā ar pašapziņu, gudrību un attieksmi aug raksturā un izlēmībā. Atgriežoties mājās, no kurām 1. cēlienā prom pasaulē dodas aktiera Rūda Bīviņa nospēlētais titulvaronis, lielā ēka 2. cēlienā proporcionāli pret cilvēka augumu izrādās negaidot kļuvusi desmitkārt mazāka.

Bīviņam izdodas Sprīdīša enerģisko darbību neuzbāzīgi un precīzi savienot ar sirsnīgu labestību. Viņa tēls kā spīvs, neatlaidīgs un patstāvīgs cīnītājs nekļūst ass, nejūtīgs vai iedomīgs. Aktiera spēle ir pārliecinoša lomas garumā – no visu četru vēju nokausēta zēna un Sīkstuļa tupeles par nepaklausību un pretimrunāšanu mērīta puikas, ko noniecina katrs kambarsulainis un Karalis, līdz paša uzaudzētai pārliecībai, ka puse karaļvalsts nav vajadzīga, bet mājas un Lienītes sirds – gan.

Arī izrādes kopīgā intonācija zīmē dzīvīgās skaidrās krāsās to, kas labs, un arī sliktais nav garlaicīgs. Izvairoties no vienkāršotas stāsta ilustrācijas, par centru kļūst aktieru spēles prieks un azarts, kas ļauj ar minimāliem līdzekļiem nospēlēt jebko. Tā, piemēram, attēlojot krāsni ar roku pirkstiem, tie ēd malkas skalus, nospēlējot ugunij raksturīgo negausīgo apetīti. Aizraujoši sekot asprātīgām detaļām Lienītes un citu mājinieku bērnu epizodēs, kur kopā ar rotaļām (klusais telefons, bum, bum vecāmāte u. c.) atklājas tik atšķirīgā katra saprašana un temperaments, noskaidrojas, kurš kuram ir kas un tiek dibināta mazās saimes attiecību hierarhija.

Izvairoties no vienkāršotas stāsta ilustrācijas, par centru kļūst aktieru spēles prieks un azarts, kas ļauj ar minimāliem līdzekļiem nospēlēt jebko.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Jauda un garša

No kopējās spēles neizkrīt arī negatīvie pasaku varoņi, kas citur un citkārt redzēti klišejiski. Tēli īpaši izteiksmīgi izceļas kustību mākslinieces Lindas Mīļās izstrādātajos plastikas zīmējumos. Tā Velns ir ne vien interesants kā virtuozs breakdance dejotājs, bet arī prasmīgs darījumu zellis ar biznesa pieeju – aste nozīmē 100 000 naudiņas, bet raga nolaušanas gadījums – simt gadu neatgriešanos uz zemes.

Izcils risinājums atrasts visumā labsirdīgā sumpurņa Lutauša epizodē, kam dejot liek Sprīdīša stabulītes skaņas un kam apavu vietā jācilā milzu celmi. Kustību partitūras saskaņotība ar telpas vizuālo atmosfēru un kostīmu – objektu – tēliem, ko uzbur kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa krāšņie krāsu, faktūru un ritmu varianti, liek sekot tiem ar neatslābstošu interesi. Vēja Mātes epizode ir atsevišķs meistarstiķis. Lai visu piedzīvotu, jānoskatās izrāde, kur katra mazākā bezteksta loma ir interesanta, pat pašironiski elegantā Galma dāma ar vienu baleta pozu.

Viena stabulīte, viens ritms

Sprīdīša pārbaudījumi seko cits citam ar ritmisku dzīvās mūzikas atbalstu, savukārt komponista Kārļa Tones aicinošais un lipīgais vadmotīvs, ko izpilda stabulīte, liek cilāties arī publikas kājām, caurvijot visu izrādi. Šķiet, pat lielās skatuves ainu pārbūves virknējas kārtu kārtām ar dejisku vieglumu, apliecinot dinamiku kā būtisku Suhanova radošā rokraksta zīmi.

Režisors gluži kā Sprīdītis, kas cilāja smago Lutausi ar attapību vien, pats itin kā pārlec kādiem 120 gadiem, kas pagājuši kopš lugas pirmpublicējuma, liekot šodien visām paaudzēm piedzīvot rotaļīgos Sprīdīša piedzīvojumus.

Uzziņa

Anna Brigadere, "Sprīdītis", iestudējums Valmieras teātrī

• Režisors, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmumāksliniece Anna Heinrihsone, gaismumākslinieks Niks Cipruss, kustībumāksliniece Linda Mīļā, komponists Kārlis Tone.
• Lomās: Rūdis Bīviņš, Aksels Aizkalns, Aigars Apinis, Gerda Embure, Rihards Jakovels, Māra Mennika u. c.
• Nākamā izrāde: 15. aprīlī.