Māksla, cenzūra un sirdsapziņa. Valmieras teātra izrādes "Četri balti krekli" recenzija

Neņemos spriest, cik lielā mērā valmieriešu interese par Gunāra Priedes dramaturģiju varētu būt mantota no tiem laikiem, kad Ieva Struka bija teātra literārās daļas padomniece (1996–2001), taču līdz pat šodienai tā ir saglabājusies nemainīga un Valmieras teātris gandrīz katru sezonu piedāvā kādu jaunu minētā autora lugas lasījumu.

No vienas puses, tas ir apsveicami, jo tiek saglabāta kultūras procesu vēsturiskās nepārtrauktības apzināšanās, kas stiprina mūsu identitāti vājprātīgajā pasaules pārdalīšanā, kur mazajām tautām nekāda lielā loma nav paredzēta. No otras puses, diskutabls joprojām paliek jautājums par šo iestudējumu māksliniecisko kvalitāti modernajā teātrī, jo Priedes lugās varoņu rīcības iekšējā motivācija spēcīgi balstās okupācijas laika ideoloģijā, kas nebūt nesastāvēja vienīgi no absurdajām kompartijas politiskajām prasībām un represijām, bet arī no cilvēciski pieņemamu ideālu piejaukuma, kas ļāva cilvēkiem izturēt varas uzspiestās eksistences pazemojošos noteikumus un pat lēnām tos drupināt.

Gunārs Priede, lugās pievēršoties sava laika "cilvēka reālajai dzīvei", to arī nepārprotami darīja, bet talantīgā spēja savu varoņu rīcību ieaust smalku cilvēcisko attiecību tīklojumā piešķīra viņa dramaturģijai pārlaicīgu dimensiju. Neraugoties uz to, šķetināt šodien viņa tekstus uz skatuves nemaz nav tik vienkārši, jo ideoloģiskā komponente dialogos lielā mērā nosaka personāžu rīcību katrā atainotajā situācijā un iezīmē tos izvēles kritērijus, kas veido un atklāj tēla būtību. "Melnbaltā" pieeja šeit neder, jo, preparējot tekstu bez dziļākas aizgājušā laika izpratnes, neko vairāk par plakanu ilustrāciju uz skatuves iegūt nevar. Savukārt ideoloģiskā balasta svītrošana izmaina teksta struktūru un reizēm arī loģiku, no kā tēli zaudē svarīgu savas rīcības psiholoģiskās motivācijas daļu.

Inese Pudža Anitas Sondores lomā (no kreisās) un Ieva Estere Barkāne Bellas tēlā.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Tā ir dilemma, ko šodien nākas risināt visiem Priedes lugu iestudētājiem. Viens no iespējamiem risinājumiem ir režisoriskais koncepts, kuram tiek pakļauts dramaturģiskais materiāls un pielāgota forma ar attiecīgi sintezētu aktierspēlas stilistiku. Šādu pieeju iestudējumam "Četri balti krekli" (pēc Gunāra Priedes lugas "Trīspadsmitā") Valmieras teātrī ir izvēlējies Jānis Znotiņš, lai piedāvātu publikai atraktīvi rosinošu sarunu par sirdsapziņām. Tas gan ir tāds jēdziens, kuru cilvēce ir iemanījusies noglabāt labi dziļi azotē, lai netraucē dzīvot, bet tas, protams, nenozīmē, ka teātris to nevarētu mazliet pavilkt laukā.

Izrādes kodolu veido trīs šodienas publikai no filmas "Elpojiet dziļi" pazīstami personāži, kuriem trīs cēlienos ir jāizspēlē lugas sižetisko pavērsienu konspekts pieticīgas izdomas nosacītā scenogrāfijā. Vienojošais elements starp ainām ir triviāli horeografētu statistu kopa ar kodētu apzīmējumu "tie paši". To veido labākie vecākās paaudzes aktieri – Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Baiba Valante, Aigars Vilims un Ilze Pukinska –, ar neveiklu skatuvisko voltižēšanu uzsverot mūžīgā paaudžu konflikta ēnas puses. Acīmredzot režisors viņus formatē kā tos pagātnes rēgus, kas neko nav dzirdējuši par sirdsapziņu un šodien tikai traucē mākslas attīstībai.

Cēzars ir komponējis vairākas melodijas, kas izpelnījušās publikas atsaucību un sajūsmu "Ziemeļblāzmas" koncertā. Tās, negribīgi pienākumu pildot, ir noklausījusies kultūras nomenklatūras pārstāve Anita Sondore un savā atskaitē fiksējusi vairākas dziesmas kā publiskam izpildījumam nepieņemamas jeb cenzējamas. Ideoloģiskais teksta slānis, uz kuru balstoties lugā šāds lēmums tika pieņemts, izrādē ir svītrots kā režisora konceptam neatbilstošs, bet atlikušie, ar Ances Muižnieces dramaturģisko palīdzību piegludinātie dialogi īstu skaidrību, kā vārdā tas tiek darīts, nevieš. Saraustītais mākslas piederības diskurss, kas it kā veidojas starp lugas personāžiem, izrādē pārvēršas par tādu kā emocionālu pačalošanu, kurā grūti būs ieraudzīt daudzmaz vērā ņemamu viedokļu konfrontāciju. Secīgi gaisā karājamies paliek jautājums: kas tā par padomi, kas tā par cenzūru, pret kuru tiecas iestāties režisors?

Krišjānis Strods Cēzara Kalniņa lomā, Ieva Estere Barkāne – Bella un Inese Pudža Anitas Sondores tēlā.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Krišjānis Strods Cēzara tēlu uz skatuves veido kā visai ambiciozu, pašpārliecinātu, pat nedaudz lecīgu mūsdienu jaunieti, kurš nez kāpēc krāmējas ar nelietojamiem telefoniem un sacer mūziku, kas publikas uztverē šodien veido pilnīgi autonomu kontekstuālo atmosfēru un emocionālo noskaņu. Skaļās fonogrammas, kuras režisoram neizdodas harmoniski sasaistīt ar Cēzara radošajiem centieniem, tikai pastiprina šo autonomijas efektu. Īpaši tas krīt acīs otrajā cēlienā, kad Cēzars filozofē par mākslu ar mūzikas instrumentiem piebāztā istabā un ne reizi tiem nepieskaras, lai pārliecinātu skatītāju par savām radošajām spējām. Visas viņa runas par to, ka mākslai jābūt dzīvai, ka tā dzimst no emocionāla sprādziena kaut kur dziļi sirdī, no malas izklausās pēc patukšām frāzēm, kuras aktieris mēģina attaisnot ar enerģisku kratīšanos un lēkāšanu kā ilustrāciju radošā procesa apliecinājumam.

Bella aktieriski pievilcīgā Ievas Esteres Barkānes izpildījumā ir nopietnas izglītības neapgrūtināta meitene, kas mīl gan šlāgerus, gan Cēzara mūziku un, sievišķīgas intuīcijas vadīta, pūlas padziļināt savas divu nedēļu laikā izveidotās attiecības ar Cēzaru. Viņa jūt apdraudējumu no Sondores puses, attiecīgi uz to reaģē, bet viņas jūsmīgie izteicieni par mūziku atsedz tikai vienkāršā cilvēka attieksmi pret mākslu, kas šūpojas skalā starp patīk un nepatīk. Ar tādu argumentāciju pat nav vērts likt svaru kausos jautājumu: kas ir un kas nav māksla?

Pēc visām dramaturģiskā izejmateriāla apcirpšanas izraisītajām nekonsekvencēm, kuras režisors cītīgi cenšas notušēt ar kolektīvajām starpspēlēm, mūziku un dzejas fragmentiem, sarežģītākais un aktierspēles ziņā pilnestīgākais tēls izrādē ir Ineses Pudžas atveidotā Anita Sondore. Atbrīvojot viņu no teksta ideoloģiskā sloga, Sondores rīcības motivācija tiek pārbīdīta uz nosacītu ierēdniecisko jomu, kas nekādā veidā neizslēdz to, ka jūtu pieredze atstāj iespaidu uz mākslas darba estētisko vērtējumu. Radošos un vērtējošos procesos diemžēl šis cilvēciskais faktors nav izdalāms un pēc tā nevar noteikt, "kas ir un kam pieder māksla". Atliek tikai uzmanīgāk ieklausīties Sondores replikās, un ātri vien apjautīsim, ka viņas spriedumi nav tukšas frāzes un ietver sevī arī nopietnus vērtēšanas kritērijus, kuros Cēzars sākotnēji pat necenšas ieklausīties, lai gan pēcāk saprot, ka daudzi no tiem ir pamatoti. Jā, pēc jūtu atmošanās Anita maina savus spriedumus, bet tā ir tīra psiholoģija, kuru tik saspiestā veidā ir grūti izmantot konceptuālo mērķu stratēģijā, taču, pateicoties aktrises pārliecinošajai spēlei atvēlētā materiāla ietvaros un nenoteiktības akcentējumam finālā, režisoram samērā veiksmīgi izdodas pievērst publikas uzmanību sirdsapziņas lomai visās cilvēka darbības sfērās.

Savācot kopā visus scēniskās kolāžas fiksētos un garāmslīdošos iespaidus, jāteic, ka Jānis Znotiņš pieskaras ļoti plašam ar mākslas uztveri saistītam tēmu lokam, taču izrādē tas paliek tik izkaisīts, ka lielākā publikas daļa to nez vai fiksēs. Diemžēl priekšnesuma forma neveicina iedziļināšanos saturā un performatīvās ilustrācijas tikai sadrumstalo kopiespaidu. Turklāt aktuālais cenzūras jautājums šādā skatījumā paliek ārpus uzmanības loka, jo šodien to risina daudz rafinētāk un efektīvāk – vai nu piešķir, vai nepiešķir finansējumu radošam projektam.

Uzziņa

Gunārs Priede, "Četri balti krekli" ("Trīspadsmitā"), iestudējums Valmieras teātrī

• Režisors Jānis Znotiņš, scenogrāfe Pamela Butāne, kostīmumāksliniece Ilze Vītoliņa, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, horeogrāfe Agate Bankava, muzikālāspartitūrasautors Rihards Zelezņevs, dramaturģijaskonsultante Ance Muižniece.
• Lomās: Ieva Estere Barkāne, Inese Pudža, Krišjānis Strods, Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Baiba Valante, Aigars Vilims.
• Nākamās izrādes: 3., 4., 5., 6., 8., 9. aprīlī.