Dienā, kad jau 20. reizi tiks pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā, aicinām ielūkoties viņa kolēģu atmiņu atspulgos dabas dzejnieka 80. jubilejā
Jānis Baltvilks (1944 – 2003) savā pēdējā dzīves gadā rakstīja trioletas. Viena no uzrakstītajām skan šādi: "Tas esot bijis baigais vecis, / Vairs tagad tādu veču nav. / Kā cēlies, tūdaļ zirgā lecis, / Tas esot bijis baigais vecis, / No abiem galiem dedzis sveci / Un saucis: kociņš viņu rau! / Tas esot bijis baigais vecis... / Par mani teikas stāsta jau?"
Bez šaubām – personīgi un ironiski. Uldis Bērziņš vēlāk atmiņās rakstīs: "Ja viņš (Jānis Baltvilks. – M. R.) kādreiz padižojās, tā bija tad pašironijas izpausme: redz, kā nu Džonītis laiž!"
Vēl kādus desmit gadus iepriekš, reiz sarunā ar mākslinieci Anitu Paegli, abiem kopīgi veidojot kārtējo dzejoļu krājumu bērniem, uz jautājumu, ar kādu dzīvnieku dzejnieks pats sevi raksturotu, viņš teicis, ka esot sīks putniņš…
Baigais vecis vai sīks putniņš? Šogad, 21 gadu pēc Baltvilka nāves un pieminot viņu 80. dzimšanas dienā, šis melnbalti kategoriskais jautājums joprojām ir aktuāls. Pieņemu, ka uz to varētu atbildēt laikabiedru atmiņu lauskas. Reizē arī izpaliktu vaicājums: kāpēc tieši Jāņa Baltvilka vārdā nosaukta Latvijas prestižākā balva bērnu literatūrā, kas kopš 2005. gada tiek piešķirta dzejnieka dzimšanas dienā – 24. jūlijā.
Godbijība
IMANTS ZIEDONIS (1933 – 2013), dzejnieks: "(..) Jānītis bijāja un kopa mazus krūmus, pasargāja mazus putnus. Viņš gandrīz nemaz nekašķējās, neplēsās ar cilvēkiem. Tikai pateica: man ir cits viedoklis. Viņš ļoti cienīja bērnu gaumi un nekad neuztiepās bērniem ar savu dzejas vārdu, vienkārši rādīja, re, kā tur ir tas un tur ir tā. Viņš bija ļoti godbijīgs ar sievietēm. Atceros vienu mazu ainiņu mūsu dižkoku atbrīvotāju grupas autobusā. Jānis bija iereibis un atļāvās aplikt vienai skaistai mūsu meitenei roku ap pleciem. Neko, neko vairāk. Paskatījās uz viņas mazatpogātās blūzītes podziņām, zem kurām cēlās un dzīvojās sievišķīga elpa, un teica: "Kādi tev skaisti balodīši." Nekas, nekas jau vairāk. Tikai tāds nevainīgs ornitoloģisks vērojums. Arī šeit viņš bija un palika ornitologs.
Vairāku gadu desmitu laikā, cik kopā nācās būt kā kolēģim, neesmu dzirdējis kādus viņa sacītus neglītus vārdus par sievieti. Un vispār – viņš nelietoja nekrietnus, nelabus vārdus. Tā bija viņa godbijība pret vārdu. Jānim vārdi klausīja. Iedvesmojies viņš mūsu vakarēšanas reizēs dižkoku atbrīvotāju grupā varēja deklamēt improvizētas poēmas un uzreiz sacerētu eposu veselas nodaļas. Aizrāvušies mēs klausījāmies viņa asprātībās un aktieriskajās pasāžās un nekā no tā neierakstījām. Žēl. Akins... Minnezengers... Dziedošs dervišs uz ēzeļa. Vārdi viņu klausīja. Un es uzdrošinos teikt: viņš klausīja vārdus. Un te jau uzpeld vēl viens dziļāks vārds– "dievbijība". Jānis bija dievapziņas cilvēks. Viņš nekaunējās to atzīt. Kaut arī nekad sevi tā nedeklarēja un neizrādījās, nesludinājās, bet viņš klusībā nesa sevī evaņģēlisku ticības, cerības un mīlestības imperatīvu.
Manā biogrāfijā Jānis bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, pie kuriem es esmu piemērījies, respektējis, un bija reizes, kad viņa priekšā es esmu apkaunējies." (2003)