15.2 °C
"Jūs taču zināt, kādā krāsā ir ķirši," retoriski pavaicā režisors Viesturs Kairišs. "Sarkanā. Nav nekādas nevainīgās odziņas. Kad nopil, paliek, nav tik viegli izmazgāt..." 26. aprīlī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī pirmizrādi piedzīvos Viestura Kairiša jaunais iestudējums pēc Antona Čehova lugas "Ķiršu dārzs".
Antona Čehova luga "Ķiršu dārzs" sarakstīta un pirmo reizi iestudēta 1904. gadā, kad to izdarīja arī Čehova teātris Rīgā. Kopš tā laika luga te iestudēta vēl deviņas reizes. Traģikomēdija stāsta par aristokrātisku krievu ģimeni, kas spiesta pārdot savu īpašumu, tostarp slaveno ķiršu dārzu, lai nomaksātu parādus.
Viestura Kairiša iestudējums pievēršas tai krievu inteliģences daļai, kas nonākusi stagnācijā, un tam, kādas sekas tas atstāj. Izrāde piedāvā arī dziļi emocionālu un māksliniecisku skatījumu uz zaudējumiem, ilūzijām un jauniem sākumiem, atklājot cilvēka iekšējo cīņu pret pārmaiņām un nevēlamo realitāti. "Ķiršu dārzs" kļūs par alegoriju sabiedrības un kultūras transformācijām, kas ir aktuālas gan lugas tapšanas laikā, gan mūsdienās. Tā izrādi piesaka Čehova teātris.
"Izrāde ir par krievu inteliģenci, kas aizsēdējusies Čehova ķiršu dārzā, un pie kā tas ir novedis," saka režisors Viesturs Kairišs. "Par krievu kultūras lomu mūsdienu Krievijas katastrofā. Par tās atbildību visā notiekošajā. Un par to, ka māksla nepastāv ārpus politikas. Un vienlaikus Čehovs ir pasaules kultūras vērtība un viņa lugā vizionāri samanāma mūsdienu Krievijas un Eiropas traģēdija."
Viestur, "Ķiršu dārzs" būs jau otrā izrāde, kuru pēc Šekspīra "Hamleta" 2023. gadā iestudējat Čehova teātrī kara laikā. Tomēr pavaicāšu, ko jūs domājat par krievu mūzikas atskaņošanu kara laikā? Būt krievu mākslai uz skatuves vai ne? Un kādēļ, jūsuprāt, tieši Čehova teātrim nācies visvairāk aizstāvēties? Krievu valodā spēlē gan Oļega Šapošņikova vadītais Daugavpils teātris, gan Rēzeknes "Joriks"...
V. Kairišs: Godīgi sakot, es arī neesmu nekāds krievu mūzikas atskaņošanas fans, man pat bijuši skandāli sabiedriskajā transportā, kur esmu lūdzis šoferim izslēgt krievu "popsi"... Sabiedriskā telpā, kur esi nejaušs iegājējs, ja tas nav kāds privāts pasākums, tu nedrīksti pakļaut pārējos tādai mūzikai, kas nu kopš kara sākuma zināmā mērā uztverama pat kā tāds terors. Visi ir ļoti uzvilkti, un krievu valoda asociējas ar Krievijas agresiju, kas grib iznīcināt visu. Tajā skaitā Latviju. Nav ko ļauties ilūzijām. Krievija grib iznīcināt Latviju. Ja tas pagaidām neizdodas, tas ir cits jautājums. Krievija loģiski ir Latvijas lielākais ienaidnieks un krievu valoda mums ilgstoši tika uzspiesta, un skaidrs, ka mums ir pretreakcija. Bet vienlaikus jāsaprot, ka Latvijā ir ļoti liels krievvalodīgo, latviski neprotošo – saucam, kā gribam – iedzīvotāju skaits, un mēs nevaram izlikties, ka tā nav. Nevaram iebāzt galvu smiltīs kā strauss un politiķi. Jā, liela daļa cittautiešu runā latviski, bet daļa valsts valodu nav apguvuši. Daļa varētu būt šaubīga, līdz galam to ārprātu nesaprotoša vai tāda, kas izliekas, ka nesaprot. Katrā ziņā runa ir par cilvēkiem, kuriem nav skaidra melnbalta viedokļa, kāds mums diemžēl bijis jāieņem. Tu esi vai nu par, vai pret. Pa vidu nekā nav. Es nekad neesmu vairījies ar svārstīgajiem no skatuves runāt krievu valodā, kas būs arī "Ķiršu dārza" valoda. Man tas neliekas nekas problemātisks. Citādi būtu, ja, piemēram, Čehova teātris tiktu izmantots kaut kādas "krievu pasaules" izplatībai, bet tā tas nav, kaut Putina politika ir noteikti centusies jau pirms kara šo teātri piejaucēt. Taču tas nav izdevies.
Jā, strādāt krievu valodā šodien Rīgā ir kontraversāli, bet man nav ar to problēmu, ja man šķiet, ka kaut kas ļoti svarīgs ir jāpasaka.
Un krievu valoda šīs izrādes vēstījumam pat piešķir to vajadzīgo krāsu, kas latviski nesanāktu.
Par Čehova teātra valstisko nostāju liecina kaut vai tādas lieliskas izrādes kā "Skatuve ugunī" un "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos". Čehova teātrī līdz šim esat iestudējis trīs izrādes – "Mumu", "Karali Līru" un jau minēto "Hamletu". Kāpēc tagad tieši "Ķiršu dārzs"?
Es pats līdz šim Čehovu neesmu taisījis nekad. Pat studiju laikā nevienu šā autora darba fragmentu neesmu iestudējis. Man Čehovs vienmēr licies laba dramaturģija, tāpēc viegli uztaisīt, kas, protams, ir kļūdaina doma, bet man patikušas lielas idejas, vērienīgi inscenējumi, bet te kaut kāda saujiņa cilvēku sēž ķiršu dārzā un kaut ko gari spriež... Likās, tas īsti nav mans teātris. Vārdu sakot, kad Čehovu drīkstēja taisīt, man tas nekad īsti nav interesējis. Kad to vairs "nedrīkst", protams, man kļūst interesanti. Mani iespaidoja arī Dmitrija Krimova iestudējums Nacionālajā teātrī "Pīters Pens. Sindroms", pēc kura palika pēcgarša – ak tu nabaga krievu kultūra, visi to nīcina... Bet paši tās pārstāvji visu laiku sēž savā ķiršu dārzā, runā par kaut kādām zūdošām vērtībām un... neko nedara!
