Kas notika pēc tam. Viens hibrīdkara ierocis mazāk

Pirms 19 gadiem – 2007. gadā – Latvija noslēdza robežlīgumu ar Krieviju. Taču mūsu kaimiņvalstij Igaunijai atšķirībā no Latvijas gan nav mūsdienu līgumā juridiski apstiprinātas un parlamentā ratificētas robežas ar Krieviju.

Mūsdienu Igaunijas–Krievijas robežlīgums kopš 2015. gada iestrēdzis ratifikācijas procedūrā. Igaunijai pastāv demarkācijas līnija, kas "de facto" darbojas kā valsts robeža. Arī jūras robežas nav precīzi definētas. Latvijas un Krievijas robežlīguma sagatavošanas procesu un tā parakstīšanu pavadīja daudz politisko strīdu un viedokļu sadursmju. Kas būtu bijis, ja līdzīgi kā Igaunijā līgums nebūtu parakstīts?

Vai Igaunijai vieglāk uzbrukt?

Parakstot robežlīgumu, Latvija grūtu sirdi šķīrās no 2% savas pirmskara teritorijas – Abrenes apriņķa, kas pēc 1944. gada tika patvarīgi iekļauts agresīvajā kaimiņzemē. Igaunija līdzīgā veidā 40. gadu otrajā pusē zaudēja pat 5% teritorijas – zemes otrā Narvas upes krastā un daļu setu apdzīvotā Petseru apriņķa. Ja ievērotu 1920. gada Tartu miera līgumu starp Igauniju un Padomju Krieviju, robeža nestieptos pa Narvas upi kā šobrīd. Sanāk, ka teorētiski igauņi savu vēl var atgūt nezināmā perspektīvā, kamēr mēs – ne.

Krievijas robežu problēmas, par laimi, neietekmēja Igaunijas un Latvijas iekļūšanu NATO un Eiropas Savienībā (ES). Ar vai bez robežlīguma abas valstis apmēram ir turpat. No otras puses, igauņus šajā starptautiskajā situācijā nez vai var apskaust. Tā 2024. gada maijā Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka pārskatīs ģeogrāfisko koordinātu atskaites punktus krasta līnijā, pēc kuriem nosaka jūras teritoriālo robežlīniju pie Kēnigsbergas apgabala un Somu līča austrumdaļā. Kaut runas drīz apklusa, tas nozīmēja Krievijas pretenzijas uz iekšējo ūdeņu paplašināšanu, nevienojoties ar kaimiņiem, šajā gadījumā Igauniju. Krievu robežsargi 2024. gada vasarā Narvas upē zvejoja igauņu robežsargu "nepareizi" izliktās peldošās robežatzīmes. 2025. gada septembrī trīs Krievijas iznīcinātāji uz 12 minūtēm virs Somu līča pārkāpa Igaunijas gaisa telpu. Mēnesi vēlāk Dienvidigaunijas robežu tuvumā manīja Krievijas militārpersonas.

Mans igauņu draugs Aivars, tagad jautāts par ļaužu noskaņojumu Igaunijā, vēstulē man rakstīja: "Pēc Krievijas agresijas Ukrainā, protams, radās jautājums, vai nevar gadīties, ka Krievijai bez robežlīguma būs vieglāk mums uzbrukt. Taču šobrīd jau it kā tādu baiļu vairs nav. No pragmatiskā viedokļa droši vien labāk atstāt robežlīniju tādu, kāda tā ir tagad, kaut mans vectēvs Igaunijas 1918.–1920. gada Neatkarības kara laikā karoja arī aiz Narvas upes."

Latvija atdeva Abreni, bet pretī saņēma stingru robežu. Esam ieguvēji? Un kā tad igauņi ar savu iestrēgušo līgumu? Protams, atbildei būtu nepieciešama krietnāka laika distance.

"Stratēģiskā pacietība"

Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvija un Igaunija apelēja pie Borisa Jeļcina Krievijas par robežu atjaunošanu pirmskara veidolā. Dažādās deklarācijās tika uzsvērts, ka neatkarību atguvušās valstis vēlas atdzimt tādās robežās, kādas izrietēja no 1920. gada 11. augustā Rīgā noslēgtā Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma un 1920. gada 2. februārī Tartu parakstītā Igaunijas un Padomju Krievijas miera līguma. Taču ap 90. gadu vidu kļuva skaidrs, ka pūliņiem nebūs panākumu. Maskava noraidīja Baltijas valstu okupācijas koncepciju un uzstāja, ka agrākie līgumi vairs nav spēkā. Rīgā un Tallinā ar to nācās rēķināties.

Igaunija un Krievija ārlietu ministru līmenī līgumus par abu valstu jūras un sauszemes robežām vispirms parakstīja Maskavā 2005. gada 18. maijā. 20. jūnijā Igaunijas parlaments Rīgikogu pieņēma "Igaunijas un Krievijas valsts robežlīguma starp Igaunijas Republiku un Krievijas Federāciju un Narvas un Somu līča teritorijas robežu noteikšanas ratifikācijas aktu starp Igaunijas Republikas un Krievijas Federāciju". Ratifikācijas akta tekstā deputāti iekļāva atsauci uz 1918. gada Igaunijas valstiskuma nepārtrauktību, pieminēja 1920. gada Tartu līgumu un 90. gadu sākuma Igaunijas Augstākās padomes un Rīgikogu lēmumus par agrākajām robežām. Maskavā, to izlasot, paziņoja, ka Tallina grib nākotnē izvirzīt Krievijai "teritoriālās pretenzijas". 

Igaunija velti taisnojās, ka tā ir tikai vienpusējā deklarācija, kas skaidro pozīciju, kam otra puse var nepiekrist un kam nav juridiska iespaida uz pašu līgumu. 2005. gada 1. septembrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins Krievijas parakstu uz dokumenta atsauca.

Iestājas vairāku gadu pauze. Jaunais, 2013. gada pavasarī formulētais līguma teksts gandrīz pilnībā atkārtoja 2005. gada versiju, un faktiski 2014. gada 18. februārī Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs to pašu dokumentu parakstīja otrreiz. Igaunijas parlaments robežlīgumu pirmajā lasījumā ratificēja 2015. gada aprīlī. Krievijā tas sasniedza Valsts domes komiteju līmeni, kur arī palicis līdz šai baltai dienai.

Pēc ilga vilcināšanās perioda 2017. gadā Krievijas ārlietu ministrs S. Lavrovs sāka klāstīt, ka pie jautājuma nevarot atgriezties, kamēr attiecības ar Igauniju neesot "konstruktīvas". Sekoja atrunas, ka ratifikācijai traucējot Igaunijas "rusofobiskās aktivitātes" – tā Maskavā raksturoja igauņu parlamenta turēšanos pie juridiski nesaistošā ratifikācijas skaidrojuma ar 1920. gada Tartu miera līguma pieminēšanu.

Juridiski līguma ratifikācijas process Igaunijā joprojām skaitās atvērts. Pēdējos desmit gados igauņu politiķu vairums atbalsta viedokli, ka robežlīgums ar Krieviju nāktu par labu valsts drošībai un tajā ieguldīts pārāk daudz pūļu, lai tā vienkārši visu atmestu. Igauņu diplomāta Hannesa Hanso vārdiem runājot, tiek izrādīta "stratēģiskā pacietība". Šķita, ka 2021. gada novembrī Igaunijas un Krievijas ārlietu ministriju līmenī notiek kārtējā sakustēšanās, taču pērn Maskava vairs neatbalstīja pat Igaunijas priekšlikumu kopīgi izmērīt robežupes Narvas gultni, lai noteiktu, kur ar bojām iezīmējams kuģošanas ceļš – pirms robežlīguma ratifikācijas nekādi kopīgi kuģošanas ceļa mērījumi nevarot notikt.

Krievija, bez šaubām, atzīst tagadējo faktisko Igaunijas robežu. Tomēr no Latvijas Ārpolitikas institūta vecākā pētnieka Sanda Šrādera viedokļa, Igaunija pieļāva kļūdu, kad 2005. gadā ratifikācijas dokumentos ieviesa vēsturiskās atsauces un vēlāk kavējās tās izņemt. Tā tika nokavēts īsais iespēju periods, pirms Putina Krievijā sākās impērisko ambīciju saasinājums. "Mēs ar savu robežlīgumu ielēcām pa logu, kas jau vērās ciet, panācām maksimumu, ko bija iespējams sasniegt. Šobrīd Krievija var pēc vajadzības "pārbaudīt" un interpretēt demarkācijas līniju ar Igauniju. Līguma neesamību vienmēr var izmantot provokācijām. Taču attiecībās ar Latviju to vairs nevar darīt," uzskata Šrāders.

Vai juridiski nokārtotas Igaunijas un Krievijas robežattiecības šobrīd mazinātu Krievijas provokāciju riskus, ir grūti atbildams jautājums. Igaunijas robežpilsētas Narvas iedzīvotāji noskatās 9. maija svinībās otrā krasta Krievijas pilsētā Ivangorodā 2023. gadā.

Foto: Reuters/Scanpix

Ar labu gribu

90. gadu vidū Latvijas diplomāti atzina par nereālu ilgstoši uzstāt par Abrenes atgriešanu. Baltijas valstis pretendēja uz iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Bez definētām robežām ar Krieviju tur nelaida. Rietumi baltiešiem par to atgādināja regulāri. Krievijas robežas kopā ar pilsonības jautājumu draudēja kļūt par galveno šķērsli atpakaļceļā uz Eiropu, un Maskava to labprāt izspēlēja.

1997. gadā Latvija un Krievija vienojās par robežlīguma projektu, kurā akceptēja padomju periodā pastāvošās robežas, Abrenei paliekot Krievijā. Krievijas prezidents B. Jeļcins solīja robežlīgumu parakstīšanu jau 1998. gadā. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andris Rubīns no "Tautas kustības "Latvijai"" jeb Zīgerista partijas togad intervijā "Latvijas Vēstnesim" klāstīja par priekšrocībām, ko tas sniegs: "Un, ja mums būs labas ekonomiskās attiecības, tad būs arī labas politiskās attiecības ar Krieviju. Ir skaidrs, ka attiecības ar Krieviju mums nozīmīguma ziņā vajag likt tūlīt aiz Eiropas Savienības valstīm. (..) Bet Krievija ir Krievija. Un tā ir mainījusies. Un mums jāmainās līdzi laikam." Jāpiebilst, ka novērotāju skatījumā robežlīguma noslēgšana nekādi neietekmēja Latvijas ekonomiku, tāpat kā Igaunijas saimniecību neietekmēja nenoslēgšana.

Kamēr ritēja sarunas, Maskava robežlīguma parakstīšanu ierasti padarīja par sviru, lai pielauztu Latviju piekāpties citos jautājumos – atvieglot naturalizāciju, atteikties no skolu reformas un tā tālāk. 

Par laimi, 21. gadsimta sākumā pat Rietumos kļuva skaidrs, kas notiek, tāpēc uzņemšanai ES un NATO pietika ar faktu, ka jautājums atrodas "attīstībā". Pieredzējušais diplomāts un agrākais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš 2016. gadā izdotajā Latvijas ārpolitikas darbinieku atmiņu krājumā "Atgriešanās Eiropā" liecinājis: "Jebkurā gadījumā tolaik neviens nevarēja pārmest Latvijai labo gribu panākt vienošanos. Saprotot, ka Krievija varētu izmantot nenoslēgto robežlīgumu mūsu eiroatlantiskās integrācijas bremzēšanai, šāda taktika tika izvēlēta arī sarunām ar Krieviju – skaidri demonstrēt pasaulei, ka Latvija ir gatava nepieciešamajiem kompromisiem, ka tieši Latvijas puse sarunās ir konstruktīva un neizvirza teritoriālās prasības. Kā parādīja tālāko gadu notikumi – izraudzītā taktika bija pilnībā sevi attaisnojusi."

2002. gadā Baltijas valstis uzaicināja pievienoties ES un NATO. Divus gadus vēlāk tās kļuva par pilntiesīgām dalībniecēm. Turklāt 2003. gadā Brisele Krievijas prezidentam V. Putinam skaidri norādīja: ja Krievija vēlas panākt bezvīzu režīmu ar ES, par ko tobrīd nopietni debatēja, priekšnoteikums ir robežu sakārtošana ar Latviju un Igauniju. Tagad arī Maskava izrādījās ieinteresēta procesā.

"Ēzeļa ausis" un "pliko" pikets

Agrākais diplomāts un vēstnieks Gints Jegermanis atgādina, ka toreiz dominēja ilūzijas par Krievijas attīstību demokrātijas virzienā, ka Latvija ES un NATO ir drošībā, tāpēc jaunās attiecības ar Maskavu jāveido, neakcentējot pagātnes aizvainojumus, pat ja Krievija atsakās atzīt Baltijas valstu okupāciju. Tamdēļ Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, par spīti kritiķiem, 2005. gada 9. maijā devās uz Maskavu, lai piedalītos "Lielā Tēvijas kara" noslēguma 60. gadadienas svinībās. Neilgi pirms tam prezidente intervijā Latvijas Televīzijai uzsvēra, ka esošais Latvijas un Krievijas robežlīguma variants atbilst valsts interesēm. Latvija Rietumu partneriem bija ilgstoši stāstījusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju ne pret vienu, un ar tādiem nosacījumiem arī uzņemta ES un NATO. Atkal mainot robežlīguma nosacījumus, iznāktu, ka "Latvija nekaunīgi melojusi un nav pildījusi savus solījumus".

Tomēr iekšpolitiskais spiediens bija pietiekami liels, lai 2005. gada 26. aprīlī premjers Aigars Kalvītis un ārlietu ministrs Artis Pabriks atbalstītu valdības deklarāciju "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu", kurā līdzās gatavībai parakstīt robežlīgumu bija rindkopa: "Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu. Latvija deklarē, ka šis līgums neskar, nemazina un neatņem Latvijas valstij un tās pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas Miera līgumā, un atbilstoši starptautiskajām tiesībām Latvijas valststiesībās noteiktās tiesības un tiesiskās prasības." 

Līdzīgi kā Igaunijas gadījumā, deklarācija bija tikai viedokļa izpausme, kas nemainīja parakstāmā līguma saturu. 

Maskavā to tulkoja citādi, un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pateica bēdīgi slaveno frāzi: "Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis." Tad Latvijas politiskā vadība nolēma "pieņemt realitāti".

Pēc 2006. gada Saeimas vēlēšanām atkārtoti par premjeru nosauca A. Kalvīti. Tūlīt pēc jaunās valdības apstiprināšanas tika pieņemts politisks lēmums reižu par visām reizēm nokārtot Krievijas robežlīgumu. "Tas, tāpat kā Krievijas meli par krievu kopienas stāvokli, mums pastāvīgi radīja neērtības sarunās ar Rietumiem. Tāpēc tika pieņemts politisks lēmums tikt vaļā no šā jautājuma, lai krievi vairs nevarētu ietekmēt Latvijas iekšpolitiku. Neatrisināts tas Krievijai vienmēr deva iespēju manipulēt ar atsevišķiem politiskiem spēkiem vai politiķiem," atceras G. Jegermanis. Lai paskubinātu Maskavu, procesā kā vidutājs iesaistījās Vācijas kancleres Angelas Merkeles birojs.

A. Kalvītis atšķirībā no igauņu kolēģiem spēja pretrunīgi vērtēto robežlīgumu "izdzīt" caur parlamentu. Parakstīšanas brīdim tuvojoties, 2007. gada 8. februārī par politisko cīņu simbolu Rīgā kļuva partijas "Visu Latvijai!" ("VL") puišu pikets pie Saeimas, kad augstajā namā otrajā un noslēdzošajā lasījumā skatīja likumprojektu par pilnvarojumu A. Kalvītim doties uz Maskavu parakstīt robežlīgumu bez krieviem netīkamiem skaidrojumiem. Kaislīgākā viedokļu apmaiņas diena Saeimas zālē gan bija likumprojekta pirmais lasījums 1. februārī. Tad debates ilga deviņas stundas un noslēdzās ar balsojumu 65 "par" un 26 "pret".

Par braukšanu uz Maskavu bija Tautas partija, Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas ceļš" frakcija (LPP/LC), un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) (atskaitot deputātu Visvaldi Lāci), "pret" "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK) un "Jaunais laiks". Parakstīšanas aizstāvji uzstāja, ka Latvijai jāizmanto izdevīgs brīdis, pirms politiskā situācija Krievijā mainījusies un robežlīgums kļūs neiespējams. Tāpat bija jādemonstrē Rietumu partneriem Latvijas politiskais briedums. Pretējā nometne tikmēr pieprasīja referendumu, jo atteikšanās no Abrenes pārkāpjot Satversmi. Skanēji atgādinājumi par pašcieņu un nepastrādāt "nodevību pret vēsturi". TB/LNNK frakcijas vadītājs Māris Grīnblats citstarp lūkoja atspēkot argumentus, ka saimnieciski depresīvā, krieviskā Abrene Latvijai sagādātu tikai nepatikšanas. Viņa skatījumā robežlīgums ar Krieviju nebija neatliekama nepieciešamība.

Andris Bērziņš (LPP/LC) Saeimas Ārlietu komisijas vārdā atbildēja, ka līgums neliedz Latvijai saglabāt no Krievijas atšķirīgu pagātnes traktējumu un Latvija nevar paļauties uz nezināmo nākotni, kad Krievija "automātiski" atdos atņemto. Tā būtu ilūzija. Atbrīvojusies no Krievijas robežu jautājuma, Latvija varētu pilnībā koncentrēties uz interesēm Eiropā. A. Bērziņš mudināja deputātus "nedomāt par izdabāšanu vēlētājiem", bet "lemt, kā ir svarīgāk Latvijai, domājot ilgtermiņā".

Savukārt ārlietu ministrs Artis Pabriks Abrenes atgūšanas izredzes pielīdzināja vēlmēm atgūt 17. gadsimta Kurzemes hercogistes kolonijas Gambiju un Tobago un aicināja "nedzīvot virtuālajā realitātē".

Lielākā uzmanība tika Valsts prezidentes V. Vīķes- Freibergas uzrunai. Prezidente atgādināja, ka daudzi 1994. gadā bijuši neapmierināti arī ar Krievijas armijas izvešanas līgumu, taču ilgtermiņā tas izrādījies pareizs. 

Ja Latvija turpinātu deklarēt Abreni par savu neatņemamu sastāvdaļu, "ticiet man, mēs šodien nebūtu ne ES, ne NATO dalībvalsts". 

Latvija nav vienīgā Eiropas valsts, kas zaudējusi teritorijas pēc Otrā pasaules kara. Valsts prezidente tomēr piekrita, ka Satversmes tiesai jāizvērtē robežlīguma atbilstība Satversmes 3. pantam.

Satversmes tiesas lēmums

Kamēr Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra vadībā ķērās pie lietas, 2007. gada 27. martā robežlīgumu Maskavā svinīgi parakstīja Latvijas premjers A. Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs. Puses uzsvēra, ka nu aizvērts svarīgs problēmjautājums abu valstu attiecībās un attiecības vērsīsies pragmatiskākas.

Pat negaidot tiesas lēmumu, 17. maijā robežlīgumu ratificēja Saeima. Par spīti kaislībām un protestiem, balsis sadalījās 70 pret 25. Krievijas Valsts dome robežlīgumu ratificēja 5. septembrī.

Satversmes tiesa verdiktu pasludināja 29. novembrī. 180 lappušu dokuments saturēja prognozējamu secinājumu – Abrenes atdošana nav pretrunā Latvijas konstitucionālajiem principiem. Abrenes apriņķis nedz Satversmes izstrādāšanas brīdī, nedz 1990. gada 4. maija deklarācijas pieņemšanas laikā neesot uzskatīts par Latvijas vai Latgales neatņemamu sastāvdaļu. Tā skaitījās Neatkarības karā jauniegūta teritorija. Referendumam nebija pamata. Satversmes tiesas spriedums bija galīgs un nepārsūdzams. 2007. gada 18. decembrī pēc ratifikācijas rakstu apmaiņas starp Latvijas ārlietu ministru Māri Riekstiņu un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu Latvijas–Krievijas robežlīgums varēja stāties spēkā.

Mēģinājumi izvērtēt Abrenes upurēšanu robežlīguma vārdā tomēr vērojami arī turpmākajos gados. Piemēram, agrākais politiķis, jurists Tālavs Jundzis sarunā ar "Latvijas Vēstnesi" 2015. gadā atzina, ka līgums radījis lielāku drošības sajūtu, taču stratēģiski ilgtermiņā atteikšanās no Abrenes var izrādīties zaudējums. 

Raivis Dzintars, nu jau kā Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētājs "Latvijas Avīzei" 2018. gadā gan sprieda, ka "simboliskais" apgabala zaudējums nav vairojis Latvijas drošību, jo Krievija respektē vienīgi spēku samērus, nevis rakstiskus līgumus.

Iespējas provocēt

Agrākais vēstnieks Igaunijā G. Jegermanis tagad pauž, ka mūsdienu kontekstā robežlīguma noslēgšana uzlūkojama par pareizu soli: "Ko mēs iegūtu, ja apstākļos, kad Krievija jau tāpat visu apstrīd, uzturētu spēkā prasības pēc Abrenes? Ja jautā manu viedokli: tas bija stratēģiski pareizs lēmums, ar kuru jāsadzīvo un jāstrādā, lai nostiprinātu un nosargātu to, kas mums ir. Latvijā šis jautājums vismaz politiski bija noņemts, kamēr Igaunija ieguva iekšpolitisku problēmu, kas laiku pa laikam, īpaši pirms vēlēšanām, uzpeldēja un deva arī Krievijai papildu kārti, lai jauktos Igaunijas iekšpolitikā. Par ārpolitisku jautājumu to īsti vairs nevar saukt, jo ES un NATO kontekstā to vairs par tādu neuzskata."

G. Jegermaņa skatījumā, nav pamata domāt, ka robežlīguma neslēgšana Tallinai būtu ko devusi: "Igaunija šīs teritorijas tāpat nekādos starptautiskos forumos nav pieprasījusi atpakaļ. Tā nav daļa no Igaunijas ārpolitikas. Toties Krievijai dod manipulācijas iespējas." Grūti atbildēt, vai Igaunijas un Krievijas robežincidentiem ir saistība ar līguma neesamību, taču: "Ir iespēja provocēt un skatīties, kāda būs reakcija, ko saka citas valstis. Mūsu gadījumā vismaz tā nav. No otras puses, NATO Igaunijas robeža ir zināma kā aizsargājama. Neviens alianses aizsardzības plāns jau netiek veidots ar domu, ka tā būtu kāda strīdus teritorija."

Un kā ar Abrenes zaudējumu un nācijas pašlepnumu? "Tas ir gaumes jautājums, par kuru varētu izvērst garas diskusijas. Bet var arī jautāt, vai un cik laikā, kad šī teritorija piederēja Latvijai, mums to izdevās pārvērst par latvisku. Protams, var runāt par pašlepnumu, taču robežas Eiropā gadsimtu gaitā mainās pastāvīgi," tā G. Jegermanis. Sandis Šrāders spriež, ka jaunajai paaudzei Abrene zināma tikai no vēstures grāmatām. Nez vai tā tajā izjūt nacionālā pašlepnuma aizskārumu. "Tas, ka atdevām "beigta ēzeļa ausis", kā izteicās Putns, un pretī saņēmām juridiskas robežu drošības garantijas, faktiski ir Latvijas sasniegums. Īpaši hibrīdkara apstākļos tas, bez šaubām, ir pluss, ka Latvijai un Krievijai ir starptautiski "de iure" atzīta robeža un nav vairs jāstrīdas, kur stiepjas demarkācijas līnija. Krievijas arsenālā ir par vienu hibrīdkara ieroci mazāk."

Igaunijā pašlaik jautājums neesot aktuāls

Henns Pelluāss, Igaunijas parlamenta Ārlietu komitejas loceklis, pārstāv šobrīd opozīcijā esošo nacionālkonservatīvo partiju "Isamaa" ("Tēvzeme").

Foto: Publicitātes

Henns Pelluāss, Igaunijas parlamenta Ārlietu komitejas loceklis, pārstāv šobrīd opozīcijā esošo nacionālkonservatīvo partiju "Isamaa" ("Tēvzeme"): "Šobrīd Igaunijas parlamentā nekādas diskusijas par robežlīgumu nenotiek un deputātu vidū vienotas un skaidras pozīcijas jautājumā nav. Politisko partiju nostājas attiecībā uz jauna (2014. gada. – Red.) Igaunijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanu atšķiras. "Isamaa", Konservatīvā tautas partija (EKRE) tam iebilst, savukārt Reformu partija, sociāldemokrāti, Centra partija un "Igaunija 200" to atbalsta. Saskaņā ar aptaujām Igaunijas sabiedrības vairākums ir pret līgumu. Pašlaik jautājums nav aktuāls un kara dēļ Ukrainā vienprātīgi noņemts no darbakārtības. Grūti paredzēt, kas notiks nākotnē. Iepriekšējos gados robežlīguma ratifikāciju parlamentā nepieņēma, un nevaru iedomāties, kam būtu drosme izvirzīt šādu priekšlikumu pat pēc kara beigām Ukrainā. Igaunijai nav nekādas vajadzības noslēgt jaunu, piekāpīgu un tai kaitīgu robežlīgumu, kāds nāktu par labu tikai Krievijai. "De facto" pagaidu kontroles līnija, kas pašlaik pilda Igaunijas un Krievijas robežas funkciju, atrodas tur, kur to nospraudusi spēcīgāka valsts. Savukārt "de iure" tā atrodas tur, kur tika noteikta ar Tartu miera līgumu 1920. gadā. Tāpat kā 50 gadus gaidījām atbrīvošanu un neatkarību, varam gaidīt arī savas likumīgās teritorijas atgūšanu. Ja paši labprātīgi to atdosim, atpakaļceļa vairs nebūs.

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Tartu miera līgumā noteiktā robeža paliek spēkā arī šodien. Tas, ka jauno robežu nav ratificējusi ne Igaunija, ne Krievija, nekad nekādā veidā nav ietekmējis Igaunijas starptautiskās attiecības vai pozīciju.

Pagaidu robežkontroles līnija starp Igauniju un Krieviju ir savstarpēji saskaņota, un trīsdesmit gadu praksē nevainojami funkcionējusi kā valsts robeža. Krievijas izdarītie Igaunijas robežas pārkāpumi daļēji ir nolaidības un neuzmanības rezultāts un, visticamāk, kalpo arī provokatīviem mērķiem. Es neredzu nekādu saistību starp šiem pārkāpumiem un neratificēto robežlīgumu."

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam