20 °C
Pagājušajā nedēļā, 17. janvārī, 80. jubilejas diena pienāca vienai no latviešu visražīgākajām un vispazīstamākajām māksliniecēm Birutai Dellei, kura dzimusi 1944. gadā Rīgā. Reiz kādā intervijā māksliniece teikusi, ka gleznojot viņa gan laiku nejūtot un par vecumu vispār nedomājot, jo kalendāru neskatoties.
Bet kalendāru, protams, skatās mākslas vēsturnieki un izstāžu kuratori, tāpēc Rīgā vienlaikus skatāmas divas mākslinieces izstādes: jau kopš pagājušās nedēļas galerijā "Daugava" atklāta Birutas Delles jaunāko darbu izstāde "Mans kalns", kurā redzami speciāli jubilejas izstādei tapušie 12 jauni darbi, savukārt no sestdienas, 27. janvāra, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas otrā stāva labā spārna zālēs ciklā "Paaudze" būs apskatāma plaša gleznotājas darbu izstāde "Gleznot katru dienu".
Visupirms – gleznotāja
Māksliniece Biruta Delle ir viena no visaugstāk novērtētajām un izstāžu apmeklētāju mīlētajām latviešu māksliniecēm, kura glezno jau vairāk nekā sešdesmit gadu. Iesākumā mācījusies zīmēšanu pie gleznotāja Ausekļa Baušķenieka, par savu galveno skolotāju Delle sauc pedagogu un gleznotāju Ansi Stundu, kurš, nākamajā gleznotājā saskatot īpašu apdāvinātību, viņu mācījis individuāli: "Brīvā laika man vairs nebija – nekad. Bet es to arī negribēju," viņa rakstījusi autobiogrāfijā (2007). Vēlāk pēc pāris gadu studijām Latvijas Mākslas akadēmijā pie Konrāda Ubāna jaunā gleznotāja augstskolu pametusi un atradusi atbalstu starp bitņikiem kafejnīcā "Kaza". "Pēc Stundas šī bija mana otrā augstskola," viņa teikusi. Neskatoties uz nepabeigto izglītību, 1967. gadā māksliniece ar saviem darbiem sākusi parādīties atklātībā, un 1970. gadā Biruta Delle ar 25 gleznām sarīkoja savu pirmo personālizstādi Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzejā. Toreiz, gleznotājas radošā ceļa sākuma gados, Māra Rikmane, 1978. gadā aprakstot mākslinieces otro personālizstādi, jau uzsvērusi Birutai Dellei raksturīgāko, sakot, ka
visupirms viņa esot gleznotāja, un tas nozīmējot, ka "visas pārējās intereses, nepieciešamības, sarežģījumi un dažādi citi dzīves apstākļi ir šīs vienas sūtības veicinātāji, balstītāji vai arī šķēršļu radītāji".
Raksturojot jaunās mākslinieces (toreiz 34 gadi) radošo darbu, Māra Rikmane apraksta, kā Biruta Delle sūri pūlas, lai no sadzīves un ikdienas rūpēm izdalītu stundas, brīžus, rīta vai pēcpusdienas cēlienus, kas ļautu, kā viņa pati reiz izteikusies, "ieiet glezniecībā kā mājās". Figurālās kompozīcijas, portreti, ainavas – viss plašais mākslinieces iespēju diapazons runājot par nemiera pilnu meklējumu ceļu, bet tas neesot nemiers nemiera dēļ, kas izsvaidot cilvēkā būtisko, dezorganizē tā rīcības mērķtiecību. Birutas Delles gleznās strāvojot patiesas alkas pēc dižas harmonijas: "Šis nemiers veltīts savam noliegumam – virzīts uz saskaņu un pilnību. (..) Birutas Delles darbi šķiet gan vētraini, gan kontrastaini, gan pēkšņi pakļauti drūmai melanholijai."
Dzīve divās paralēlās pasaulēs
Kā vēsta mākslas vēsturnieki, padomju laikā autores darbi parādījušies oficiālajā izstāžu apritē, bet ikdiena noritējusi ideālistiskā savstarpējas pašpalīdzības vidē, kur bijuši sastopami dažādi autsaideri. Tomēr fokusā nešaubīgi vienmēr atradusies māksla: "Visu ģimeni pakļāvu mālēšanai. Nejutos vainīga, jo
nekad neesmu izjutusi sevi kā sievieti – māti vai sievu. Es vienmēr esmu bijusi gleznotāja, kurai ir jāpilda sievietes pienākumi."
Biruta Delle bijusi ļoti ražīga, kā arī, iekārtojot darbnīcas tālu no Rīgas un ar audzēkņiem strādājot neformālā studijā, īstenojusi tam laikam pārdrošus projektus, taču daudz no toreiz radītā pazudis vai gājis bojā. Gleznotāja vairākkārt publiski stāstījusi par personiskās dzīves sarežģījumiem un grūto krīzes pārvarēšanas ceļu, kurā mākslinieci glābušas sarunas ar mācītāju un – darbs. "Šīs sarunas uz mani iedarbojās kā zvērests: gleznot katru dienu."
Šie gleznotājas vārdi nu kļuvuši par Birutas Delles LNMM gaidāmās plašās izstādes nosaukumu. Tur skatītājus priecēs gleznotājas labi pazīstamās, bieži reproducētās figuratīvās kompozīcijas un ainavas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, mākslas centra "Zuzeum" krājuma un privātām kolekcijām.
Galerijā "Daugava" izstādīti mākslinieces jaunākie darbi, kurus vieno lēzena kalna motīvs, tie ir koši un spējas enerģijas pilni.
"Māksla ir ticības lieta"
Pirms pieciem gadiem (2019) saistībā ar toreizējo personālizstādi "Kurš Olīvu dārzā bij’ lieks... ", kura, tāpat kā daudzas citas reizes, arī notika galerijā "Daugava", māksliniece, stāstot par sevi, sarunā ar Jāni Žildi teikusi, ka reiz viņai pasūtināts uzgleznot kaut ko siltu, mīļu, dzīvi apliecinošu: "Tad nu es sēdēju un domāju – kas tas varētu būt. Neizdomāju. /../ Cilvēkiem pietrūkst garīguma. Visu laiku esmu svēti ticējusi, ka cilvēki atgriezīsies pie dabas.
Vispār māksla ir ticības lieta. Ja cilvēks netic, ka viņš varēs to un to uztaisīt, tad tā ir ticības lieta. Īstenībā mēs varam visu.
Mana ticība bija palikt pie dabas. Jā, esmu taisījusi arī visādas ķēmīgas bildes, kas ir tāda kā atpūta, bet galvenais ir daba."
Mākslas vēsturnieks Māris Brancis par Birutu Delli teicis, ka māksliniece pati gan it nemaz atpūtu nepazīstot: "Ja tāda radusies kādu neparedzētu apstākļu dēļ, piemēram, slimība, viņa ir nelaimīga. Tā ir nevērtīga diena, zemē nosviests laiks. Tēlaini izsakoties, viņa dzīvo un elpo gleznojot. Un tā jau ilgus gadus – no rīta mostas, lai pēc īsa brīža sēstos pie molberta. Ideju pietiek. Dažs šādu dzīvesveidu uzskatītu par vergošanu – sak, kad tad viņa dzīvo? Bet neienāk prātā, ka varbūt bez audekla un krāsām Biruta Delle nemaz nespētu eksistēt."
