"Dzejoļus var provocēt jebkas". Saruna ar dzejnieci un publicisti Andu Līci

Anda Līce (1941) – dzejniece, publiciste, vairāk nekā 20 dzejas un prozas grāmatu autore. Jaunākā – "Pie Vārda vēja" (2024, izdevējs: "NT Klasika"). "Autores jaunākie dzejoļi atnākuši, ar dzidru smeldzi izjūtot dabas saskaņu pretstatā mūsu satricinātajai pasaulei, kas uzasinājusi cilvēkos skepsi un rūgtumu. Prozā – Atspīdumos – vērojumi, sadzīves ainas ar dzejniecei bieži raksturīgo zobgalības pieskaņu. Ceļi un tendences ir iezīmētas – atliek tikai ļauties aicinājumam," teikts grāmatas pieteikumā.

Anda Līce dzimusi Patkules pagasta Liepniekos, astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni izsūtīta uz Amūras apgabalu. Beigusi Bulduru sovhoztehnikumu, gadu studējusi Vēstures un filozofijas fakultātē, tad – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā mežsaimniecību un dārzkopību.

Strādājusi par daiļdārznieci, pasniedzēju Bulduru sovhoztehnikumā, bijusi Rakstnieku savienības konsultante, redaktore izdevniecībā "Svētdienas Rīts", valodas speciāliste Latvijas Radio un televīzijas padomē. Kopš 90. gadiem A. Līce arī aktīvi darbojas publicistikā. Sastādījusi sešu staļinisma upuru liecību grāmatu sēriju "Via dolorosa" (1990–1995). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Ministru kabineta balvu (2012), saņēmusi Veidenbauma (2004) un Aspazijas (2005) prēmiju.

Anda Līce: "Dzejolis ir līdzīgs satrauktai elpai, proza – mierīgai. Ar prozu ir droša lieta, ar dzeju – neko nekad nevar zināt."

Foto: Zigfrīds Dzedulis / Latvijas Mediji

– Esat teikusi: "Man jau ilgāku laiku ir tāds rakstības veids – es it kā pāreju no dzejas uz prozu un atkal atpakaļ." Esat arī mūsu lasītāju iemīļota un ļoti cienīta komentāru autore "Latvijas Avīzē". Vai tāpēc jūsu jaunajā grāmatā ir gan dzeja, gan proza?

A. Līce: – Man grūti dažos vārdos paskaidrot. Par vienu un to pašu piedzīvojumu var rasties gan dzejolis, gan pēc laika arī pārdomas, ko var saukt par atspīdumiem vai redzējumiem prozā. Un otrādi. 

Dzejolis ir līdzīgs satrauktai elpai, proza – mierīgai. Ar prozu ir droša lieta, ar dzeju – neko nekad nevar zināt. Dzejoļi paši nāk ar savu vēju.

– Cik bieži jums rodas dzejoļi? Vai tos ietekmē arī laiks, kurā dzīvojam, – es domāju plašā nozīmē.

– Dzeja ir emociju pavadone. Kad tās ir norimušas vai iztērētas, dzejoļi nerodas. Tas ir saistīts arī ar dzīves nogurumu, arī pēc kādiem lieliem pavērsieniem dzīvē. Dzejoļus var provocēt jebkas. Tā burvība slēpjas neparedzamībā.

– Laiks, kurā dzīvojam, ir ļoti saspringts un psiholoģiski smags. Reiz esat rakstījusi, gan, šķiet, domājot par rudeni: "Liela nepasargātība ir jaušama it visā." Tomēr šie vārdi tik labi atbilst šim laikam. Kā var gadīties, ka dzejnieks tik precīzi trāpa tautas vairākuma sajūtās?

– Jā, šodien ir liela garīga nepasargātība, garīga pamata neesamība daudzos, jo manta, izrādās, nav stiprais pamats, ne velti ir tēlaini teikts, ka manta ir jākrāj debesīs. Daudzi, iespējams – vairākums, tik augstu nedomā. Tāpēc ir svētīgi reizēm nokrist tik zemu, ka jākļūst pazemīgam. Ne vienmēr vārdi trāpa vairākuma sajūtā, vairākums bieži nemaz negrib dzirdēt to, kas nav patīkams.

– Cik liela nozīme šobrīd ir pilsoniskajai aktivitātei, gatavībai paust savu viedokli – piemēram, par pensiju otrā līmeņa daļas pārcelšanu uz pirmo līmeni –, kas netiek ņemts vērā? Pati esat iestājusies par Madonas slimnīcas saglabāšanu.

– Par pensiju līmeņiem tiešām neesmu domājusi, vismaz ne šogad. Man galvenais bija atgriezties dzīvē. Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, turklāt daudzi ir vīlušies politiķos, noguruši no birokrātijas diktāta un bezatbildīgu politiķu populisma. Ne jau karjeristi un melotāji mums pelnīs pensijas. Neņemt vērā sabiedrības intereses – tā arī ir politika. Turklāt pilnos ziedos, it kā valstij nebūtu nekādas daļas gar sabiedrību. Ar ko tad valsts īsti nodarbojas?

– Karš Ukrainā rit jau trešo gadu, vācam ziedojumus, atbalstām ukraiņus, esam – vismaz daļa no mums – savilkuši jostu, tomēr, šķiet, karš ir guvis Ukrainai un arī Latvijai kopā ar visu Eiropu ļoti sliktu virzienu. 2021. gadā, kovidlaikā, jūs man intervijā teicāt: "Kam rokā ir ielikta ota vai rakstāmais, tas ir saņēmis lielu dāvanu, un viņa misija ir apliecināt dzīvību un dzīvi. Tomēr ir cilvēki, kas savu talantu iznieko, rada destruktīvus darbus un ar to pat lepojas."

– Mēs nekad netiksim prom no jautājuma par cilvēka garīgiem pamatiem. Tā ir pārbaudīta patiesība – kas nodod savus ideālus, iemaina tos pret apšaubāmu slavu, skandālus ieskaitot, talantu zaudē. Viņus piemeklē garīga neauglība. Kādreiz populārais kinoaktieris un režisors Ņikita Mihalkovs par kalpošanu režīmam tagad dārgi maksā.

– Vai šajā saspringtajā laikā dzejniekiem un rakstniekiem ir kāds īpašs uzdevums? Vai saredzat šobrīd Latvijā tādu politisko, intelektuālo, garīgo spēku, līderi, kas spētu stiprināt un iedvesmot tautu? Spēks katram jāmeklē pašam sevī, bet vai mēs zinām, kā to meklēt?

– Kāds īpašs uzdevums? Ir tāda lūgšana: "Dievs, dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt, drosmi mainīt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra." Tieši šīs gudrības šodien pietrūkst. Šis diemžēl ir līderu neražas laiks, jo esam sējuši vējā. Par viņiem bija jādomā agrāk, bet mums bija citas prioritātes. Spēks tiešām ir jāmeklē sevī, bet vai mēs zinām, kā to darīt?

– Esat teikusi, ka esam egoisti, taupām labos vārdus viens otram. Vai arī tā ir mūsu laika noteikta, vai arī latviešu tautas psiholoģiska iezīme?

– Mēs visi tā paša egoisma dēļ esam kādiem parādā nepateiktu "paldies". Tā nu tas ir. Ne velti daudzi to atceras tikai brieduma gados vai vecumā. Katrai tautai ir savas psiholoģiskās īpatnības un traumas. Par laimi, cilvēka mūžs ir diezgan garš, lai vismaz dažus pateicības parādus nolīdzinātu.

– Vai jums ir kādi iedvesmas avoti arī Latvijas literātu vidū?

– Jā, mana paaudze ar tiem bija bagātīgi svētīta, un tas briedināja atmodu. Vislabāk to var novērtēt pēc laika, tad vienas personības var attālināties, citas pienākt tuvāk, piemēram, Ojārs Vācietis, Leons Briedis, Zigmunds Skujiņš. Viņu ir gana daudz, un tas mani joprojām dara bagātu. Mums katram ir kādi īpaši tuvie, tāpēc neviens netiek atmests.

– Kāpēc, jūsuprāt, izdot grāmatu ir tik svarīgi? Un vai ir doma par vēl kādu jaunu krājumu?

– Grāmata ir kopsaucējs laikā un telpā. Visur kaut kur izklīdušos tā saūjina mājās. Un tad gan tu pats, gan lasītājs redz, kas tur ir sanācis. Kas vēl ir tikai nodomā, par to nevajag runāt. Laiks rādīs, jācenšas to neizniekot. Kolumbiešu rakstniekam Gabrielam Garsijam Markesam aizraujošā dzīves stāsta nosaukums ir "Dzīvot, lai izstāstītu". Tas varbūt arī ir galvenais.

Anda Līce. "Pie Vārda vēja".

Foto: Publicitātes

"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam Andas Līces dzeju un fragmentus no prozas jaunākajā grāmatā "Pie Vārda vēja"

Dzejoļi kā bēgļi

Tu man jautā, kad rakstās proza un kad – dzeja. Es nezinu. Man ar rakstīšanu ir tāpat kā ar iešanu mežā. Eju ogot, bet uzeju gaileņu vietu. Gailenes ir manas sēnes, kaut gan daudzi tās netur nekādā vērtē. Mani gan mežā vairāk interesē dažādas piepes, kas taču arī ir sēnes, dīvaini izliekušies koku stumbri, māzeri un citas savādības. Sēņu pasaule man saistās ar prozu. Protams, man ir savas ogu vietas, bet gadās, ka tur jau kāds ir bijis vai arī nav ogu gads, tad jāpaliek pie sēnēm. Sēnes prasa nedalītu uzmanību, bet man nepatīk visu laiku skatīties zem kājām. Mežs ir kā skatuve – ar vairākiem plāniem un tik daudziem dalībniekiem, ka grūti izsekot visiem.

Redzu, kaut kas pēkšņi pazib – zeltaino gaileņu daudzpunktes vai nobirušas lapas? Un kas izkaisīts sūnās – sarkanas krelles vai brūklenes? Eju tuvāk – dzejoļi! Cik tur trūka, ka būtu pagājusi garām…

Taču, kad sākās briesmīgais karš Ukrainā, dzejoļi devās projām kā bēgļi un kaut kur paslēpās. Pirmajās kara dienās gan daži uzrakstījās, jo emocionālais satricinājums bija milzīgs. Pēc tam bija grūti iedomāties, ka tādā laikā, neatrodoties notikumu vietā, vispār drīkst rakstīt dzejoļus, un kāda tiem vairs jēga. Nebija arī laika, es pat naktīs cēlos un ar bailēm vēru vaļā internetu. Šķita, pasaule ir pilnīgi sajukusi un vienlaikus arī apstājusies. To laikam sauc par deja vu sajūtu. Bet arī klusēt nebija spēka, un vārdi meklēja citu gultni. Tagad, kad apritējis ilgāks kara laiks, dzejoļi sāk atgriezties. Kā bēgļi.

(..)

Paralēlās pasaules

Sen nebija piedzīvots kas tāds. Sākās ar to, ka pulksten četros no rīta "YouTube" uzdūros seriālam "Džuzepes Verdi dzīve". Nezināju, ka tam ir septiņas sērijas, kuras 1982. gadā uzņēmis Renato Kastellani. Es iekļuvu tādos vēstures un cilvēku kaislību virpuļos, ka pazuda laiks. Žēl, ka Verdi pārpasaulīgo mūziku nedrīkstēju klausīties pilnā skaļumā, tad kājās uzlēktu visi kaimiņi. Kad uzausa diena, paskatījos pa logu un ieraudzīju kaut ko pavisam citu, bet arī satriecošu. Pilnīgā bezvējā viegli sniga, un jau tā balti pūkainie koki un krūmi kļuva vēl kuplāki. Tas bija jāredz un jāsajūt tuvumā. Izgāju laukā, tas gan nav īstais vārds, es iegāju paralēlā pasaulē, par kuru raksta daudzi fantasti.

Neviena cilvēka, dzīvnieka vai putna. Nevienas iemītas pēdas, nevienas skaņas. Sniegpārslas lidojums nav uztverams cilvēka ausij, un viņas tikai lido un lido, līdz lielais nokarenais bērzs sāk atgādināt sastingušu ūdenskritumu. Kas vēl notiek tik lēni, klusi un uzmanīgi? Tā māte naktī apsedz bērnu, kad tas sapnī nospārdījis sedziņu. Tā mēs pēc daudziem gadiem, kad bērni jau izauguši, pārcilājam viņu pirmās drēbītes, ar viņu rokām uz papīra lapām nedroši vilktos burtus un pirmos vārdus. Tā, atvadoties no saviem vistuvākajiem, pārklājam viņu sejām balto mūžības autu.

Sāk salt rokas un kājas, bet es nekādi nespēju no šī baltuma aiziet. Ceļmalā iznāk kaķis, apstājas un domā, kurp doties tālāk, jo nav iemītu pēdu, un viņš baidās iegrimt sniegā. Apsvēris visas iespējamās briesmas un nolēmis, ka no manis jābaidās vairāk nekā no sniega, viņš ielec ceļmalas krūmos. Pretī man brien nepazīstama sieviete. Nenoturos un saku: "Cik pasakaini snieg!" – "Es negribu neko vairs dzirdēt par sniegu," viņa atteic un neapstājusies aiziet garām. Es satrūkstos, kā mostoties no sapņa. Jā, katram ir sava paralēlā pasaule…

(..)

Ilgotā, skaistā un bīstamā

Brīvību var salīdzināt ar varenu koku, kura sakņu sistēma iesniedzas dziļos antīkās pasaules slāņos, turpinās stumbrā, kas notur no daudzām brīvībām kupli sazarotu vainagu. Ap katru brīvību nemitīgi notiek matu skaldīšana, līdz it kā pēkšņi nezin no kurienes ierodas kāds pūķis un brīvības aprij, atstājot tikai zaru stumbeņus un baltus vēstures laukumus. "Pasaulei nekad nav bijis precīzas vārda "brīvība" definīcijas," tā 1864. gadā teica Ābrams Linkolns. Ar brīvību cilvēki izprot katrs kaut ko savu. Daudzi domātāji mēģināja nodefinēt brīvības izpratni, līdz nonākuši pie uzskata, ka brīvībai ir jāiet roku rokā ar atbildību un jābalstās uz saprātu, nevis iegribām.

Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena – 4. maijs – iekrīt pavasarī, kad atbrīvošanos no miega un stinguma svin ne tikai cilvēki, to tik krāšņi dara daba, ka mēs tai netiekam līdzi. Mūsu platuma grādos pavasaris ir balts. Varbūt tāpēc pirms daudziem gadiem kādiem ienāca prātā 4. maiju nosaukt par Baltā galdauta svētkiem un pulcēties pie balti klātiem galdiem ne tikai savās mājās, bet arī pagalmos, tā atjaunojot kopīgā mielasta tradīciju un attiecības ar līdzcilvēkiem. No agrīnas cilvēku pieredzes cauri gadu tūkstošiem ir nākusi vajadzība sanākt kopā un dalīties gan mielastā, gan arī labvēlībā. Sēžot pie tādiem galdiem, prātā nāk Leonardo da Vinči slavenā 15. gadsimta freska "Svētais vakarēdiens".

Kā galda kopība zūd, ļoti personiskā stāstā "Ordesa", kas ir pilsētas nosaukums, atklāj spāņu rakstnieks Manuels Vilass. Mūsdienu Latvijā un arī citās valstīs paaudzes tagad dzīvo nošķirtās pasaulēs – bērni un mazbērni pavisam citā pilsētā un citā valstī, vecāki un vecvecāki – dzimtas brūkošās mājās, mēģinot tās saglabāt kādai nenoskārstai vajadzībai. Tie ir mūžīgie Indrāni, kas atkārtojas katrā paaudzē un laikmetā un rada mītus par agrākos laikos zaļāku zāli, spožāku sauli un labākiem cilvēkiem.

Mūsu kopā būšanas laiks jau tā ir tik traģiski īss, un ne jau vienmēr esam tā pārstrādājušies, ka saviem tuvākajiem varam veltīt vien tik laika, cik paliek pāri. Brīdis, kad viss uz vēlāko laiku atliktais zaudē jēgu, parasti pienāk negaidīti. Tad pāri gāžas nožēla, un pieaugušie bērni, izdzīvojot bārenību, mēģina restaurēt pagātni – no atmiņām, iztēles un citu stāstiem veido savu vecāku un vecvecāku portretus, rada viņus it kā no jauna, iztēlojas, ko būtu teikuši un darījuši, ja vien… Ja vien savai brīvībai būtu mazliet pievilkuši grožus. Manuels Vilass saka: "Ja kādam kaut ko vēlies jautāt, tad dari to tūlīt. Negaidi rītdienu, jo rītdiena pieder mirušajiem."

Brīvība ir kā no daudzām šķiedrām savīta virve, tās šķiedras esam mēs katrs. Ne velti paši skaistākie pieminekļi ir veltīti brīvībai. Tās vārdā ir nosaukti laukumi un ielas, vārds "brīvība" ar asinīm ir rakstīts uz cietumu kameru sienām. Cik no šī biezā, ar asinīm piesūcinātā vēstures slāņa ir atrodams nemitīgi revidētajās izglītības programmās? Bērnībā esam potēti pret tādām bīstamām slimībām kā difterija, tuberkuloze un poliomielīts. Valsts vēstures gudra mācīšana skolās arī ir pretpote, kas vēlāk vismaz daļu spēj pasargāt no visbiežāk izplatītās slimības – nedomāšanas. Mēs paliekam nomodā tik ilgi, cik ilgi dzīvo izpratne par labo un ļauno un no iepriekšējām paaudzēm mantots sapnis par brīvību, ko viņas tā arī nepiedzīvoja. Varbūt tieši tāpēc tas ir tik dārgs?

Vai brīvība var novecot, saziedēties ar ko citu un izvirst, vai to var piebeigt kaitēkļi, slimības? Diemžēl var gan. Tāpēc tā ir jākopj kā dārzs. Dārzu kopjot, ir jāliec mugura, kopjot brīvību, jāloka sava griba, diemžēl tā bieži izrādās stīvāka par muguru, un tad mēs aizaugam ar nezālēm tāpat kā vagu gali.

Salamana mācītāja gudrība skan: "Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties." Uz Krieviju tagad lido akmeņi vai no visas pasaules, un nav zināms, kā tos salasīt. Stādot ozolus ap Latvijas robežu kā garīgo sardzi, Latvijas simtgadi valsts atzīmēja ar skaistu akciju "Apskauj Latviju". Diemžēl ar to vien šodien ir par maz.

x x x

Esi sumināta, diena –

zelta vienīgā,

un arī dzīve, un mūžība,

kas visam apkārt šalc,

jūs skolojāt mani tik ilgi,

līdz iemācījos atšķirt,

kas ir melns, kas balts,

un kāda toņu pāreja

uzviļņo starp abiem,

kad es pa vidu-

peldēt nepratēja,

pie viļņiem turēdamās

un pie Vārda vēja.

X X X

Es nezinu, kurš te it visam

tik klusītēm atver vārtus,

ka viras pat neiečīkstas,

bet rudens nominācijā

šī kļava atkal ir sārta.

un es jūtu, ka beidzot drīkstu

līdz galam it visā ieiet.

Kad caurstaigājama kļūst

kā zāle rasā, kā rasa zālē,

viss arī manī drīkst ienākt,

būt un tad tālāk doties.