7.3 °C
Liepa Rūce (1989) ir dzejniece, kurai 2020. gadā iznāca debijas krājums "Atspulga balss" ("Pētergailis"), bet oktobra beigās izdevniecībā "Latvijas Mediji" nāks klajā otrā dzejoļu grāmata "Zemākās virsotnes". Pirmais krājums godalgots ar žurnāla "Domuzīme" Dzejas balvu.
Autores tekstos būtiskas tēmas ir pēctecība, dzimta, feminisms, dabas un dabisko procesu neatceļamība. Arī karš. Tas ir pamats apgalvot, ka autori interesē varas attiecības, brīvība, pakļautība un izvēle. Bet svarīgi ir arī rotaļāties.
Šobrīd Liepas dzīve ir mīlestības piepildīta, audzinot pusotrgadīgo meitu. Tā arī dzīves centrālā tēma – piepeši jātiek skaidrībā pašai ar sevi, jāveic bezgalīgi atliktās izvēles un jāpieņem lēmumi.
– Kāpēc tev likās svarīgi izdot dzejoļu krājumu? Kā tu tagad skaties uz savu pirmo grāmatu pēc gadiem?
L. Rūce: – Motivācija izdot grāmatu ir mainījusies. Ar pirmo krājumu sākotnēji vēlējos iekļauties savas paaudzes dzejnieku vidū, kaut ko visiem pierādīt. Kad to izdot izrādījās ļoti garš un negluds ceļš, man vienkārši vajadzēja to dabūt nost no sevis, lai atbrīvotu vietu jaunajam. "Atspulga balss" ilgā iznēsāšana mani pārveidoja kā autoru, jo, ja grāmatu neizdod, ir jāpārskata, kāpēc turpini rakstīt. Varbūt arī viss notika tik smagnēji un lēni, jo tam pirmajam krājumam ir liela sastinguma un nāves enerģija.
Pēdējos gados esmu gājusi ļoti garās pastaigās – spontānos, izaicinošos pārgājienos –, iemācījusies bezbailīgi peldēt un bailīgi braukt ar divriteni, mazliet pat ar skrituļdēli. Tas viss ir kāpšana ārā no atspulga, savas īstās balss saklausīšana. Rakstot "Zemākās virsotnes", es esmu runājusi savā balsī. Ir bijis interesanti atklāt, ka manējā dažkārt izskan arī kā kolektīvā, ierasti pieklusināta vai apklusināta, sieviešu balss.
– Šoreiz grāmatā ļoti svarīgs būs tieši vizuālais. Pastāsti, kā notika sadarbība ar mākslinieci Rasu Jansoni? Kāpēc tev tuva tieši viņas māksla?
– Rasa Jansone ir brīnums. Tā sakrita, ka manā redzeslokā Rasas māksla nonāca, neilgi pirms paliku stāvoklī. Grūtniecība un pēcdzemdību periods bez šiem darbiem man būtu citādi, vientuļāki, tumšāki. Rasa strādā precīzi, tieši un asi – tā arī ar savām šķērēm nogriež nost visu nejēdzīgo. Bet, kad bilde ir salīmēta kopā, tajā atklājas vērīgs, uzmanīgs un cieņpilns maigums pret manis rakstīto, un to saņemt ir ļoti īpaši. Tomēr, kad pirmo reizi izdevējam ieminējos, ka varbūt Rasa Jansone būtu laba izvēle grāmatas mākslinieciskā noformējuma veidošanai, pat nebiju līdz galam aptvērusi, ka patiesībā šobrīd tā ir arī vienīgā loģiskā, ņemot vērā, cik organiski sabalsojas mūsu mākslas valodas.
– Vai tu domā tieši mātišķības tēmu Rasas mākslā? Varbūt vari definēt mātišķību?
– Ja jāprecizē, kā tieši sabalsojas valodas, tad mātišķība jeb mātbūšana (par terminu latviešu valodā vēl diskutē) ir viena tāda kopīga tēma, bet tā nav vienīgā. Mums abām darbos ir svarīgas sīkas detaļas, izvietoti elementi, kuri pievieno situācijai dramatismu, ironiju, mīļumu. Izvairīšanās no manierisma. Ir smieklīgi, ka tā saku, ja Rasas kolāžas skatās tikai ar acīm. Tāda nozīmju saspēle starp to, kā kaut kas izskatās un kā tas patiešām ir.
