18 °C
Ja virzāmies uz sapratni par to, ko darīt baiļu periodos, lai nerastos izmisums, bērnu un jauniešu izrāžu rosinājumi šķiet perspektīvi.
Baiļu tematika mākslā patlaban varētu būt visai iecienīta, jo gandrīz katrs tās ir izjutis. Covid-19, karš Ukrainā, uzbrukums Izraēlai, daudziem arī energoresursu tarifu pieaugums, hipotekāro kredītu problēmas, vardarbība ģimenēs, vēl kas cits tikpat problemātisks publiskajās diskusijās un ikdienas sarunās veicina pakļaušanos dažādām baiļošanās un izmisuma izpausmēm. Savukārt bērniem un pusaudžiem viņu satraukuma iemesli mēdz būt ne vienmēr skaidri saprotami un pamatoti, dažkārt tie ir visai iracionāli, bezapziņā esoši (piemēram, vecāku rūpestu slogs, izmaiņas viņu attieksmē), pašiem un tuviniekiem varbūt pat negaidīti. Manā bērnībā un pieaugšanā trauksmes situācijas risināja vienkārši, sakot: nebaidies! Labs padoms, vai ne? Vai tam iespējams nepaklausīt?
Protams, bez spēcīgiem pārdzīvojumiem un ļaunuma iepazīšanas arī briedums var kavēties un izturētspēja nevar pienācīgi attīstīties. Tomēr būtu svarīgi, lai iespējami retāk veidotos tās "bērnības traumas", kuras gan var noglabāt psihes "apcirkņos", bet tās nav izzudušas un joprojām traucēs. Arvien biežāk dzirdēts/lasīts, ka vismaz daļa vecāku un skolotāju pāriet no baiļošanās "aizlieguma" uz mēģinājumiem saprast bažu iemeslus, lai nevēlamo ietekmi censtos saprātīgi mazināt (tātad – prast pārvaldīt). Šai ziņā lieti var noderēt izrādes, filmas un grāmatas, kurās pēta trauksmju, nemiera cēloņus un izpausmes.
Bailēm pievēršas divas nesen tapušas izrādes, ko diez vai var uzskatīt par sakritību. Ja pieņem, ka māksla ir iedarbīga tad, kad stāsta par cilvēku aktuālajiem rūpestiem, tad šī tematika, šķiet, ir loģisks piedāvājums. Leļļu teātra izrādi "Riekstkodis un Žurku ķēniņš" ir iestudējis režisors Rūdolfs Gediņš, bet tā sižetu, pēc E. T. A. Hofmaņa pirmavota vadoties, radījis Klāvs Mellis. Darbs paredzēts skatītājiem, kuru vecums ir vismaz septiņi gadi, turklāt noteikti var apgalvot, ka viņiem jābūt pieredzējušiem teātra apmeklētājiem. Savukārt kustību, skaņu un citu izteiksmes līdzekļu (izņemot vārdus/tekstu) piesātinātais spilgtas multivides darbs "Gaiši zilais punkts" paredzēts sarežģītajai pusaudžu auditorijai (ieteicams, lai skatītājs ir vismaz 12 gadu jauns, ko šoreiz noteikti vajadzētu ievērot). To režisors un dramaturgs Jānis Znotiņš veidojis Istabas teātrī, šis iestudējums tiek rādīts tās līdzproducenta Ģertrūdes ielas teātra telpās.
"Riekstkodis un Žurku ķēniņš", gluži tāpat kā, piemēram, brāļu Grimmu darbi vai "Makss un Morics", iekļaujas "briesmīgo pasaku" jomā. Lielākas vai mazākas delverības tajās tiek bargi sodītas. Savukārt jaukajiem cilvēkiem dažkārt jāsastopas ar "īstiem ļaundariem" (slikto ļaužu negantību iemesli ne vienmēr ir racionāli izskaidrojami). Šķiet, ka šādu darbu tapšanas pamatojums bija kopš bērnības vedināt paklausībā. Ja tā, tad kāpēc, šādi audzināti, tik daudzi kļūst ļauni, un "kas nogājis greizi", ja tika pareizi mācīts? Varbūt līdzīgos gadījumos patiešām "viss nav tik vienkārši"?
Leļļu teātra iestudējumā briesmas un murgi ir klātesoši. Tomēr tie nav šaušalīgi, šoreiz neviens mazulis raudādams neskrēja ārā no zāles, kā tas citkārt gadās.
Izrādes vēstījums ir jēdzīgs. Katrām bailēm un pat naktsmurgu baisuļiem ir skaidrojums. Pacietīgi un saprātīgi domājot, iespējams ne vien saprast trauksmes iemeslus, bet paprātot par to, ko darīt. Šoreiz nav pat tieša, didaktiska vēsts pieredzējušākajiem bērnu pavadoņiem par to, kā viņiem rīkoties. Tas ir simpātiski. Kā jau ierasts, katru bērniem domāto izrādi noskatoties, pajautāju mazdēlam Albertam un citiem jaunajiem līdzskatītājiem (bērnu viedoklis taču ir vissvarīgākais), vai viņiem ir radušās bailes, vērojot notiekošo. Šoreiz – ne. Vienojāmies pat par svarīgu atziņu: it visā vajadzīga pacietība.
Alberts par īpaši atzīmējamiem izrādes jaukumiem izcēla zaļi nokrāsoto runci un visai negaidīti uzteica arī žigli grozāmo skatuves pusriņķi, kurš, iznirstot virspusē vai nogrimstot pazemē, veicīgi pārnesa citā darbības vidē. Aktieru ansamblis darbojas saskanīgi un saistoši, dažādojot izpausmes. Interesantus tēlus radījuši vairāki aktieri – Rūta Dišlere ("princesīga", bet ne bāla, enerģiski spītējot grimam), Rūdolfs Apse ("Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējs, kuram piemīt izteiksmīga mīmika: skumja un drošprātīga), Mārtiņš Gailis u. c. Akcents divu aktrišu runātajā gan ir sadzirdams, bet tas netraucē, jo arī ikdienas gaitās nereti jūtams. Izrādes darbības norises vietā pie Nirnbergas taču varētu dzīvot dāma no Francijas, kura runā svešādāk? Savukārt dikcijas problēmas gan vietumis kavē adekvāti uztvert teikto, bet ko līdzvērtīgi kritisku var attiecināt uz daudzām izrādēm.
Ja izrādē "Gaiši zilais punkts" jāizceļ visiespaidīgākais un savdabīgākais, tad tā ir kustību režija, kuru atbalsta trokšņi, kas kopumā līdzinās "uzvilktu" bērnu/pusaudžu "nesakarīgai" brēkšanai/trakošanai (no malas lūkojoties, tas, jādomā, izskatīsies nesaprotami). Vide raksturīga pirmssskolas iestādes grupiņas telpai, bet tajā uzturas pusaudži ("no citas planētas", monstri utt.), kuri rēc, bļauj, plosās utt., tātad – izlādējas, līdz beidzot sanāk kas jēdzīgāks, daļēji atbrīvojoties no "citplanētieša" tēla žņaugiem. Tad gan viņi ir saprotamāki sev un citiem, pat vecākiem un skolotājiem (varbūt?). Izaugsme! Harmoniskākās tēlu izpausmes pusaudžus parāda kā mīļākus "pēcvētras" jaukumiņus. Šķita gan, ka naktsmurgu periods izrādē ir pārāk ilgs, taču arī "dzīvē" var gadīties tā, ka nekādi nespējam atmosties no sliktajiem sapņiem. Iestudējuma pēciespaidi var likt pārdomāt to, kā uztveram bērnu izaugšanas izpausmes: vai saprotam nejēdzīgo, neracionālo, dauzonīgo? Jeb visvajadzīgākā ir paklausība?
Teātri visai apņēmīgi dodas baiļu zonās (nevis "šausmenēs"), bet ne tādēļ, lai satrauktu, sabaiļotu. Ja virzāmies uz sapratni par to, ko darīt baiļu periodos, lai nerastos izmisums, izrāžu rosinājumi šķiet perspektīvi.
Uzziņa
E. T. A. Hofmanis, Klāvs Melis, "Riekstkodis un Žurku ķēniņš", iestudējums Latvijas Leļļu teātrī
- Režisors Rūdolfs Gediņš, mākslinieks Kristaps Kramiņš, mūzika: Linda Leimane, Pēteris Čaikovskis, gaismu māksliniece Nikola Suhareva.
- Lomās: Rūta Dišlere, Irina Krasta, Malgožata Apse, Anrijs Sirmais, Rūdolfs Apse, Mārtiņš Gailis.
- Nākamās izrādes: 9., 10. februārī.
"Gaiši zilais punkts", iestudējums Ģertrūdes ielas teātrī
- Režisors un dramaturgs Jānis Znotiņš, horeogrāfe Agate Bankava, mākslinieks Adrians Toms Kulpe.
- Lomās: Melānija Linda Muskare, Arturs Muskars, Oskars Moore.
- Nākamās izrādes: 25. 26., 27. janvārī.
