23 °C
"Tādā veidā, kādā rusofobijas jēdzienu uztveram šodien, tas ir visai jauns, turklāt iedarbīgs ideoloģisku manipulāciju rīks. Bet jautājums arvien ir tāds: kāda vēsturiskā pieredze veidojusi "bailes no krieviem" un kas novedis pie tā, ka kolektīvajā vēsturiskajā apziņā eksistē jēdzieni un tēli, kas norāda uz baiļu klātbūtni no kādas etniskās grupas. Mēs runājam par bailēm no vardarbības," teic LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Levāns.
"Kad Kremļa propaganda apgalvo, ka Rietumeiropā, Baltijā vai Polijā izplatīta rusofobija, tad krievus vai krieviski runājošos tā stilizē kā minoritāti, kuru ar attieksmi vai tiesību ierobežojumiem apdraud kāds vairākums un kam nepieciešama Krievijas aizbildnība un aizstāvība. Sabiedrībās, kur raksturīgs šovinisms un, manuprāt, Krievijas liela sabiedrības daļa ir izteikti šovinistiska, tas ir raksturīgi. Krievijas propaganda stāsta, ka latvieši vai ukraiņi ir rusofobi un nemīl krievus. Ielu intervijās to saka arī vienkāršie cilvēki. Bet, no otra puses, kāpēc krievi būtu jāmīl? Runāšana par rusofobiju krieviem, iespējams, liek justies īpašiem: no manis baidās, taču es vienlaikus ļoti gribu, lai mani mīl. Tāda sevis uztvere, kurā dominē šķitums, ka ceļš uz mīlestību ved caur bailēm, liecina par emocionālu disfunkcionalitāti un signalizē par kolektīvas traumas klātbūtni," spriež vēsturnieks, kura pamatspecialitāte ir viduslaiku, tajā skaitā Livonijas, vēsture. Ja runā par latviešu piesardzīgo attieksmi pret krieviem, tad tā nav radusies nezin no kā: "Krievijas propaganda lieto jēdzienu "rusofobija", lai leģitimētu savu agresīvo ģeopolitiku, taču nekad neuzdod jautājumu: "Bet kāpēc no mums baidās?" Jo, ja baidās un nepieņem, tātad tam ir kāds būtisks dziļāks iemesls."
Tas balstās vēsturiskajā pieredzē?
A. Levāns: Tieši tā!
Eiropas vēsturē ir diezgan daudz piemēru par etniskām kultūras kopienām, par kurām kolektīvie priekšstati un atmiņa glabā brīdinājumu, ka no tām ir jābaidās.
Ja ieskatāmies rakstītajos Eiropas vēstures avotos, tad rusofobija nav unikāla parādība. Paraugieties, kas viduslaiku avotos rakstīts par mongoļu – tatāru invāziju Kijivas Rūsā ("Krievzemē"). To saturā parādās gan grūti aprakstāmas cilvēciskas bailes no tā, kas notiks, ja tatāri atnāks, gan šausmas par to, kas notiek, kad viņi ir klāt. Respektīvi, no tiem baidās neatkarīgi no tā, vai tie ir tiešā tuvumā vai nav. Acīmredzot tas izriet no saskarsmes pieredzes – vardarbības, slepkavībām, sāpēm, zaudējuma; atgādina par ārkārtīgi nežēlīgu izrēķināšanos ar cilvēkiem un upuru pazemošanu, kas robežojas ar sadismu. Piemēram, kristīgajā Rietumeiropā 15. gadsimtā veidojās traumatiska pieredze pēc sadursmēm ar Osmaņu impērijas turkiem. Ne velti toreiz dzima jēdziens "turku briesmas".
Vēsturiskajā kolektīvajā atmiņā snaudošās bailes no konkrēta pāridarītāja noteiktās situācijās, kad atkal parādās apdraudējums un sasniedz kritisko masu, tiek atmodinātas no jauna. Pēc traumatiski pārdzīvotā šīs bailes tiek šķietami aizmirstas un latentā stāvoklī snauž līdz nākamai reizei, kad tās atmodina jauns karš "tepat tiešā tuvumā". Tā nav tikai vienas konkrētas paaudzes vai indivīda vēsturiskā pieredze, tā tiek ierakstīta kultūrtelpas interjerā kā rituāli, stāsti un tēli. Tā formē kopienas kultūratmiņu, kas saglabā un komunicē šo pieredzi no vienas paaudzes nākamajā.
Bet vai var runāt par rusofobiju, ja viduslaikos krievu kā nācijas nemaz nebija, bet bija moskovīti vai pleskavieši?
Jā, 15.–16. gadsimta tekstos ir runa arī par moskovītiem. Viduslaiku Livonijā un Austrumbaltijā dažādu sabiedrības slāņu vēsturiskajā pieredzē bailes no "krieviem" veidojās, sākot no 15. gadsimta. Atsevišķos gadījumos šo baiļu klātbūtne manāma jau 13. gadsimta "Livonijas Indriķa hronikā", kur stāsta par pleskaviešu un polockiešu iebrukumiem. Taču tad bailes no viņiem nav mazākas vai lielākas par bailēm no sāmsaliešiem. Iespējams, ap 1224.–1227. gadu Rīgā no kuršu un sāmsaliešu uzbrukuma baidījās pat vēl vairāk nekā no polockiešiem. Bet
15. gadsimtā par moskovītu karavīru iebrukumu zvērībām vēsta gan tirgotāji, politiķi, augstākā garīdzniecība, gan savās vēstulēs par to raksta Livonijas ordeņa mestri un maršali.
Livonijas teritorijā tie iebrūk no Maskavas kņazistes puses un sākotnēji, ne jau lai pakļautu teritorijas, bet lai iegūtu resursus un iebiedētu – laupītu, postītu, paņemtu pārtiku, lopus, gūstekņus, un atkal aizietu. Livonijas Vācu ordeņa mestrs no 1472. līdz 1483. gadam Bernds no Borhu dzimtas vēstulēs Vācu ordeņa virsmestram Martinam Truhzesam raksta, kādas ir moskovītu iebrukumu sekas Tērbatas bīskapijā un ordeņa zemju austrumu daļā. Šie apraksti laikabiedros modināja šausmas. 1481. gada 14. aprīlī Bernds raksta, ka arvien biežāk saņemot satraucošas ziņas par Pleskavas krievu biežajiem iebrukumiem, laupīšanām un slepkavībām neskaitāmās Livonijas apdzīvotās vietās. Ziņas par "krievu" pastrādātajām zvērībām, tā raksta Bernds, liek asinīm sastingt dzīslās. "Nicinot godu un tiesības", laužot abpusējo vienošanos par mieru, kas slēgts 1474. gada janvārī uz 20 gadiem, "viņi iebrūk šajās zemēs, izvaro jaunavas un sievas, nogriež tām krūtis un iegrūž viņu vīriem mutēs, vīriešiem noplēš viņu vīrišķās lietas un bāž tās sievietēm mutēs, nogriež kristiešiem degunus un ausis, ķer, kar, liek uz rata, nocērt rokas un kājas (..)" un nodara cilvēkiem vēl daudzas citas necilvēcības. Livonijas mestrs rezumē, ka "tāpēc mums ir pienākums sevi aizstāvēt". Viņš apelē, ka nespēj bez ārējās palīdzības pasargāt savus ļaudis un īpašumus no iebrukumiem.
Protams, šodien varētu skeptiski teikt, ka Livonijas mestrs tīši pārspīlējis un ka tā ir "Vācu ordeņa propaganda", kā tas, starp citu, Krievijas historiogrāfijā šodien arī tiek pasniegts. Taču tā rakstīja ne vien mestrs Bernds.
Līdzīgas ziņas par "krievu" nežēlību pret Livonijas iedzīvotājiem sastopamas arī citos tā laika rakstītajos avotos, kas norāda uz augstu ticamības pakāpi.
15. gadsimta 80. gadu teksti, vērīgi lasot autoru formulējumus un paustās emocijas, ļauj konstatēt, ka Livonijā aug nedrošība šķietami nenovēršama eksistences apdraudējuma priekšā – bailes. Livonijā nerunāja par "turku briesmām" kā Bāzelē, Ķelnē vai Florencē, bet par "roisisch gefahr" – "krievu draudiem", kas ir rusofobijas jēdziena analogs.
Protams, varam naivi jautāt: varbūt krievu zvērību pamatā bija "tikai" sirotāju vēlme noskaidrot, kur cilvēki Livonijā slēpj naudu, dārglietas, vai iegūt svarīgas ziņas? Taču vēsturisko liecību raksturs nepārprotami rāda, ka runa ir par mērķtiecīgām eksekūcijām un iebiedēšanu. 15. gadsimta beigās Maskavas lielkņazistes ģeopolitikā jau ir diezgan skaidri redzams nodoms turēt savu interešu objektus bailēs, mazināt to pretošanās spējas. Arī mērķis atpazīstams – teritoriālā ekspansija. Tāpēc Livonijas mestrs vēstulēs Vācu ordeņa virsmestram un Svētās Romas impērijas ķeizaram lūdza palīdzību – karaspēka kontingentu, jo livoniešiem nepietiek ne spēku, ne resursu, lai novērstu pastāvīgo apdraudējumu. Taču palīgspēki Livonijā nekad neieradās. Ja paskatāmies Livonijas landtāgu lēmumos no 15. gadsimta 60. gadu sākuma līdz pat 16. gadsimta vidum, tad šis ir svarīgākais zemes politikas dienas kārtības jautājums.
Tādas vēsturiskās pieredzes liecības mūsdienās ir jālasa, pat ja tajās ir, mūsuprāt, pārspīlējumi, literāras stilizācijas un retorikas paņēmieni.
Jāņem vērā, ka laikabiedri meklēja veidu, kā runāt par savām bailēm.
Sanāk, ka rusofobija vēsturiski nozīmē bailes no vardarbīga kaimiņa – Krievijas. Sacīsim, Itālijā par rusofobiju taču lāgā neko nedzird.
Protams, jābūt vēsturiskai pieredzei, kas formē priekšstatus un kļūst par kolektīvās atmiņas stabilu sastāvdaļu. Livonijā, vēlāk Baltijas valstīs, Polijā, kam 18. gadsimtā ir ļoti konkrēta attiecību pieredze ar Krievijas impēriju, šīs bailes ir viena no kolektīvās atmiņu kultūras iezīmēm.
Te varētu pieminēt vēl vienu parādību, ko iepazinu, kad padomju perioda beigās nokļuvu Hamburgā. Mani toreiz pārsteidza, ka, sastopot ne vienu vien vācieti universitātē vai krodziņā, sarunās konstatēju, ka viņi baidās no krieviem. Nācu no Padomju Savienības, tāpēc mani uztvēra kā krievu, jo "tur taču visi ir krievi". Šīs bailes vienkāršojot tika artikulētas šādi: "Jūs taču mums nemetīsiet tās savas atombumbas!" Jāatceras, ka vēsturiskais konteksts bija aukstā kara laiks, kad abas puses politiskajā retorikā izmantoja bailes no atomkara kā iebiedēšanas instrumentu.
Baidīties no PSRS nozīmēja baidīties no krieviem, "jo viņi grib mums uzmest atombumbu un mūs iznīcināt".
Skan ciniski, taču ir patiesi interesanti vērot, kā pašreizējā Krievijas politiskā elite, kas ir aukstā kara mentalitātē formējusies paaudze, tagad atgriežas pie padomju impēriskajai politikai raksturīgajiem publiskās domas manipulācijas paņēmieniem, jo acīmredzot apzinās, ka kolektīvās bailes un iebiedēšana strādā labi. Ko darīt mums, ja tomēr baidāmies? Iespējams, pirmais solis būtu saprast, kāpēc esam laba augsne bailēm. Ja zinām, ka tieši bailes deformē adekvātu pasaules uztveri un ļauj kādam no malas tās izmantot kā kontroles un ietekmes rīku, tad nopietni jādomā, kā mums šādu situāciju nepieļaut.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
