6.1 °C
"Mazs ciems ir ļoti laba starta vieta. Galvaspilsēta – laba vieta, lai turpinātu iet vēl tālāk pasaulē," saka tukumniece, dzejniece ELITA VIŠKERE-ŠMAROVA
Elita Viškere-Šmarova pēc radurakstiem piederīga Zemgalei, Kurzemei un Vidzemei. Zemgalei, jo māju un dzimtas uzvārds Bušmane cēlies no "Ogļumaisiem". Kurzemei – no tēva puses, Blīdenes. Vidzemei – no mammas puses – no Nītaures "Purziediem". Laikam jau Kurzeme visvairāk šalc Elitas asinīs, jo viņa bieži dodas pie jūras baudīt vēju un klusumu.
Pēc izglītības mākslas pedagoģe, savulaik Valsts mākslas akadēmijā beigusi pedagoģijas un filozofijas maģistrantūras. Strādājusi par skolotāju, mākslas pulciņu vadītāju bērniem un pieaugušajiem, bijusi lektore un kvalifikācijas kursu vadītāja vizuālās mākslas skolotājiem. Savulaik piedalījusies laikraksta "Padomju Jaunatne" konkursā par Rīgas labiekārtojumu – bēdīgi slavenajam Uzvaras laukumam uzprojektēja kalnu slalomtrasei un tramplīnu lēkšanai, pat ieguva balvu. Šīs idejas līdzinieku, dēvētu par Lemberga hūti, pēc daudziem gadiem dzīvē īstenoja Ventspils.
Ar dzeju un dabas tēlojumiem draugos no piecu gadu vecuma, kad pie vecpapa Bauskā iemācījās rakstīt uz rakstāmmašīnas un ilustrēja paša sarakstītās pasakas.
Vēlāk šo patikšanu turpināja republikas dienas presē kā ārštata žurnāliste, rakstot izstāžu apskatus. Elita apbrīno, ciena un godina tos autorus un tulkotājus, kuri rada reāllaika izjūtu, autentiskumu. Pati dzejošanai nopietnāk pievērsās deviņdesmito gadu vidū. Kopš 2012. gada publicējusies kopkrājumos, bet 2024. gada sākumā saņēmās noticēt sev, izdodot savu pirmo dzejoļu krājumu "Rīta kafija ar krējuma piešprici", kas tapis desmit gadu garumā. Ap to pašu laiku iestājās "Tukuma Literātu apvienībā" un šoruden piedalījās konkursā par iespēju pārstāvēt Tukumu, tātad arī Latviju UNESCO Literatūras pilsētas Melburnas ķēdes dzejoļa projektā "Sarkanās puskuitalas lidojums", kur pārliecinoši uzvarēja.
– Vai mākslas izglītība palīdz dzejā?
E. Viškere-Šmarova: – Jā. Pareizāk sakot, bērnības laiks lielā dārzā Pārdaugavā, vienai vērojot, kā, rīta rasas apmirdzēts, veras tulpes zieds, man reāli palīdz ievērot to, ko citi neredz, neuztver. Vērojums palīdz sajust, ieraudzīt smalkas nianses, kā arī, aptverot lielo lietu esamību, tajās var saskatīt mazo lietu, sīkumu nozīmību.
– Kādas ir pedagoga emocijas, ja skolēns pārspēj savu skolotāju?
– Tas vienmēr ir motivējoši, jo tad arī pašai rodas jaunas idejas, atskārsmes. Bet, ja kāds savā nodabā noskauž, liek kāju priekšā, arī tā ir izaugsmes skola, jaunu iespēju rašana. Viss vienmēr ir uz labu. Skolā man patīk tie mazliet nerātnie, spītīgie, jo tiem ir savs viedoklis, lai cik mazs vai liels cilvēks būtu. Ir bijis tā, ka mans skolnieks pēc diploma iegūšanas ieinteresējies manās nodarbībās. Kāds ir mainījis profesiju, ieguvis otru – citādu izglītību.
Pēc gadiem ir nākuši klāt jaunieši, kuri man deva iesauku "otiņa" krievu skolā un teikuši paldies par nemitīgo izstāžu un kultūras pasākumu apmeklējumiem "brīvprātīgi un obligāti".
– Esi uzvarējusi vērā ņemamā konkursā ar cienījamu žūriju. Darbus vērtēja Liāna Langa, Dainis Deigelis, Alise Mētra un Raibīs. Vai domās jau esi kopā ar sarkano puskuitalu, kad tā savā migrācijas ceļā piezemēsies Latvijā?
– Konkursa tēma par sarkano puskuitalu /Limosa lapponica/ bija interesanta tāpēc, ka šis mazais bridējputns, nolidojot tik milzīgu attālumu – pāri visai pasaulei, daudzām zemēm lido pāri, bet iegriežas pie mums Latvijā. Skatījos dokumentālas filmas, lasīju dažādus ierakstus internetā, pētīju fotogrāfu attēlus, ieraudzīju tik interesantu, grafiska ornamenta spalvu izkārtojumu – skaisti ornamentālu; visi sīkumi šķita interesanti, viens īsts dabas fenomens, kas reāli dzīvo mums līdzās pavasaros, migrācijas laikā. Pati ideja par ķēdes dzejoli arī bija interesanta, jo būs jāiekļaujas vispārējā izziņas materiālā, gan arī kopējā – visas pasaules dzejnieku domāšanas ritmos. Man tas, protams, ir liels pagodinājums un atbildība.
– Un nevar zināt, kā tas izvērsīsies tavā radošajā biogrāfijā. Runājot par karjeru, kas tu izvēlētos būt: pirmais puisis ciemā vai desmitais galvaspilsētā?
– Kas grib par daudz, bieži nedabū neko vai dabū maz, jo dzīvo ne savu dzīvi. Mūžīgās sacensībās un sāncensībā, vilku likumos var palaist garām savu īsto dzīvi – dzīves baudu, dzīvesprieku, gandarījumu, mazo lietu un mazo vārdu lielo Dāvanu – līdzsvaru un harmoniju. "Mazais ciems" – mana skola, ģimene, radi, draugi – ir mana klints, drošais pamats.
Tā ir vide, kas uzmundrina, atbalsta, dod drosmi lielajam lēcienam, lidojumam, un pat atgriešanās iespēju, ja iznāk sasisties, kļūdīties. Sniedz atbalstu un iespēju atgūties, lai atkal mēģinātu.
Tāpēc mazais ciems ir ļoti laba starta vieta, no kuras mazpamazām vai uzreiz var nokļūt prožektoru gaismā. Galvenais nesaslimt ar lipīgo zvaigžņu slimību un nesaindēt savu garu ar dzeltenās preses indīgajiem taustekļu pieskārieniem. Galvaspilsēta ir laba vieta, lai turpinātu iet vēl tālāk pasaulē.
Dzejas ABC
Alise Mētra, dzejniece: "Autores darbi rada emocionāli piesātinātu un vizuāli dzīvīgu ainu. Tajos izpaužas baudāma sarežģītība un daudzslāņaina tēlainība. Kontrasti, simbolika un ritms padara dzeju emocionāli spēcīgu un estētiski pievilcīgu. Atzinīgi vērtēju drosmi izmantot dzejā reti sastopamus vārdus. Arī spēju izveidot saskaņas, nevis vienkārši atskaņas, to vienmēr ļoti īpaši vērtēju, jo to nav vienkārši panākt. Metaforas, alūzijas un personifikācijas palīdz atklāt eksistenciālas pārdomas un cilvēka dzīves sarežģītību."
"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam Elitas Viškeres-Šmarovas dzejoļus, kas piedalījās konkursā "Sarkanās puskuitalas lidojums", kā arī citas jaunākās dzejas kopu.
Pelni
Sadega aizlaiku mantojums,
pūra pašausto lina drānu pelni,
māju dvēseles izgaisa laikā.
Plēnes kā pārslu ornamenti
melnbalti sabirza dūnās:
deguma liesmas sārtojas,
pārdzimstot putnos.
(piedalījās konkursā)
***
Visuma joks, nodomam rada,
no tumsas plēstās,
no griestu čīksta,
viss ausmā baltā
ar sarmas rakstu spārnu švīkstā
optiskās alūzijas, senču dzīparu raksts
dūnspalvu seģenes ziemīgā rakstā.
Tā pleznoja vētra
Taisnstūru, trijstūru vēlmju ornamentos
Iekšējā oderē linu nojausmas plēnēs
ar ceļavēja švīkām un riesta uguns kvēlēm,
tur pats sevi tērējot, tuvojies ligzdai siltai.
(piedalījās konkursā)
***
Liesmojoši mākoņi –
oranžās sajūtas ar violeto
skumju apmali.
Ugunīgā vakara noskaņu magone
uzziedējusi mākoņos.
Vēja domas uz Vakariem
nes lielu, sarkanu sapņu buru.
Saruna
Balodis bez skaņas balansē.
Mans klusums ar dūjas klusumu
sarunājas debesīs.
Vārnas, kaijas ķērc, zvirbulis
sīkumus knābā.
Lielais vakara noslēpums ar nakti
čukstus vienojas.
Dzirdi kā puķes smaržo.
… durvis
durvis tās slepenās durvis tai kalnā
tai kalnā zem dienām senām
zem ķērpjiem sirmiem kokiem
sedz slepeno eju
dzīvīgā strauta dienu prieks
krāsainos akmentiņos virmo
tās durvis
ciet aizaugušas
smaržīgām mētrām savijušās sirds sēras
notikumu gavilēm pilni laiku grieži
velgu lietusgāžu atmiņu nogruvumi
nav bieži
pārsteigumiem bagāti senu sapņu tēli
svētīgi pusnomoda atziņu brīži
cīrulis cielava pūce
kādā spārna spalvā
aizķērušies vēja atpūstie dzīves sprīži
… melns
Apseglots melns vārds
meža segā zaļajā sēts.
Tīmekļos rasas dzirkstis.
Dedzina.
Trauksme auļo.
Nejaukas vienošanās.
Putnu dziesmas vīst.
… spēles
Smaržo mikla zeme pēc lietus.
Vasaras siltums vēdī oktobra lapās.
Plaukst tālumā Kilimindžāro
sniegotais apveids uz gaistošu ziedu fona.
Mākoņu fantāziju spēles smaržās un krāsu ņirbā tinas.
Nomoda sapnis mirklīgs
kā dzīvina! Ilgas.
… labrīt
Sveiki rītā,
kad mākoņi rūgst,
kaijas un vārnas ķērc,
žagatas zog, ko mana.
Kaķis balodi vēro.
Skaļi trauksmains,
darbīgs saullēkts
Saeimas nama ceļā.
… izdzīvot
Mēģinām izdzīvot pārmaiņu okeānā.
Mūžības vēsturi pārdzīvojuši
vaļi metas krastā mirt.
Okeānu dzelmes kapsētas atkritumu plastmasu pilnas,
zemes dzīles izmisumā vārās,
izverd izmisuma brīdinājuma lavu.
Gar robežām siseņu bari uzbrūk.
Kārīgie spēlē riču-raču.
Milzu kauliņš rijīgām acīm glūnoši ripo
Sapnis baiss?
Vai īstenība.
… portrets Saeimā
Divi noskumuši, iesārti zvani.
Pa vidu nostādīta
mēreni sērīga, daudznozīmīga
nekādīga intonācija –
tāds rozā nolaidenums
nav sejas rota.
Pats ziedkāts ar plūstošām vārsmām
karājas gaisā.
Vārdi kā sarūsējuši kuģi virknējas
bez sāta, bez apetītes, bez sāls.
Tik beznozīmīga kā pākšu tukšums,
Kad doma neienācās.
Rimti, iemidzinoši, rindās rindojas,
rindās rindojas.
Un?
Par ko bija tas laika sprīdis,
brīdis vārdu birumā?
Tāds kaitinoši iemidzinošs biezas miglas brīdis.
… no zila gaisa
No zila gaisa
dzeltenu rapšu pļavas malā
izauga mīksts, pufīgs
kā cukurvate, milzu mākonis.
Pūtās un pūtās, kā balons
cēlās augšup biedēdams
debesīs dziedoņus, lidoņus.
Izpleta spārnus lidojošā zivs.
Sāka dziedāt.
Sidrabainas skaņu lāses traucās
lejup un plīkšķēdamas sakrita zālē.
