5.8 °C
"Mocarts. Mocarts. Mocarts" – šis trīsreiz atkārtotais vārds likts par virsrakstu Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" programmai 2024. gada 1. novembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
Nevis "Mocarts. Vidmanis. Mocarts", kā varētu gaidīt no diriģenta, nevis, piemēram, "Mocarts un laikabiedri" (jo kādreiz dzirdēt Karelu Stamicu vai Antonīnu Stamicu jau arī nebūtu slikti), bet tikai un vienīgi Volfgangs Amadejs Mocarts. Turklāt šeit apzināti izvēlēti vismaz divi Vīnes klasiķa darbi, kurus regulāri koncertu apmeklētāji, nemaz nerunājot par profesionāliem mūziķiem, zina noti pa notij – Četrdesmitā simfonija un Četrdesmit pirmā simfonija. Pa vidu – "Sinfonia concertante" vijolei, altam un orķestrim, lai publika gūtu gandarījumu arī no Vinetas Sareikas un Amihaja Grosa priekšnesuma, un tas varbūt daļai klausītāju lika pārvērtēt ierastos priekšstatus par Mocarta skaņumākslu, jo šī ne tik slavenā partitūra izteiksmes bagātīguma un kompleksitātes ziņā līdzinās abām iepriekšminētajām simfonijām. Jebkurā gadījumā
šāda programma pašiem mūziķiem ir īpaši izaicinoša, jo te no publikas neko nevar noslēpt, un jāatrod vieta arī jaunatklāsmēm. Ar prieku jāteic, ka diriģents Jērgs Vidmanis kopā ar abiem solistiem šim nolūkam bija īsti piemēroti.
Viss 1. novembra koncerts atkal raisīja atziņu par to, cik labi, ka "Sinfonietta Rīga" pastāvīga mākslinieciskā partnera statusā spējusi piesaistīt tādu slavenību kā Jērgs Vidmanis. Ja viņa vadītais Četrdesmitās simfonijas atskaņojums izklausījās tik saistošs, tad tas bija tādēļ, ka diriģents pirms tam rūpīgi iedziļinājās Mocarta estētikā un daiļrades kontekstā, lai, stājoties orķestra priekšā, šīs zināšanas varētu apvienot ar savu harismu, emocionalitāti un aizrautību. Tādējādi simfonijas stilistiskais lasījums saglabāja gaumes izjūtu, neraugoties uz to, ka nupat minētā aizrautība skaņdarba finālā aizgāja līdz pat baletdejotāja cienīgam palēcienam un atsitienam pret universitātes aulas parketa grīdu. Tādējādi orķestrim visa četrdaļu cikla ietvaros, atsaucoties uz diriģenta plastiku, nācās muzicēt spriegi, koncentrēti un izteiksmīgi – kas, starp citu, ansamblim ar vairākiem jauniem un nepieredzējušiem mūziķiem nebūt nebija viegli. Šķiet, ka visdrošāk te diriģents varēja paļauties uz stīgu grupas profesionālajām prasmēm, turpretī ne tikai metāla, bet arī koka pūšaminstrumenti acīmredzami uzstājās tuvu savu spēju augstākajai robežai.
Šādu saspringumu vismaz daļēji kliedēja Mocarta "Sinfonia concertante" priekšnesums, jo Vinetai Sareikai un Amihajam Grosam netrūkst ne pieredzes, ne apdāvinātības.
Sen nebija gadījies dzirdēt tik krāšņu un piesātinātu alta spēles toni, un arī vijolniece instrumentālistiem akustiski nelabvēlīgajos apstākļos uzrunāja ar tembra piepildījumu un emocionālo variāciju gammu.
Un pāri visam – teicama sadarbība ar diriģentu un orķestri un vispārēja sapratne par dramaturģiskās arhitektonikas parametriem.
Pārliecība par muzikālās dramaturģijas atainojumu caurvija arī interpretāciju Mocarta Četrdesmit pirmajai simfonijai – pašai pēdējai un arī sarežģītākajai. Atkal jāteic – Jērgs Vidmanis lieliski zināja, ko dara, ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem viņš joprojām uzturēja veiksmīgu dialogu, un tā rezultātā izvērstā simfonija izskanēja vienlīdz majestātiskā, graciozā un liriskā skaistumā – atbilstoši skaņuraksta pavērsieniem. Atliek tikai piebilst, ka publika šādā līmenī pelnījusi dzirdēt vēl daudz ko citu no Mocarta simfonijām, it īpaši agrīnās vai, piemēram, vismaz sešpadsmit nenumurētās, kuras Latvijā varbūt nav spēlētas nekad.
Tajā pašā vakarā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uzstājās kultūrtelpā "Hanzas perons"; nākamajā dienā "Sinfonietta Rīga" devās uz Rēzeknes koncertzāli "Gors", turpretī Tarmo Peltokoski vadītais orķestris – uz Cēsu koncertzāli. Un, kamēr daudzi ar nepacietību gaida Latvijas Nacionālās operas solīto uzvedumu Riharda Štrausa operai "Salome", Cēsīs tika dota iespēja iepazīt vai atsaukt atmiņā šīs operas lappuses – "Septiņu plīvuru deju" un finālu. Šoreiz ar lietuvietes Vidas Miknevičūtes dziedājumu, kur Vāgnera operās trenētā soprāna balss teicami atbilda arī Riharda Štrausa šedevra emocionālajām un tembrālajām dimensijām.
Katrā ziņā šeit bija viss nepieciešamais mūzikas pilnvērtīgai atklāsmei – radošs izaicinājums un artistiskums, vokāla plastika un spozme, vēstījuma dramatisms un traģika.
Tas vienlīdz attiecināms arī uz muzikālo kopainu ar precīzi un niansēti skanoša orķestra līdzdalību, jo Tarmo Peltokoski iedziļināšanās partitūras kompleksitātēs un diriģenta mentalitāte palīdzēja radīt muzikāli dziļas un trauksmainas interpretācijas iespaidu.
Lai gan koncerta otrajā daļā orķestra profesionālais līmenis nekur nebija pazudis (joprojām viens no mākslinieciskā vadītāja lielākajiem jaunieguvumiem – izteiksmīga un kolorīta stīgu grupa, joprojām spožs koka pūšaminstrumentu priekšnesums un stabila spēle metāla pūšaminstrumentu grupā), sajūta par iepriekš sasniegtajām virsotnēm tomēr izkliedējās. Un tas, jādomā, saistāms tieši ar Tarmo Peltokoski veikumu – ir komponisti, ar kuriem viņa domāšana saslēdzas visaugstākajās sfērās un gluži metafiziskos rakursos, tostarp arī Rihards Štrauss, un tad ir autori, kurus viņš izjūt mazāk. Tā notika ar Olivjē Mesiāna jaunības gadu partitūru "Mirdzošais kaps" un Kloda Debisī simfonisko triptihu "Jūra" – diriģents arī šeit pievērsa rūpīgu uzmanību gan detaļām, gan lielo dramaturģisko līniju veidojumam, taču kaut kas palika nošuraksta lappusēs un atskaņojuma vienmērīgā plaknē, līdz klausītājam nenonākot. Te, bez šaubām, ir tas pats profesionālās pieredzes jautājums, kur mākslīgi neko nevar pasteidzināt, un te ir arī zināmas pārdomas par to, vai šie Mesiāna un Debisī opusi viņu daiļradē patiešām ir paši iedvesmojošākie. Rezumējot – nākotnei tad nu paliek iespēja uzzināt, kāda būs Tarmo Peltokoski interpretācija Mesiāna simfonijai "Turangalila". Un, protams, Jāņa Ivanova un Ādolfa Skultes būtiskākajām simfonijām.
