"Radio Skonto" balss Kārlis Malkavs: Radio ir dzīvs, bez maksas, bet ar pārsteigumu

Decembra sākumā klausītāju iemīļotā radiostacija "Radio Skonto" nosvinēja savu 30 gadu jubileju, uz svinībām aicinot gan savus draugus, gan ilggadējos darbiniekus, radio balsis, kuras ikviens spētu atpazīt.

Viena no šīm vislabāk zināmajām balsīm pieder Kārlim Malkavam, kurš kopā ar "Radio Skonto" ir gandrīz no tā tapšanas brīža līdz šodienai, un kā Kārlis pats teic: "Es labāku darbu nevaru iedomāties!"

Jūs esat "Radio Skonto" jau no pirmssākumiem, kas ir mainījies šo gadu laikā?

Neesmu "Radio Skonto" no pašas pirmās dienas. Uzsāku darbu, kad radio bija jau gandrīz gadu vecs, ja vēlamies būt pavisam precīzi. Šo gadu laikā mēs no pašu izklaides radiostacijas, pacietīgi darot to, ko esam plānojuši, esam izauguši par nopietnu radiostaciju. Noteikti esam kļuvuši profesionālāki. 

Ja tā īsi un konkrēti – esam kļuvuši par visvairāk klausīto komercradiostaciju Latvijā, profesionāli sekojot mērķiem un, galvenais – savam klausītājam.

Kādas sajūtas tik ilgus gadus par savu darbavietu saukt vienu uzņēmumu?

Es nevaru iedomāties, ka varētu strādāt kaut kur citur. Šis ir viens no labākajiem darbiem pasaulē. Es atnāku uz darbu un četras vai piecas stundas bez apstājas klausos savu mīļāko mūziku. Nav nekā labāka. Pat ja ir, tad es neesmu to atradis. (Smejas.)

Vai joprojām katru dienu uz darbu dodaties ar prieku?

Protams! Mani ļoti lutina gan klausītāji, gan kolēģi. Kāpēc lai es nepriecātos par to, kas man ir dots?!

Kā vērtējat savus kolēģus?

Kolēģu ir bijis tiešām daudz. Taču kodols noteikti jau pirms kāda laika ir noformējies. 

Man šķiet, ka mēs atbilstam tam, ko no mums sagaida klausītājs kā no mūzikas radiostacijas.

 Mēs esam mīļi, vienlaikus neesam uzbāzīgi, varbūt – neitrāli. Mēs darām tik labi, cik labi vien varam izdarīt, un darām to kopā ar klausītāju. Par to prieks!

Kas, jūsuprāt, ir tas, ko no jums sagaida klausītāji?

Mazliet mīļuma, mazliet iejūtības, nedaudz precīzas informācijas, kā arī nelielu padomu ikdienas gaitās, piemēram, kāds apģērbs būs piemērotāks šīs dienas laikapstākļiem.

"Radio Skonto" ir leģendārs ar savu ikgadējo atslēgas vārdu spēli – "Mans mīļākais radio ir "Radio Skonto"". Kā veicies šo gadu laikā, un kādas sajūtas par šo spēli šodien?

Mēs šogad uzdāvinājām jau 19. automašīnu. Vesels autoparks sanāktu! (Smejas.) Ilgi, bet joprojām ļoti labi. Spēles norises laikā tiem, kas ir ēterā, tas ir smags darbs, jo zvanām mēs nepārtraukti. Jāņem vērā, ka tie ir patiešām uz labu laimi sastādīti telefona numuri. Saruna notiek vienā no aptuveni 20 gadījumiem, zvanīts tiek nepārtraukti, un dienas beigās roka, kurā tika turēta klausule, ir nogurusi, sausas lūpas, sasprēgājis deguns, kā arī galvā neliela putra no astoņzīmju cipariem. Šogad gadījās sazvanīt uzvarētāju brīdī, kad vairs nav nekādu emociju, jo zvanu jau ir bijis tik daudz, ka pat nevar paspēt noreaģēt. Dienā, kad sazvanīju pirmo finālistu, es biju jau veicis ap 100 tukšajiem zvaniem, bet ne ar vienu no numuriem nebija notikusi saruna – viss pa tukšo.

Kāpēc lielākoties sarunas nenotiek? Vai tas ir cilvēku neatsaucības dēļ?

Cilvēki gan ir atsaucīgi! Mūsu problēma ir tajā, ka zvanām arī uz numuriem, kas ir priekšapmaksas kartēm, kuras vēl ir veikalu plauktos, zvanām uz stacionārajiem telefoniem, kurus cilvēki vairs nelieto, un mūsdienu tehnoloģiju laikmetā zvanām arī uz kafijas automātiem, uz barjerām un automātiskajiem vārtiem. 

Ja nu kāds vēl šaubās, mēs tiešām nezinām, kam pieder numuri, un tie ir izvēlēti uz labu laimi.

 Te patiešām nav runa par atsaucību. Cik zinām – atsaucība ir ļoti liela. Ja, piemēram, poliklīnikas darbinieki zvana saviem klientiem, lai atgādinātu par pierakstiem – atsaucība ir daudz lielāka un ar atslēgas vārdiem atbild bezmaz katrs trešais, jo tie ir īstu cilvēku īstie numuri, bet mums tādu nav.

Kāds bija jūsu ceļš līdz radio?

Kad mācījos Cēsu 1. vidusskolā, skolas ballītēs mēdzu spēlēt diskotēkas, tolaik – uz lentu magnetofoniem. Kad es pabeidzu vidusskolu, sāku strādāt vietējā radiostacijā "Radio Cēsis". Tur es biju pāris gadus, līdz vienā jaukā dienā mani uzaicināja uz "Radio Skonto". Darbu sāku ar nakts sarunām. Paralēli tajā laikā studēju arī psiholoģiju, un tas man ļoti noderēja, bija iemaņas darbā ar radiotehniku. Arī mūzikas izvēle nebija problēma. Mans darbs bija reizi nedēļā atbraukt uz vienu nakti novadīt raidījumu "Sešas stundas sarunām". Klausītāji zvanīja un runāja ar mani, jo varbūt nebija neviena cita, ar ko runāt. Tas bija tāds kā "uzticības telefons".

Minējāt, ka studējāt psiholoģiju, kāpēc tomēr radio?

Nepabeidzu studijas. 

Man patīk radio! Tieši tik vienkārši. Nepateikšu pavisam konkrēti, bet kādā pētījumā pierādījās, ka mana balss ideāli piestāv Latvijas radiostacijām. 

Psiholoģiju izvēlējos studēt, jo tajā laikā tas bija kaut kas jauns un nezināms. Manuprāt, Latvijas Universitātē tas bija pirmais sasaukums. Konkurss bija milzīgs, uz vienu vietu pretendēja 16 cilvēki. Man tas šķita kā izaicinājums. Mēģināju un tiku.

Kādas ir sajūtas, runājot dzīvajā ēterā?

Es varu runāt dzīvajā tikai radio. Uz televīziju mani ir grūti aicināt. Runāju ar aizkariem vai pelēku sienu. Es tāpat kā klausītājs iedomājos kādu, ar ko runāju. Klausītājs arī mani var iztēloties ar garu, sirmu bārdu, vai varbūt es esmu ruds, metru divdesmit "garš". Televīzija vai uzstāšanās uz skatuves, tas laikam nav man. Es gan neesmu mēģinājis, bet man tā šķiet. Vienīgā pieredze televīzijā bijusi spēlē "V.I.P" ("Veiksme. Intuīcija. Prāts") pāris reizes ar kolēģiem, bet tas arī viss. Ja man jāsalīdzina sajūtas toreiz un tagad, tad es šobrīd zinu, ka man jābūt profesionālim, lai es to varētu darīt labi. Tā, ka patīk gan klausītājiem, gan man pašam. Ne visi darbi ir tādi, kuros uz "pirkstiem" vienlaikus skatās 250 tūkstoši cilvēku (klientu), katra kļūda tiek pamanīta. Ikdienā, dienu pēc dienas strādājot, tas it kā nav sarežģīti, bet, atgriežoties no atvaļinājuma, aizvien vēl trīc rokas, mugura stīva un nav tās dzelžainās pārliecības, ka viss tiks izdarīts pareizi. Pat pēc visiem šiem gadiem.

Cik ilgu nākotni jūs paredzat "Radio Skonto"?

Es domāju, ka tikpat, cik visiem pārējiem radio. "Radio Skonto" neiznīks ātrāk kā citi radio. Spriežot pēc visām attīstības tendencēm, vēl kāds laiks būs. Manai paaudzei noteikti, cerams, arī nākamajai. 

Kādreiz, kad tika radīts MTV, viņi nāca ar paziņojumu, ka video nogalinās radio zvaigznes, bet šobrīd, ja mēs paskatāmies šī kanāla reitingus un to, kas tur tiek rādīts, skaidrs, ka nekāda spožā nākotne tam vairs nav iespējama, 

kā arī tas nav nekāds konkurents radioviļņiem. Viņiem nesanāca. Protams, šobrīd radio ir izaicinājumi un konkurence ar dažādām digitālajām platformām vai citām straumēšanas vietnēm, piemēram, "Spotify", "Deezer", "Youtube" un tā tālāk, bet – cilvēkiem radio joprojām patīk. Radio ir dzīvs, un tas ir bezmaksas, bet ar pārsteigumu. Tas mēdz būt mīļš, ja tas ir "Radio Skonto", tas mēdz būt jautrs, un tas vienmēr sagādā klausītājam kādu pārsteigumu. Pa šiem gadiem, strādājot radio, esmu iemācījies un apguvis visu, kas radio nepieciešams, – vienīgi pārdevējs es nevaru būt, tas man nesanāk.

Kārlis Malkavs.

Foto: Publicitātes

Kādi ir jūsu hobiji, un ar ko vēl nodarbojaties ārpus radio?

Mans atvaļinājums parasti ir ziema, ne vasara. Cenšos aizbraukt uz lielajiem kalniem paslēpot. Tas man iztukšo galvu – kalni, sniegs, slēpes. Aktīvā atpūta noteikti ir mans. Pamatskolas laikā Cēsīs spēlēju arī hokeju, veterāna vecumā, brāļu ietekmēts, pamēģināju arī florbolu, un tieši florbolā man ir sudraba medaļa Latvijas Veterānu (35 gadus vecu) čempionātā. Viens no hobijiem – dirnēšana pie datora – tagad ir daļēji arī mana profesija.

Minējāt, ka spēlējāt arī diskotēkas, kā beidzās šī balles dīdžeja karjera?

Kad es sāku "spēlēt", tad vēl bija lenšu magnetofoni, tad nāca kasetes, un tas pavisam nebija mans, bet līdz platēm es nenonācu. Nomainīju to visu pret radio mikrofonu un pulti. Es domāju, ja es tagad mēģinātu iespringt, es vēl varētu nospēlēt kādu diskotēku. "Radio Skonto" uzdevumā esmu spēlējis dažas diskotēkas. Ja ļoti gribētu, es varētu kaut ko sameistarot, bet tāds īsts šovmenis vai kluba rezidents no manis nesanāks, ja vien runa nav par radio. Varbūt kaut kur dziļi zemapziņā tomēr varētu, šķiet, ka esmu pat nopircis DJ pulti.

Laiki mainās, un radio ienāk jauna paaudze, kādas sajūtas par jauno paaudzi?

"Radio Skonto" ar to ir īpašs, ka mēs pārāk bieži nemaināmies un tas sastāvs, kāds mēs esam šobrīd, ir gandrīz tieši tāds jau ilgu laiku. Jā, ir viens jauns kolēģis. Taču 

stabilitāte ir viens no mūsu panākumiem. Klausītājs vienmēr zina, ko viņš saņems. 

Mūsu mediju grupā ir arī jauni cilvēki – "Radio Tev", man aizvien ir interesanti uz viņiem skatīties. Dažkārt liekas, ka tas, ko viņi spēlē – tā varētu būt arī mana mūzika.

Ko jūs novēlētu jaunajiem radio ētera censoņiem?

Ir jābūt mīļiem un nedrīkst zaudēt cilvēcību. Galvenais, nekliegt uz savu klausītāju! Gribētos vēlēt, lai jaunie izvelk to radio arī savam mūžam, ne tikai manējam. Lai radio neizzustu ātrāk, nekā jaunajiem censoņiem beidzas profesionālās gaitas, kā arī novēlu viņiem novecot reizē ar saviem klausītājiem. Tas ir skaisti!

Vai jums ir idejas inovācijām, kas radio dzīvi varētu paildzināt?

Tās noteikti ir digitālās platformas, "Radio Skonto" arī pie tā strādā un attīstās šajā lauciņā. Manuprāt, bilde gan radio nav vajadzīga, jo ir svarīgi, ka klausītājs galvā redz tādu onkuli, kādu viņš ir iedomājies, balss manējā, bet tēls lai paliek, kāds patīk tev. Es sevi tāpēc necenšos arī afišēt.

Kārļa Malkava pieturzīmes

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Cēsis, valoda, balss.

Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?

Bez kafijas, bez pusdienām, bez mīļajiem.

Lielākais sasniegums darbā?

Kādā no daudzajiem pētījumiem es tomēr biju vislabākā radio balss Latvijā.

Labākā atpūta/izklaide?

Aiziet uz lielu koncertu.