2025. gads tuvojas nobeigumam. Par dāsnu un ražīgu šoreiz aizejošo gadu grūti nosaukt. Kādam paveicies vairāk, citam – mazāk. Šī gada pārbaudījums bija nebeidzamie lieti pavasarī un vasarā, kas lika izkāpt no krastiem upēm un citām ūdenstilpēm, gāzties straumēm pa nogāzēm, aizskalojot līdzi sējumus, un applūdināt zemākas vietas, noslīcinot tur sēto un stādīto, neglābjami sabojājot ziemas barībai nopļauto zāli. Ko vainot? Kā izprast notiekošo, ko no tā mācīties? 

Kāds teiks, ka arī iepriekš ir bijuši smagi gadi un klimatiskie riski ir daļa no lauksaimnieku dzīves. Katru gadu kaut kas izdodas labāk, kaut kas sliktāk. Ar to jārēķinās. 

Ir 21. gadsimts, ir tehnoloģijas, ir prognozes, ir atbalsta maksājumi un apdrošināšana, bet dabas spēki neļauj par sevi aizmirst. Lai kā gribētos visu saplānot, sarēķināt, sabalansēt, dialogā ar dabu 100% garantijas nekad nebūs.