No Bangladešas līdz Alūksnei: Indiete Kulsuma un citi, kas Latviju sauc par mājām

Latvijas novadu sabiedriskās un kultūras dzīves kopkori vēsturiski bagātina arī mazākumtautību balsis. Taču īpašu uzmanību pelna arī samērā nesen ieceļojušo ārvalstnieku degsme gan apgūt latviešu valodu, gan iekļauties vietējā sabiedrībā. Reģionālo laikrakstu izceltie piemēri ir iedvesmojoši, bet vienlaikus tie stāsta arī par grūtībām, kam jāpārkāpj, iejūtoties mūsu zemē.

"Aizmirstas, ka esmu no Portugāles"

Portugālis Flavio Nunes Gulbenē ieradies pirms desmit gadiem kā brīvprātīgais un sāka strādāt valsts sociālās aprūpes centra "Latgale" filiālē "Litene", kur turpina strādāt joprojām, palīdzot celt aprūpes centra klientu dzīves kvalitāti. "Man ir bakalaura grāds psihomotorā rehabilitācijā un maģistra grāds fiziskajās aktivitātēs un veselības veicināšanai. Litenes aprūpes centrā strādāju multisensorā istabā, kur vadu individuālās sensorās stimulācijas nodarbības, kā arī vadu grupu nodarbības un reizēm rīkoju pasākumus, kas saistīti ar sporta aktivitātēm," laikrakstam "Dzirkstele" stāsta jaunais vīrietis.

Flavio atzīst, ka desmit gadu laikā Latvijā iejuties jau tik labi, ka esot pat sajūta, ka viņš nemaz nav no Portugāles. Viņš noteikti ir piemērs tam, ka ar gribasspēku, motivāciju un cieņu pret vietējo kultūru var kļūt par patiešām pilntiesīgu sabiedrības daļu. "Man ļoti patīk Latvija!" atzīst no Portugāles ieceļojušais gulbenietis. "Protams, iemesls palikt Latvijā bija arī mana draudzene Solvita, kuru satiku Gulbenē."

Viņš brīvi runā latviešu valodā, bet atzīst, ka sākums bija ļoti grūts, jo latviešu valoda ļoti atšķiras no portugāļu valodas. 

Flavio saka: "Cilvēki reizēm ir pārsteigti, ka es varu runāt latviešu valodā. Ir tādi, kuri Latvijā dzīvo daudzus gadus, bet joprojām nav iemācījušies latviešu valodu. Ja grib un vajag, tad latviešu valodu iemācīties var. Tas atkarīgs no tā, vai ir motivācija un vai to vēlies."

"Arī es izjūtu šādas ilgas"

Laikraksts "Ziemeļlatvija" viesojās atvērtajā saimniecībā ekokopienā "Zadiņi", kas izveidota kā daudzkultūru kopiena Smiltenes novada Launkalnes pagastā. Te pastāvīgi dzīvo četras ģimenes, pārstāvot latviešu, poļu, vācu un beļģu tautību.

"Dzīvojam apzināti veidotā kopienā "Zadiņi", un tā droši vien ir mūsu primārā kopiena. Šeit nejūtamies kā baltie zvirbuļi, bet gan atrodam telpu, kur kopt savas nacionālās un plašākas identitātes, ļaujot mūsu bērniem izprast savas daudzveidīgās saknes," stāsta poliete Veronika Felcis. Viņa Latvijā dzīvo kopš 2016. gada, bet uz Smiltenes pusi pārcēlusies pirms sešiem gadiem.

Taujāta, cik veiksmīgi šo gadu laikā ir izdevies integrēties vietējā sabiedrībā, Veronika spriež: 

"Lai gan brīvi runāju latviski, joprojām bieži jūtos kā zilonis trauku veikalā – reizēm kultūras nianses vēl sagādā pārpratumus. 

Lai arī sākotnēji vietējie ir ļoti atvērti un ciena cilvēkus, kuri mācās latviešu valodu, dziļāk izprast kultūras kontekstu dažreiz ir sarežģīti. Trūkst arī starptautisku kultūras apmaiņas pasākumu, jo vietējā kultūras dzīve galvenokārt vērsta uz Latvijas mantojuma saglabāšanu. Vēsturiski tas ir saprotams, bet pēc plašākām kultūras pieredzēm parasti dodos uz Cēsīm vai Rīgu."

Veronika Felcis spriež: "Domāju, jebkurš latvietis, kurš īslaicīgi devies strādāt uz Angliju, Norvēģiju vai Īriju, var labi saprast, kā mazas izvēles reizēm būtiski ietekmē dzīves gaitu un nākamo paaudžu pieredzes. Tāpat kā latviešu emigranti ilgojas pēc savas zemes ēdieniem, kultūras un tradīcijām, arī es ļoti izjūtu šādas ilgas. Tā ir dabiska parādība mūsu globalizētajā pasaulē."

"Uz papīra izskatos integrējusies"

Ziemeļvācijā dzimusī Johanna Lohrengela uz dzīvi Latvijā pārcēlusies 2014. gadā, bet "Zadiņu" kopienā dzīvo kopš 2018. gada. Viņa vērtē, ka integrācija Latvijā ir bijusi diezgan veiksmīga, taču ir arī pa kādam "bet". "Ikdienā cenšos runāt latviski, kā brīvmāksliniece atrodu latviešu klientus, kopā ar vietējiem māksliniekiem veidoju izstādes un kopīgi organizēju pasākumus. 

Taču patiesa integrācija ir sarežģīts jēdziens, par kuru varētu diskutēt plašāk," 

laikrakstam "Ziemeļlatvija" skaidro Latvijā dzīvojošā vāciete.

Johanna Lohrengela saka: "Uz papīra izskatos integrējusies, taču reizēm brīnos, kāpēc joprojām jūtos neērti, kad esmu vienīgā ārzemniece telpā, lai gan saprotu katru vārdu. Iespējams, tas ir saistīts ar vispārējo daudzveidības trūkumu Latvijas laukos. Cilvēki patiešām ir laipni un draudzīgi, bet reti izrāda atvērtību, lai spertu nākamo soli un patiešām veidotu draudzību."

Johanna salīdzina, ka vācu kultūra ir sociāli atvērtāka nekā latviešu kultūra: "Pieņemu, ka tas lielā mērā ir saistīts ar vēsturisko kontekstu un Vācijas ļoti daudzveidīgo iedzīvotāju sastāvu. Lauku kontekstā jūtos te laipni gaidīta, bet ne pārāk integrēta. Daļēji tas noteikti ir saistīts ar manu nepietiekamo iesaisti, bet arī ar dziļi izjustu nošķirtību starp mani un "īstajiem" latviešiem."

Tagad pat izbauda sniegu

Indijas dienvidos Haidarabadā dzimusī Kulsuma Fatima Baiga Latvijā dzīvo jau piecus gadus. Jauniete bieži ciemojas Alūksnē, jo šeit dzīvo viņas draugs, bet ikdiena tiek vadīta Rīgā, kur meitene studē.

"Izvēlējos pārcelties uz Latviju galvenokārt labi strukturētās izglītības sistēmas un optometrijas jomas piedāvāto iespēju dēļ," 

viņa stāsta laikrakstam "Alūksnes un Malienas Ziņas". "Arī studiju maksa Latvijā ir diezgan pieņemama salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, un grāds ir atzīts visā Eiropas Savienībā. Manas studijas veselības zinātnē ietver zināšanas par redzes korekciju, acu slimībām un jaunākajām acu aprūpes tehnoloģijām. Tā ir izaicinoša, bet labi atalgota joma, turklāt man patīk praktiskie aspekti, īpaši darbs ar pacientiem."

Pielāgošanās dzīvei Latvijā bijis pakāpenisks process. "Laikapstākļi sākumā bija diezgan šokējoši, īpaši garās, tumšās ziemas, bet tagad esmu pieradusi un pat izbaudu sniegu," stāsta Kulsuma. Latvijas cilvēkus indiete raksturo kā atturīgus, bet draudzīgus, tiklīdz iepazīstas tuvāk. Arī studijas un nelielā starptautiskā studentu sabiedrība palīdzējusi justies kā mājās.

Lūgta novērtēt attiecības starp latviešiem un cittautiešiem, Kulsuma teic, ka tās galvenokārt ir neitrālas: "Latvieši ir pieklājīgi, bet ne pārāk sabiedriski, kontaktējoties ar jaunpienācējiem. Rīgā ir vieglāk, jo tā ir daudz multikulturālāka. 

Mazākās pilsētās, piemēram, Alūksnē, cilvēki ir ziņkārīgi, jo mazāk pieraduši pie ārzemniekiem, tāpēc es tur dažkārt jūtos pamanāmāka."

Galvenais izaicinājums, dzīvojot Latvijā, ir valodas barjera, īpaši, kad darba pieteikumos tiek dota priekšroka vienlīdz profesionālam kandidātam, bet ar labākām latviešu valodas zināšanām. Latviešu valodas apguve neesot viegls uzdevums. "Tā ļoti atšķiras no manas dzimtās valodas. Esmu iemācījusies vairākas frāzes un saprotu ikdienas sarunas. Sarunas ar pacientiem latviešu valodā ir obligātas, un es pilnībā piekrītu, ka, dzīvojot Latvijā, mums ir jāzina latviešu valoda," teic Kulsuma. Jauniete vērtē, ka būtu nepieciešamas vairāk valodas apguves atbalsta programmas starptautiskajiem studentiem.

Valoda caur dziesmu

Aprakstot mazākumtautību dzīvi Jelgavā, "Zemgales Ziņas" ieskatās kultūras biedrību darbībā. Lielākā organizācija – 2004. gadā dibinātā Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācija (JNKBA) – apvieno romu, ebreju, krievu, lietuviešu poļu nacionālās kultūras biedrības, kā arī ukraiņu kultūras centru "Džerelo" un baltkrievu biedrību "Ļanok". Dažas mazākumtautību organizācijas nav pievienojušās JNKBA, to vidū arī Jelgavas baltkrievu biedrība "Zlata".

"Zlata" līdere, ekspolitiķe un arī agrākā Valsts policijas Jelgavas iecirkņa priekšniece Zenta Tretjaka stāsta, ka biedrība izveidojās 2012. gadā kā domubiedru grupa, kas vēlējās biedroties, tostarp saņemt arī juridiska rakstura konsultācijas: "Bija diezgan svarīgi, ka es kā pieredzējusi policijas darbiniece, arī Saeimas deputāte varēju kā brīvprātīgā konsultēt citus."

Sākot ar 2013. gadu, "Zlata" kļuvusi dziedoša – tā izveidojusi ansambli, kurā ir astoņas sievu un viena vīra balss. Kopa dzied ne tikai baltkrieviski, bet arī krieviski, ukrainiski un latviski. 

"Caur dziesmu es iepazīstu baltkrievu valodu. Esmu dzimusi Latvijā, augusi Bauskas apkaimē pie Pilsrundāles un manu vecāku dzimto baltkrievu valodu zinu visai maz. Taču dziesmas vārdos tā skan," 

teic Zenta.

Tikšanās bez turpinājuma

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Laikraksts "Staburags" raksta par Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja Leonīda Līduma pieredzi saskarsmē ar samērā nesen ieceļojušajiem mazākumtautību pārstāvjiem. Runa ir par ķīniešiem, kuri strādā finiera ražotnē Aizkrauklē un kuri ir iegādājušies īpašumus Skrīveros un Aizkrauklē.

Pašvaldība uzaicināta uz tikšanos kādā privātmājā Skrīveros, kur ķīnieši iepazīstinājuši ar sevi, savu kopienu un izteikuši vēlmi sadarboties uzņēmēju līmenī, tajā skaitā piedāvājuši iespēju apmeklēt Ķīnu. Jāpiebilst, ka savu ciemošanos Skrīveros pašvaldība iepriekš saskaņojusi ar Valsts Drošības dienestu.

Ķīnieši ierosinājuši arī kopīgu futbola maču Skrīveros, kam pašvaldība piekritusi, bet šī doma tomēr nav radusi turpinājumu. Kopumā sanāksme noritējusi formālā gaisotnē, piedaloties tulkam. Bijusi arī neformālā daļa ar pusdienām un dzērieniem, kā arī piedāvājumu dziedāt karaoke. Pēc pasākuma viesiem izdalīta iepriekš sagatavota shēma, kurā katram norādīta vieta kopīgai fotogrāfijai. Šo foto vēlāk pašvaldība saņēma dāvanā uz kalendāra vāka.

Turpmāka sadarbība ar ķīniešu kopienu gan nav izveidojusies. Domes vadītājam Līdumam radies priekšstats, ka šāda tikšanās Ķīnas pārstāvjiem bijusi vajadzīga, lai atskaitītos par šādas "augsta līmeņa" sanāksmes sarīkošanu. Arī šādas īpatnības mēs varam iepazīt caur saskarsmi ar citu kultūru cilvēkiem un kopienām.

MAF 2024

Foto: #sif_maf2024

Publikācija tapusi projektā "Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam", kurā "Latvijas Avīze" sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Zemgales Ziņas", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un "Ziemeļlatvija".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikāciju saturu atbild "Latvijas Avīze".