Vienā laivā vai uz kopīga viļņa? Uzbeku pieplūdums Latvijā: kas slēpjas aiz migrācijas skaitļiem?

Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju vidū saskaitāmas 104 tautības, mazāk nekā puse no tām ir pārstāvētas mazākumtautību biedrībās. Iepriekšējos gadu desmitos aktīvi dibinātās organizācijas noveco. Biedrību nākotne ir atkarīga no spējas piesaistīt gan jauniešus, gan finansējumu.

Migrācijas jaunais vilnis

Gan demogrāfisko apstākļu, gan migrācijas ietekmē no 1989. gada Latvijā samazinājās visu lielāko tautību iedzīvotāju skaits. Piemēram, līdz 2020. gadam latviešu skaits saruka par 200 tūkstošiem, kamēr krievu skaits – par 442 tūkstošiem, pēc tam samazinājums turpinājies. Mīnusos arī daudzi citi: baltkrievi, poļi, ebreji, lietuvieši. Turpretī pieaudzis dažādu citu tautību iedzīvotāju skaits. Jaunā migrācijas viļņa ietekmē šī tendence turpinās.

Latvijā ļoti aktīvi nonāk Indijas un Vidusāzijas iedzīvotāji, visvairāk cilvēku no Uzbekistānas, – tā gada sākumā atbildīgie dienesti informēja Saeimas Iekšējās drošības apakškomisijas deputātus. Kā atzīmēja Valsts robežsardzes pārstāvis, ar tiešajiem reisiem no Uzbekistānas Rīgas lidostā ik nedēļu ierodas vairāki simti cilvēku. 

Pagājušajā gadā Latvijā kopumā ieceļojuši 28 tūkstoši uzbeku. Tiesa, lielākā daļa no viņiem caur Latviju tālāk darba meklējumos dodas uz citām valstīm. Bet daļa darbu atrod arī Latvijā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudz esam runājuši par padomju rusifikācijas sekām – PSRS un Latvijas PSR valsts vara dažādos veidos stimulēja krievu imigrāciju, cēla rūpnīcas, uz kurām strādniekus aicināja no citām republikām, tika izveidots krievu skolu tīkls (citu mazākumtautību skolas pēc PSRS veiktās okupācijas bija likvidētas) u. tml. To parāda arī skaitļi – piemēram, 1935. gadā krievi bija 8,8% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita, 1989. gadā – 34%. Tagad krievu skaits Latvijā samazinājies – 23,4% (2024. g.). Bijušās krievu skolas tagad oficiāli tiek dēvētas par mazākumtautību skolām. Šī nelielā statistiskā atkāpe ir par Latvijas lielāko cittautiešu kopienu, bet šajā rakstā pievērsīsimies jautājumam, kā biedrojas un darbojas mazāku cittautiešu kopienu biedrības. Piemēram, vācu biedrība Daugavpilī, vai tie paši uzbeki, par kuriem pirmajā acumirklī mums priekšstats – tie ir celtnieki, ko nolīgst Latvijas būvfirmas (starp citu, mēģinājām uzrunāt intervijai kādu no uzbeku celtniekiem, taču viņš kategoriski atteicās runāt ar presi, bailes atklāties nemazināja pat apsolījums, ka varēs runāt anonīmi). Kolēģi reģionu laikrakstos arī stāstīs, kā cittautieši iedzīvojušies novados.

Ko pieskaita pastāvīgajiem iedzīvotājiem

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2024. gada beigās spēkā esošas termiņuzturēšanās atļaujas bija kopumā 4077 uzbekiem. 

Lielākā daļa (2484) Latvijā uzturējās peļņas nolūkā, bet kā studenti reģistrēti 737 uzbeki. Vēl 243 Uzbekistānas pilsoņiem pagājušā gada izskaņā bija derīgas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.

Centrālā statistikas pārvalde (CSP) valsts pastāvīgo iedzīvotāju skaitā ietver gan Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, gan bezvalstniekus un ārvalstniekus, tostarp valsts pagaidu aizsardzības statusu ieguvušās personas, arī Ukrainas kara bēgļus.

"CSP metodoloģijā par pastāvīgajiem iedzīvotājiem uzskata personas, kas Latvijā dzīvo vai kam ir nodoms dzīvot vismaz 12 mēnešu ilgu posmu," skaidro CSP pārstāve Elīna Kūliņa. Tas nozīmē, ka īstermiņa (līdz 11 mēnešiem) uzturēšanās atļauju ieguvēji Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaitā netiek iekļauti, bet, ja personas uzturēšanās atļaujas periods ir ilgāks par 11 mēnešiem, tā tiek pieskaitīta pastāvīgajiem iedzīvotājiem. 

Jāpiebilst, ka CSP iedzīvotāju skaita novērtēšanai izmanto arī dažādu administratīvo reģistru datus, lai izvērtētu, vai cilvēks patiesi šeit atrodas un dzīvo, nevis ir tikai reģistrēts.

Saskaņā ar CSP vēsturiskajiem datiem starpkaru Latvijā pastāvīgi nedzīvoja neviens uzbeks. Padomju okupācijas laikos, protams, dažādu "brālīgo republiku" pārstāvji apmetās mūsu zemē – 1989. gadā valstī reģistrēti 925 uzbeki. Turpmākajos gados Latvijā pastāvīgi dzīvojošo uzbeku skaits saruka par trešo daļu – līdz 289 iedzīvotājiem 2014. gadā, bet pēdējos desmit gados šīs tautības iedzīvotāju skaits strauji audzis, 2024. gadā pakāpjoties līdz 1742 pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Vēl jāiemanto uzticība

Vai tautiešu pieplūdums sniedz jaunu elpu arī uzbeku kultūras biedrībai? Latvijas Uzbeku kultūras centra (LUKC) ilggadējā vadītāja Alima Abdusaidova atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša. Viņš skaidro, ka biedrībā pamatā darbojas agrākie ieceļotāji, kas Latvijā jau iesakņojušies.

Alims Abdusaidovs: "Kā turpināt savu darbu – tas ir jautājums, par ko domājam."

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Mūsu tikšanās laikā Abdusaidovs šķirsta albumu, fotogrāfijās iemūžināti organizācijas rīkotie uzbeku tradīcijām veltītie pasākumi. Pēdējo gadu sadaļa albumā ir krietni plānāka nekā senāko gadu liecības. "Uzplaukums bija 2000. gadu sākumā," viņš stāsta. Nozīmīgu atbalstu nacionālajām kultūras biedrībām tolaik sniegusi Īpašu uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas lietās, kas pastāvēja no 2002. līdz 2008. gadam.

Abdusaidovs atminas, ka pirms 30 gadiem organizācijas aptverto cilvēku loks sasniedza tūkstoti – ne tikai uzbekus pēc tautības, bet arī ģimenes locekļus no jauktajām ģimenēm, kā arī citu tautību cilvēkus, kas kādreiz dzīvojuši Uzbekistānā: 

"Tagad šis skaits ir ievērojami sarucis. Daudzi no viņiem bija vecāka gadagājuma cilvēki, un daļa no viņiem gadu gaitā ir miruši."

Raksturojot pašreizējo biedrības kodolu, Abdusaidovs min, ka organizācijas valdē darbojas pieci cilvēki, bet kā aktīvisti vēl desmit biedri. Biedrības 2023. gada pārskatā minēts, ka tajā darbojas 20 biedri. "Kad aicinām cilvēkus uz Navruza svētkiem sanākt kopā ar bērniem un citiem tuviniekiem, pulcējas 50–60 cilvēki," piebilst organizācijas vadītājs.

Lai arī reģistros atrodamas ziņas par vairākām uzbeku biedrībām Latvijā, to sniegtie gada pārskati liecina, ka pašlaik aktīvi darbojas tikai viena – Abdusaidova vadītā LUKC, kas ir viena no Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas (LNKBA) dalīborganizācijām.

LUKC vadītājs stāsta, ka ar jaunu cilvēku piesaistīšanu biedrībai ir grūti, jo liela daļa no Latvijā dzīvojošajiem vidējās paaudzes tautiešiem labākas dzīves meklējumos izceļojuši uz ārvalstīm. Dalībnieku trūkuma dēļ pārstājis eksistēt arī uzbeku deju kolektīvs "Učkuduk". Ar jauniebraukušajiem uzbeku viesstrādniekiem biedrībai cieši kontakti neveidojas. 

"Viņi šeit atbrauc uz gadu vai diviem, sapelna iztiku ģimenei un aizbrauc," spriež Abdusaidovs. "Atklāti sakot, mēs arī baidāmies, ka naudas meklējumos, piemēram, kāds šeit var mēģināt ievest narkotikas. 

Tad tas viss var negatīvi ietekmēt LUKC vārdu. Tāpēc esam ļoti piesardzīgi attiecībā uz viesstrādniekiem."

Abdusaidovs vēl piebilst: "Mēs cenšamies. Meklēsim jaunas metodes, kā piesaistīt cilvēkus biedrībai. Kā turpināt savu darbu – tas ir jautājums, par ko domājam. Jo Latvijas mazākumtautības jau nekur neizgaisīs, tās nebeigsies, kamēr vien nemirs pēdējais Latvijā dzīvojošais uzbeks, ja runājam par mūsu biedrību."

Reģistrētas, bet nav aktīvas

Pētījumā par Latvijas mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām, kas tika veikts 2022. gada nogalē, secināts, ka visbiežāk šo organizāciju mērķis ir kultūras mantojuma un amatiermākslas kopšana. 

Neliels skaits biedrību par savu uzdevumu uzskata noteiktas tautības vai etniskās grupas interešu pārstāvēšanu, kā arī darbu ar jaunatni.

Pētnieki kopumā saskaitījuši 364 mazākumtautību organizācijas un 121 saistītu organizāciju. Tas veido 1,9% no visām Latvijā reģistrētajām biedrībām un nodibinājumiem. Lielākā daļa (222 jeb 67%) mazākumtautību nevalstisko organizāciju (NVO) bāzējas Rīgā un Pierīgā, Latgalē reģistrētas 49 organizācijas (13%), Kurzemē – 42 (12%), bet Zemgalē – 25 organizācijas (7%). Vismazāk – tikai sešas organizācijas – reģistrētas Vidzemē.

Organizācijās visplašāk pārstāvēta ir krievu tautība (81 organizācija), bet apmēram pa 30 organizācijām ir ebrejiem, ukraiņiem, romiem un baltkrieviem. Citām tautībām ir krietni mazāka pārstāvība. Bet rumāņi (497 Latvijā dzīvojošas personas), čuvaši (483), mordvieši (389), itāļi (359), somi (339) un angļi (291) ir lielākās no mazākumtautībām, kam nav savu organizāciju.

Ar katru gadu reģistrēto organizāciju skaits nedaudz palielinās – atzīmē Kultūras ministrijas (KM) Saliedētas sabiedrības politikas un pilsoniskās sabiedrības nodaļas vadītāja Ilona Jekele. Piemēram, 2022. gadā dibinātas 14 organizācijas, kuru mērķis bija palīdzība Ukrainai un tās bēgļiem Latvijā. Tomēr kopumā pēdējos desmit gados dibinātās 69 mazākumtautību organizācijas veido tikai 17% no šādu biedrību kopskaita, vairums ir krietni senākas. 

Pēc statistikas, katra ceturtā mazākumtautību organizācija dibināta pirms 1998. gada un 42% organizāciju dibinātas laikā no 1999. līdz 2007. gadam.

Jāņem arī vērā, ka lielākā daļa reģistrēto organizāciju patiesībā vairs nav aktīvas. Pētnieku aplēses liecina, ka 2022. gada beigās aktīvi darbojās vien 100–120 mazākumtautību biedrības. Šo organizāciju gada pārskati liecina, ka biedrību finanšu un cilvēkresursu kapacitāte ir ļoti ierobežota, liela problēma ir biedru novecošanās. Puse no biedrību aktīvajiem dalībniekiem ir vecumā virs 55 gadiem, tostarp 28% vecumā virs 66 gadiem. Tikai katrs piektais biedrības dalībnieks ir jaunāks par 35 gadiem.

Jautājums par jauniešu trūkumu mazākumtautību kultūras biedrībās regulāri tiek aktualizēts dažādos forumos. "Šobrīd principā mūsu biedrība strādā iekšēji pie sava restarta, jo mūsu galvenā problēma biedrībā ir nevis finansējums, bet pašiem piesaistīt jauniešus, jo vidējais biedrības biedru vecums ir diezgan solīds. Un jauniešu piesaistīšana, manuprāt, ir tas svarīgais punkts," Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas 25. februāra sēdē atzīmēja arī Latvijas gruzīnu biedrības "Samšoblo" pārstāve Rusudana Matule.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Ko saka jaunieši?

Latvijā dzimušā un augušā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas trešā kursa audzēkņa Marka Celousova dzimtā ir arī uzbeku saknes. Pateicoties vectēva aktīvajai darbībai Latvijas Uzbeku kultūras centrā, jau no bērna kājas viņš iepazinis šīs tautas tradīcijas un kultūru. Biedrības aicināts, sarīkojis arī savu gleznu izstādi.

Marks Celousovs: "Lai uzrunātu un aizrautu jauniešus, organizācijām jābūt aktīvām arī interneta vidē, sociālajos tīklos."

Foto: Foto no privātā arhīva.

"Sevi mēdzu saukt par krievvalodīgu latvieti, bet mani ļoti uzrunā arī uzbeku kultūra. Tā ir vide, kurā esmu pastāvīgi atradies, tostarp piedaloties uzbeku biedrības pasākumos," stāsta Marks. Latviešu valodā jaunietis visu saprot, ar runāšanu neesot tik viegli – gan bērnudārzā, gan skolā bijusi krievu valodas vide.

Runājot par jauniešu iesaisti nacionālo kultūras biedrību kustībā, viņš pieļauj, ka uzbeku tautības bērnu un pusaudžu Latvijā nemaz nav tik daudz: "Organizācijas nākotne pamatā ir atkarīga no tā, vai būs cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Lai uzrunātu un aizrautu jauniešus, organizācijām jābūt aktīvām arī interneta vidē, sociālajos tīklos."

Marks uzskata, ka Uzbeku kultūras centram ir sava loma, lai sniegtu informatīvu atbalstu tautiešiem, kas iebrauc Latvijā, tādējādi palīdzot viņiem orientēties vietējos apstākļos un kārtībā. 

"Arī manā paziņu lokā ir jaunieši, kas nesen ieradušies Latvijā, tostarp no Uzbekistānas. Viņu galvenais mērķis ir mācīties un strādāt, nodrošināt labākus dzīves apstākļus. 

Viņi šeit ir saskatījuši tādu iespēju. Bet kopumā, šķiet, neviens te nevēlas palikt, viņi te ir uz laiku un vēlas doties tālāk uz citām Eiropas valstīm," stāsta Marks.

Pats jaunietis pēc skolas beigšanas plāno studēt arhitektūru Austrijā, kur jau pašlaik dzīvo viņa vecāki. Uz jautājumu, vai tālākās profesionālās gaitas viņš saista ar Latviju, Marks pagaidām nevar skaidri atbildēt: "Man nav principiāli svarīgi, kur nākotnē veidot karjeru. Bet, protams, ar Latviju mani saista tuvinieki un draugi."

Savukārt kāds uzbeku jaunietis (nevēlējās publikācijā atklāt savu vārdu), kurš Latvijā kā students ieradies pirms dažiem gadiem, teic, ka savu dzīvi vēlas saistīt ar Latviju: "Pēc augstskolas pabeigšanas plānoju savu karjeru veidot Latvijā, kur dzīvoju jau ceturto gadu un kas ir kļuvusi par manām otrajām mājām." Studijas Latvijā viņš izvēlējies, jo drauga brālis pirms tam bija absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti. "Man bija interese par izglītošanos Eiropā un no vairākām iespējamām valstīm izvēlējos Latviju." Viņaprāt, ārvalstniekus gan studijām, gan darbam Latvijā pievelk samērā zemā dzīves dārdzība nekā citās Eiropas zemēs.

"Teikšu godīgi, apgūt latviešu valodu nav viegli, bet ļoti cenšos un pašlaik jau protu to sākuma līmenī, kas ir pietiekami, lai sazinātos. Interesējos arī par kultūru un tradīcijām Latvijā," 

stāsta uzbeku students. Runājot par saitēm ar uzbeku diasporu, viņš teic, ka ir izmantojis iespēju, lai Latvijā balsotu Uzbekistānas vēlēšanās, kā arī ir piedalījies dažos uzbeku tautas tradīciju pasākumos. "Manuprāt, šādas norises būtu vairāk jāreklamē interneta platformās," viņš vērtē.

Ne tikai domubiedru klubi

Saskaņā ar 2023. gada pētījuma "Sabiedrības saliedētības radars" datiem Latvijā NVO vai citās pilsoniskās sabiedrības organizācijās iesaistās vien 8% respondentu (Eiropas Savienības vidējais rādītājs ir 10%). Iedzīvotāju aptaujas arī rāda, ka īpaši reti tajās iesaistās jaunieši.

Analizējot pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas pasākumu efektivitāti, Valsts kontrole (VK) janvārī publicētajā revīzijas ziņojumā secinājusi, ka visi centieni šajā virzienā līdz šim galvenokārt tikuši orientēti uz nevalstiskajām organizācijām kā pilsoniskās sabiedrības kodolu. "Šāds skatījums, ka sabiedrības pilsonisko aktivitāti nodrošina NVO, ir novecojis," teikts ziņojumā, kurā vienlaikus gan norādīts, ka atbalsts NVO ir nepieciešams un ka tas ir nepietiekams.

VK raksta: "Ir pagājis lielu un ietekmīgu NVO laiks. Šobrīd pilsoniskā līdzdalība arvien vairāk ir individualizēta un norisinās ārpus NVO, tostarp interneta vidē, un ar to jārēķinās, arī veicinot sabiedrības iesaisti. Sasniegt tos, kas nav organizētās sabiedrības daļa, ir būtisks mūsu laika izaicinājums."

Daugavpils vācu biedrības "Erfolg" vadītāja Olga Jesse atzīmē: "Biedrības aktivitāti vairāk ietekmē nevis biedru skaits, bet gan viņu iesaistīšanās līmenis – īpaši svarīgi ir atrast motivētus cilvēkus, kuri vēlas iniciēt un vadīt projektus."

Olga Jesse: "Sabiedrības izpratne par mazākumtautību biedrību darbu varētu būt plašāka."

Foto: Foto no privātā arhīva.

Pēc CSP datiem, pērn valstī pastāvīgi dzīvoja 2390 vācieši. Latvijā darbojas vairākas vācu organizācijas, piemēram, Vācu biedrība (15 biedri 2023. g.) un Vācu kopiena "ASNS" (seši biedri) Liepājā, Ventspils Vācu kultūras biedrība (28 biedri); Dobeles Vācu kultūras biedrība (36 biedri), Rīgas Vācu kultūras biedrība (38 biedri), kā arī Latvijas Vācu savienība, kas apvieno 15 juridiskas personas. Lielāko biedru skaitu – 275 – pulcē biedrība "Erfolg" Daugavpilī.

Kopš 2005. gada, kad "Erfolg" priekšsēdētājas amatā stājās Jesse, organizācija krietni paplašinājusi darbību un atvērusi biedrības durvis visiem interesentiem, kam interesē vācu kultūra, valoda un vēsture. 

"Tradicionālais fokuss uz vācu mantojumu tagad ir papildināts ar projektiem, kas saistīti ar vietējo kultūru un izglītību, ietverot dažādas starpkultūru iniciatīvas un sociālos projektus," 

viņa stāsta. Organizācija darbojas kā mācību un konsultāciju centrs, plašu sabiedrības atsaucību guvusi tās grāmatu apmaiņas iniciatīva, kā arī bezmaksas veļas mazgātava grūtdieņiem.

Arī liela daļa "Erfolg" biedru ir vecāka gadagājuma cilvēki. "Taču biedrība meklē veidus, kā piesaistīt jauno paaudzi," stāsta Jesse. "Aktīvi izmantojam dažādas inovatīvas pieejas, arī sociālie tīkli palīdz piesaistīt jaunu auditoriju. Lai piesaistītu jauniešus, veidojam interaktīvas un praktiskas aktivitātes, piemēram, radošās darbnīcas, sociālo mediju projektus, jauniešu skolu."

Biedrība veic arī saimniecisko darbību, piedāvājot telpu un tehniskā aprīkojuma nomu, tulkojumus, izmitināšanu un drukas pakalpojumus. "Finansējuma piesaiste ir nepārtraukts darbs – tiek izmantoti gan vietējie, gan starptautiskie granti un projektu konkursi. Pašvaldības un valsts atbalsts ir vērtīgs, taču konkurence par finansējumu ir liela," atzīst Jesse. Viņa uzskata, ka nepieciešams lielāks ilgtermiņa atbalsts kultūras biedrībām, lai nodrošinātu stabilu attīstību. 

"Sabiedrības izpratne par biedrību darbu varētu būt plašāka – vēl arvien ir stereotipi, ka šāda veida organizācijas ir tikai domubiedru klubi, nevis aktīvi sabiedrības attīstības veicinātāji," 

viņa piebilst.

Misija un "kapeiciņas"

Runājot par aktuālajiem apstākļiem, tostarp ģeopolitisko situāciju, Kultūras ministrijas pārstāve Jekele atzīmē mazākumtautību biedrību lomu informācijas laukā: "Tās stiprina kopienas noturību pret dezinformāciju un veicina piederības izjūtu Latvijas valstij, dodot nozīmīgu informāciju par aktualitātēm savas organizācijas sekotāju lokā un "burbuļos"."

"Latvijas armēņi atmodas kustībai pievienojās jau no paša sākuma," atgādina Latvijas Armēņu kultūras centra līdzpriekšsēdētājs un LNKBA valdes priekšsēdētājs Rafi Haradžanjans. "Mēs atbalstījām latviešu tiekšanos pēc neatkarības, sapratām viņus. Sapratām arī to, ka demokrātiskā valstī varēsim drosmīgāk un aktīvāk saglabāt savas etniskās saknes."

Rafi Haradžanjans: "Valsts valoda – tas ir ārkārtīgi svarīgi, bet tā nav vienīgā integrācijas iezīme."

Foto: Zane Bitere/LETA

LNKBA pašlaik apvieno 24 mazākumtautību organizācijas. Asociācijas vadītājs atzīmē, ka pēdējie gadi visiem bijuši smagi. Viņš piemin gan pandēmiju, Krievijas agresiju Ukrainā, augsto inflāciju, gan Armēnijas un Azerbaidžānas karu: "Tas viss nevarēja neatstāt nospiedumus cilvēku savstarpējās attiecībās, valsts struktūru attiecībās ar parastajiem cilvēkiem, arī ar nacionālo minoritāšu sabiedriskajām organizācijām."

Runājot par Latvijas Armēņu kultūras centra darbību, Haradžanjans īpaši izceļ tā radošo un izglītojošo darbu. 

"Gandrīz visi armēņu jaunieši labi prot latviešu valodu. Viņiem ar to nav problēmu – daudzi zina četras valodas: valsts valodu, armēņu, angļu, krievu. 

Un tagadējā etniskās dzimtenes virzība uz Eiropu un Eiropas Savienību no viņu puses tiek vērtēta pozitīvi," viņš raksturo Latvijā dzīvojošo armēņu jauniešu noskaņojumu.

Haradžanjans arī atzīmē, ka Rīgā ir neparasti liels armēņu radošās inteliģences slānis, tostarp gleznotāji, mūziķi, žurnālisti un teātra mākslinieki. "Armēņu kultūras centrs vēlētos rīkot Latvijas armēņu mākslinieku izstādi Armēnijas pilsētās, arī dot iespēju Armēnijā koncertēt brīnišķīgiem, šeit jau labi zināmiem jaunajiem mūziķiem no Latvijas, kurus audzinājuši vietējie armēņu pedagogi. Varam sniegt arī meistarklases. Taču šīm idejām ir nepieciešams finansējums, Kultūras ministrijas līdzdalība. Gribētos, lai mūsu savstarpējai komunikācijai tiktu piešķirts dzīvs, ieinteresēts raksturs."

Viņš arī uzskata, ka valsts finansējums LNKBA esot neadekvāts, proti, tas saglabājies 2021. gada līmenī: "Ir skaista ēka, kuru izmanto vairāk nekā divdesmit biedrības un savienības. Mūsu rīkotos pasākumus apmeklē daudz rīdzinieku, arī bērni, un ieeja ir bez maksas. Nams jāuztur labā stāvoklī – tas ir valsts arhitektūras piemineklis. Turklāt ir jāmaksā komunālie maksājumi, jāpalīdz samaksāt vairākas (tikai trīs) algas administratīvajiem darbiniekiem."

Jautājumu par valsts finansējuma pieejamību nacionālajām kultūras biedrībām pagājušajā mēnesī Saeimas komisijas sēdē izcēla vairāku organizāciju pārstāvji. 

"Kopumā biedrības darbā izmantojam lielāko daļu resursu no Polijas fondiem un organizācijām. Nedaudz atbalstu sniedz pašvaldības, arī dažādi NVO centri, bet šis finansējums tomēr varētu būt drusku lielāks no valsts puses," sacīja Latvijas Poļu savienības pārstāve Kristīne Kuņicka-Dzalbe.

Rīgas Vācu kultūras biedrības vadītāja Dace Šulmane paudusi: "Kā ļoti simbolisku summu mēs varētu uztvert ik gadu caur Sabiedrības integrācijas fondu piešķirtos 30 000 eiro visai mazākumtautību jomai." Vienlaikus viņa mudināja uzlabot procesu, kā "šīs kapeiciņas" tiek dalītas un kas to naudu saņem. "Lielāko daļu tagad saņem profesionālās biedrības, kuras vienkārši darbojas kā profesionāli projektu rakstītāji. Un pašas mazākumtautību biedrības paliek bešā. Bet pirmkārt saņēmējiem būtu jābūt mazākumtautību biedrībām, kas esam speciālisti savā šaurajā jomā," viņa uzskata.

Kāds valsts atbalsts pieejams?

LNKBA saņem valsts budžeta finansējumu 60 000 eiro gadā – komentējot mazākumtautību organizācijām pieejamo valsts atbalstu, atzīmē KM pārstāve Jekele. Šī summa asociācijai piešķirta, lai tā realizētu valsts pārvaldes uzdevumu – nodrošināt mazākumtautību kultūras savpatnības saglabāšanu un attīstību. Tas ietver regulāru, daudzveidīgu un plašākai sabiedrībai pieejamu mazākumtautību pasākumu, tostarp ikgadēja festivāla "Vienoti dažādībā", rīkošanu.

Jekele min arī citas valsts atbalsta programmas, kas mērķētas mazākumtautību organizācijām. Piemēram, mazākumtautību NVO līdzdalības veicināšanas programmas ietvaros kopumā pieejams 100 000 eiro finansējums gadā. 

"Ik gadu programmas ietvaros tiek nodrošināts atbalsts vismaz 16 mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām, tostarp materiāltehnisko līdzekļu iegādes atbalstam un pasākumu īstenošanai," 

viņa piebilst.

Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) īstenotajā ikgadējo projektu konkursā "Mazākumtautību un sabiedrības saliedētības programma" pērn deviņām organizācijām, tostarp mazākumtautību organizācijām, kopā tika piešķirti 75 000 eiro. Kopš 2022. gada SIF īsteno arī plaša mēroga projektu konkursus Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam kara laikā un sekmīgai integrācijai Latvijas sabiedrībā. Piemēram, 2022. gadā projektu konkursa "Pasākumi un aktivitātes Latvijas un Ukrainas ģimenēm ar bērniem" ietvaros finansējumu 12 288 eiro apmērā ieguva Ventspils ukraiņu kultūras biedrība "Kobzar". KM pārstāve piemin arī finansējumu, kas biedrībām pieejams Eiropas projektu ietvaros.

Latvija saņēmusi "nepelnītu pērienu"

Publicējam dažus citātus no Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas 25. februāra sēdes, kurā tika uzklausīti mazākumtautību organizāciju pārstāvji.

• Dace Šulmane, Rīgas Vācu kultūras biedrības vadītāja: "Runājot par mazākumtautību aizsardzību, mūsu galvenais dokuments, mūsu Bībele ir Eiropas Padomes mazākumtautību konvencija. Un man šķiet, ka ir ļoti nopietni jādomā par šīs uzraudzības komitejas patiesu informētību par Latvijas nacionālo sastāvu, par vēsturi un to, kāds beigu beigās sanāk ziņojums par Latviju. Mēs tikām nepamatoti publiski nopērti. Un Latvijai savā atbildes rakstā ir jātaisnojas, kāpēc Latvijā ir tāda Satversme, kāda tā ir, kāpēc Latvija ir nacionāla valsts un ka viennozīmīgi gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir tieši un skaidri norādījusi, ka Latvijā tiek ievērotas minoritāšu tiesības. Domāju, ka šeit mums vēl ir liels darbs veicams un Latvija nepamatoti saņem šādus aizrādījumus."
• Rafi Haradžanjans, LNKBA valdes priekšsēdētājs un Latvijas Armēņu kultūras centra līdzpriekšsēdētājs: "Mēs redzam, ka tagad Sabiedrības integrācijas fondam un tāda veida organizācijām galvenais jautājums ir latviešu valodas mācīšana. Tas ir lieliski, bet tas nav vienīgais integrācijas priekšmets – ir arī kultūras aspekts, mēs gribam saglabāt senču saknes un tā tālāk.(..) Visas mūsu organizācijas mācās un zina valodu. Valsts valoda – tas ir ārkārtīgi svarīgi, bet tā nav vienīgā integrācijas iezīme. Mēs zinām daudzus cilvēkus, kuri labi, pat lieliski runā valsts valodā, tādi kā Mamikins vai Gapoņenko, bet, atvainojiet, viņi nav īpaši lieli draugi Latvijas neatkarībai."
• Kristīne Kuņicka-Dzalbe, Latvijas Poļu savienības pārstāve: "Runājot par latviešu valodas apgūšanu, pieļauju, ka pašlaik būtu ļoti progresīvs risinājums izveidot lietotni, par ko neviens, neskatoties uz ieteikumiem, nekad nav iedomājies. Jo tagad viss notiek telefonā. Kāpēc neizveidot lietotni, lai mācītos latviešu valodu? Visa pasaule valodas mācās lietotnēs. Latviešu valodai mums tādas iespējas nav. Tas, manuprāt, ir ļoti vienkāršs risinājums."
• Aleksandrs Mirvis, Ventspils Nacionālo kultūras biedrību asociācijas pārstāvis: "Neceram, ka mūs īpaši atbalstīs valsts līmenī. Galvenais, lai netraucētu. Piemēram, pagājušajā gadā Masļeņica sakrita ar vēlēšanām Krievijā. Godīgi sakot, nav tā, ka mēs speciāli to pieskaņojām Putina vēlēšanām. Bet izskatījās kā parodija – mums gandrīz aizliedza pasākuma norisi, baidoties, ka tur būs kaut kādas provokācijas. (..) Pēc tam pasākumu tomēr atļāva. Bet man ļoti nepatika tas dīvainais formulējums – "nav rekomendēts" vai "ir viedoklis, ka", nav tā, ka, piemēram, ir informācija par to, ka konkrētais Vasja Pupkins gatavo kaut kādu terorisma aktu vai provokāciju. Nē, ir vienkārši viedoklis, ka nevajag, un ar to pietiek. Tas pats bija, kad dažiem kolektīviem netika dota iespēja piedalīties festivālā Liepājā. (..) Man tas ļoti atgādina padomju laikus."

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

MAF 2024

Foto: #sif_maf2024

Publikācija tapusi projektā "Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam", kurā "Latvijas Avīze" sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Zemgales Ziņas", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un "Ziemeļlatvija".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikāciju saturu atbild "Latvijas Avīze".