Igaunijas veiksme izglītībā: prasme savienot pārbaudīto ar novitātēm?

Pērn decembrī tika publiskoti pēdējie skolēnu sasniegumu starptautiskā salīdzinājuma "PISA2022" dati, kas parāda, ka Igaunijas piecpadsmitgadīgie skolēni ir krietni zinošāki par saviem Latvijas vienaudžiem gan matemātikā, gan dabaszinātnēs, gan arī lasītprasmē.

Kāpēc igauņiem ir tādi panākumi mācībās? Ko viņi dara citādi nekā Latvijā?

Latviete Gunda Tīre, kura strādā Igaunijas izglītības un jaunatnes aģentūrā, organizējot tieši PISA pētījumu norisi šajā valstī, uzskata, ka Igaunijas veiksme mācību satura apguvē ir kombinācija starp mācību saturu un mācību metodēm, kā arī tas, kādi ir skolotāji, kāda ir viņu izglītība, kāda ir ģimeņu attieksme pret izglītību. Būtiski esot, ka "igauņi jau vēsturiski augstu vērtējuši izglītību".

Jegevas Valsts ģimnāzijas direktors Prīts Podra, skaidrojot panākumus, spriež, ka Igaunijai izdevies veiksmīgi sakombinēt to labo, kas izglītības sistēmā ir jau vēsturiski un labākās novitātes, kas ienākušas no Rietumiem: "Igaunijā tāpat kā Latvijā jau no padomju laikiem ir saglabājusies ļoti spēcīga skolotāju sagatavošanas sistēma, kā arī tas, ka skolās valda diezgan liela disciplīna. Taču mēs Igaunijā ļoti ātri pārņēmām arī labās lietas no Rietumiem, piemēram, Somijas izglītības sistēmas."

Igaunijas skolotāju arodbiedrības priekšsēdētājs Rēmo Voltri uzskata, ka galvenā veiksmes atslēga ir labie skolotāji, kuri strādā Igaunijas skolās. Viņš atzīst, ka pedagogi ir lepni par Igaunijas panākumiem.

Jautāju G. Tīrei, vai Igaunijas skolēni kaut kā īpaši tiek trenēti uzdevumiem, kas iekļauti PISA testos. "Uz PISAS uzdevumiem tā īpaši nevar trenēt: izglītības saturs rada to efektu, ka PISA uzdevumi nešķiet grūti. Trenēt gan var uz to, lai saprot izlasītā būtību. Ja to dara, tad arī ir labi rezultāti lasītprasmē," viņa atbild.

Izglītības saturu nepārraksta

Kamēr Latvijā pēdējos gados notikusi vērienīga izglītības satura reforma, ieviešot tā saukto kompetenču izglītību, kaimiņvalstī būtisku reformu šajā ziņā nav bijis.

Izglītības standarts kaimiņvalstī ir spēkā jau no šā gadsimta sākuma. Tas nosaka, kādas kompetences un vērtības jāattīsta. Noteikts arī, kas katrā konkrētā mācību priekšmetā noteiktā izglītības posmā jāapgūst, kā arī vērtēšanas kārtība un kritēriji.

Interesanti, ka Igaunijā joprojām darbojas vērtēšanas sistēma, kurā augstākā atzīme ir pieci, bet vājākā – vieninieks. 

Pamatskolā skolēnu sniegumu ļauts vērtēt arī aprakstoši, tātad neizliekot atzīmi. Igaunijā likums neparedz nedz vērtēšanu procentos, nedz līmeņos, kas nu tiek ieviesti Latvijā. Likumā ir noteikti vērtēšanas mērķi: viens no tiem paredz, ka vērtēšanai jāpalīdz skolēnos veidot pašcieņu.

Izglītības saturs, kaut netiek pilnībā pārrakstīts, tomēr tiek regulāri atjaunots. Piemēram, pēdējos gados tajā iekļautas uzņēmējdarbības prasmes, kā arī digitālā kompetence. Tas nenozīmē jaunu mācību priekšmetu ieviešanu, jo minētās ir caurviju prasmes.

Liela brīvība skolām un skolotājiem

Vēl būtiska Igaunijas izglītības sistēmas iezīme ir liela autonomija skolām un arī skolotājiem. Kā stāsta G. Tīre, iepriekšējais Igaunijas izglītības un pētniecības ministrs pat teicis, ka brīvība esot pārāk liela. Tomēr šā brīža izglītības politikas veidotāji uzskata, ka "no augšas" jānosaka pēc iespējas mazāk.

Gunda Tīre: "Igaunijas skolās ir brīvība, bet vienlaikus tomēr ir arī pamatvērtības, pamatkodols, kas visiem būtu jāapgūst. Lielā brīvība skolotājiem gan patīk, gan nepatīk."

Foto: Foto no privātā arhīva.

Piemēram, Pamatskolu un vidusskolu likumā gan ir noteikta skolēniem pieļaujamā mācību slodze katrā no klasēm, tāpat valdība apstiprinājusi izglītības saturu, kā arī ir visiem vienots obligātās literatūras saraksts, tomēr skolas mācību plānu katra izglītības iestāde veido pati, ņemot vērā pašvaldības vajadzības, skolas darbinieku, kā arī vecāku vēlmes un skolēnu intelektuālās spējas. Skolas mācību plāns turklāt jāapstiprina skolas padomē, viedoklis tiek prasīts arī skolotājiem un pašiem skolēniem.

"Ir brīvība, bet vienlaikus tomēr ir arī pamatvērtības, pamatkodols, kas visiem būtu jāapgūst. 

Lielā brīvība skolotājiem gan patīk, gan nepatīk, jo reizēm viņiem šķiet, ka tomēr ir labāk, ja ir kāda konkrētība. 

Viens no skolu autonomijas mērķiem ir panākt, lai skolas pārāk nekopē valsts programmu, jo daudzi, kam netīk pārāk iedziļināties, to paņem, nemainot un nedomājot. Taču pareizi tomēr ir iedziļināties, ko un kā dari," teic G. Tīre.

Aptuveni 75 procentos sava darba skolotājiem jāvadās pēc valsts programmas, bet pārējā mācību laikā ir viņa paša izvēle, kādām tēmām pievērsties. Ir arī jāsasniedz valsts prasītie skološanās rezultāti, bet, kā to izdarīt, to vai nu skolotājs lemj pats, vai arī tas tiek izlemts skolas līmenī.

Jāpiebilst, kamēr Latvijā ir bijušas garas diskusijas par to, vai un kā skolotājiem jāsadarbojas ar kolēģiem, cik laika tas prasīs un kurš par to maksās, Igaunijā jau Pamatskolu un vidusskolu likumā ir noteikts, ka "skolotājs savu darbu plāno sadarbībā ar citiem pedagogiem".

Liela uzmanība skolotāju tālākizglītībai

Latvijas Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša pagājušā gada nogalē arī viesojās Igaunijā, lai iepazītu kaimiņvalsts izglītības sistēmu. Viņas secinājums: kamēr Latvijā tikai daudz runā par skolu autonomiju, Igaunijā to ļoti precīzi realizē. "Galvenais ir sasniedzamais rezultāts, bet, kā līdz tam nonākt, to lemj direktors kopā ar savu skolotāju komandu. Tikmēr pie mums dažbrīd šķiet, ka viss ir tā pārregulēts, ka nav tikai uzrakstīts, kam jāatrodas skolotājas rokassomiņā. 

Taču tas ir arī stāsts par skolotāju izglītību, par spēju pašiem veidot izglītības programmas, kā arī jaunus mācību kursus. 

Ja runājām par izglītības kvalitāti, tad izšķirošais moments ir tieši skolotāju praktiskās spējas strādāt," teic A. Čakša, norādot, ka arī Latvijā laiks lielāku uzmanību pievērst gan pedagoģijas studiju uzlabošanai, gan jau esošo skolotāju tālākizglītībai. Viņasprāt, jāatsakās no prasībām, kas liek skolotājiem "ķeksīša pēc" ik pa laikam saņemt sertifikātus par kādām mācībām, bet skolai pašai jēgpilni skatīties, kas pedagogiem nepieciešams, un to arī piedāvāt.

Igaunijas skolām desmitā daļa no valsts finansējuma, ko tās saņem, jānovirza pedagogu apmācībām. Vai igauņu skolotāji mācās labprāt? P. Podra stāsta, ka mācības parasti notiek skolēnu brīvlaikā un ilgst divas dienas. Ne vienmēr skolotāji apgūst tieši mācīšanas metodiku, dažkārt viņi mācās, piemēram, strādāt komandā, sadarboties. Dažkārt pedagogi dodas uz citām ģimnāzijām apmainīties ar pieredzi, bet citreiz lektori ierodas Jegevas ģimnāzijā. Lielākoties skolotāji paši lemj, kā viņi vēlas sevi attīstīt.

Tikmēr A. Čakša pagaidām par konkrētu finansējumu, kas izmantojams tieši skolotāju tālākizglītībai, nerunā.

Runājot par skolotāju izglītības līmeni Latvijā un Igaunijā, jāpiebilst, ka kaimiņvalstī visiem pedagogiem tiek prasīts maģistra grāds. A. Čakša atzīst, ka Latvijā arī par to diskutēts, taču ir bažas, ka šāda prasība tikai palielinās skolotāju trūkumu. Taču, iespējams, prasība par maģistra grādu Latvijā varētu tikt attiecināta uz skolotājiem, kas māca 7. līdz 12. klašu skolēnus.

Igaunijā garākas stundas

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā jaunais mācību gads sākas septembrī, kad skolēni tiek testēti, lai skolotājs saprastu, ko klase zina un ko ne.

Salīdzinot skolēnu slodzi Latvijā un Igaunijā, redzams, ka pamatskolā lielu atšķirību nav (skat. uzziņu). Mācību gada ilgums ir līdzīgs, tiesa, Igaunijā stundas ir garākas. Pamatskolā tās ilgst 45 minūtes, kamēr vidusskolā jau ir 75 minūšu garas lekcijas. Latvijā mācību stunda gan 1., gan 12. klasē ilgst 40 minūtes. Līdz ar to, kaut stundu skaits dažās klasēs Latvijā ir lielāks nekā Igaunijā, kopējais mācību laiks tomēr ir mazāks. Piemēram, Igaunijas pirmklasnieki 20 stundās nedēļā mācās 900 minūtes, bet latviešu ābečnieki – 22 stundās nedēļā 880 minūtes.

Tāpat kā Latvijā, Igaunijā ir arī valsts līmeņa diagnosticējošie darbi. Taču sākumskolā tie ir nevis 3. klases beigās kā Latvijā, bet gan 4. klases sākumā, lai saprastu, ko skolēni atceras pēc vasaras, kuras zināšanas ir pamatīgi "nosēdušās".

Taču, kamēr Latvijā diagnosticējošie darbi ir obligāti visiem attiecīgā vecumposma skolēniem, Igaunijā tie ir obligāti tikai apmēram desmit procentiem ceturtklasnieku: izlasei, kas parāda situāciju valstī. 

Pārējie skolēni šos diagnosticējošos darbus pilda, ja skolas tā vēlas. Skolas gan parasti vēlas, jo dalība diagnostikā palīdz novērtēt kvalitāti, ļauj salīdzināties ar citiem.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā, pabeidzot skolu, ir jākārto obligātie eksāmeni igauņu valodā, matemātikā un svešvalodā. Obligāts priekšnosacījums vidusskolas pabeigšanai ir arī zinātniski pētnieciskā vai praktiskā darba izstrāde. Šāda prasība līdz ar jauno izglītības saturu nu ieviesta arī Latvijā.

Ko māca izvēles kursos?

Izglītības satura pamatskolas līmenī Latvijā un Igaunijā būtiski neatšķiras. Jau cita situācija ir vidusskolās, kur Igaunijā vairs nav mācību priekšmetu, bet sīkāki kursi. Lai iegūtu vidējo izglītību, skolēniem trīs gadu laikā jāapgūst 63–96 kursi, un daļa no tiem ir izvēles.

Izvēles kursi var būt ļoti dažādi, un kā skolā apgūtu izvēles kursu var ieskaitīt arī kādu prasmi, kas apgūta interešu izglītībā, piemēram, dejošanu vai kāda mūzikas instrumenta spēli.

Jegevas Valsts ģimnāzijā, kur raksta tapšanas laikā viesojās "Latvijas Avīze", piedāvā pat 50 mācību izvēles kursus, kaut šī uz citu ģimnāziju fona nav liela skola. Ģimnāzija atrodas pilsētā ar aptuveni 5000 iedzīvotājiem, katrā klasē ir ap 20 skolēniem, un ir trīs paralēlklases, kurās kopā mācās tātad ap 60 līdz 70 skolēniem. Kopumā ģimnāzijā ir 280 skolēni, ko māca 46 skolotāji.

"Tik daudz kursu varam piedāvāt tāpēc, ka mūsu skolotāji var pasniegt arī mācību kursus jomās, kas saistās ar kādu viņu hobiju, aizrautību, piemēram, investēšanu, iešanu pārgājienos.

Lietas, ko skolotājiem patīk darīt, viņi var mācīt arī skolēniem," skaidro skolas direktors P. Podra.

Tātad izvēles kursi ne vienmēr ir saistīti ar pedagoga mācīto priekšmetu. Piemēram, Jegevas ģimnāzijā ķīmijas skolotāja kā izvēles priekšmetu māca ekonomiku, jo aizrāvusies ar investēšanu dažādos fondos, un tas licis apgūt zināšanas ekonomikā. Izvēles kursus skolēniem parasti pasniedz skolotāji, kuri nav pilnībā noslogoti, mācot obligātos mācību priekšmetus. Gadījumi, kad skolotāji no malas nāk mācīt tikai izvēles kursus, ir reti.

Lai skolotājam varētu samaksāt par kursa pasniegšanu, nepieciešams, lai to izvēlētos vismaz desmit skolēnu. Katrā kursā ietilpst 20 lekcijas 75 minūšu garumā. Vienlaikus: arī skolotāja pilna laika darbs ir 20 šādas lekcijas nedēļā plus dažādi citi pienākumi mācību procesa īstenošanai, piemēram, skolēnu individuāla konsultēšana. Savukārt skolēnu slodze Jegevas ģimnāzijā ir piecas 75 minūšu lekcijas dienā.

12. klašu skolēniem tiek piedāvāti kursi, kas paredzēti, lai sagatavotos izlaiduma eksāmeniem. Arī šie kursi ir izvēles, tomēr tos apgūst lielākā daļa topošo absolventu.

Agrāk ģimnāzija piedāvājusi pat simts dažādus izvēles kursus, tomēr secināts, kas tas ir par daudz. Tā kā skolēnu nav daudz, bija arī tādi kursi, ko neizvēlējās neviens vai arī izvēlējās nepietiekams skolēnu skaits. 

Jegevas ģimnāzijas programma paredz, ka skolēni trīs gadu laikā apgūst 84 obligātos un 12 izvēles kursus.

Lai izvēles kursus būtu vieglāk iekļaut skolas dienā, parasti to stundas notiek dienas sākumā vai noslēgumā. Jegevas ģimnāzijā arī pirmā jūnija nedēļa tiek veltīta izvēles kursu apguvei. Ģimnāzijai nav kāda īpaša virziena: savu izvēles kursu izlasi katrs skolēns veido patstāvīgi, vadoties tikai no savām interesēm. Vispopulārākie izvēles kursi Jegevas ģimnāzijā ir keramika un valsts aizsardzība.

Igaunijā tiek meklēti arī elastīgi risinājumi gadījumos, ja nelielā skolēnu skaita vai telpu trūkuma dēļ nav racionāli veidot dāsni aprīkotas laboratorijas dabaszinātņu mācību priekšmetu apguvei, kā tas ir Jegevas ģimnāzijā. Tā izveidojusi sadarbību ar Tartu Universitāti, kuras pārstāvji regulāri Jegevā ierodas ar autobusu, kurā iekārtotas dabaszinību priekšmetiem nepieciešamās laboratorijas, un vada praktiskas nodarbības skolēniem.

Vakara videozvani skolotājiem

Vēl interesants risinājums mācību procesā ir, ka skolēni vakaros daļai skolotāju drīkst zvanīt videozvanos un lūgt izskaidrot kādus mācībās neskaidrus jautājumus. Šī videozvanu iespēju tiek piedāvāta ap pulksten astoņiem vakarā, kad skolēni jau bijuši mūzikas vai mākslas skolā vai sporta nodarbībās, paēduši vakariņas un beidzot ir gatavi pildīt skolas uzdevumus, piemēram, matemātikā vai fizikā. 

Par skolēnu konsultēšanu videozvanos skolotājiem netiek atsevišķi maksāts, un, tā kā tas nav obligāts darba pienākums, var uzskatīt, ka pedagogi to dara, entuziasma vadīti. 

"Tomēr skolotāji zina, ka nākotnē tas atvieglos viņu pašu darbu: skolēniem daudz kas būs skaidrāks nekā būtu tad, ka šādu konsultāciju nebūtu," teic P. Podra.

Jegevas Valsts ģimnāzijas direktors Prīts Podra: "Mēs Igaunijā ļoti ātri pārņēmām arī labās lietas no Rietumiem, piemēram, Somijas izglītības sistēmas."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Jegevas ģimnāzijā nav ne savas sporta zāles, ne ēdamzāles. Pusdienas skolēni iet ēst uz blakus esošo pamatskolu, bet sporta zāli, stadionu un pat tenisa kortus ģimnāzija īrē no pašvaldības. Viens no skolas piedāvātajiem izvēles kursiem ir tenisa spēle. Savulaik gan ēkā, kur izvietota šī skola, bijusi sporta zāle, taču tā nav atbildusi mūsdienu prasībām, tāpēc pārbūvēta par plašu auditoriju, kurā reizi nedēļā skolēni tiekas ar kādu viesi, piemēram, aktieri vai rakstnieku. Šīs tikšanas ir kā mācību procesa sastāvdaļa: pēc katras tikšanās skolēniem jāraksta neliela eseja par dzirdēto.

Jāpiebilst, ka ģimnāzija izvietota ēkā, kur savulaik bija krievu skola: tādas pilsētās vairs nav, un nu visiem pilsētas skolēniem jāmācās igauniski.

Dod iespēju gandrīz katram

Atšķirībā no Latvijas, kur valsts ģimnāzijās ir stingra atlase, Igaunijā tajās uzņem teju ikvienu, kam izdevies sekmīgi pabeigt pamatskolu. Kā stāsta P. Podra, viņa vadītajā ģimnāzijā uzņemšanu atsaka vien dažiem. Vai tas nenozīmē lielāku skolēnu atbirumu pēc tam? Prakse liecina, ka ne.

Ģimnāziju ik gadu pamet ne vairāk kā desmit jauniešu. Visbiežāk viņi atbirst jau pirmajā vidusskolas gadā, tātad 10. klasē. 

Nespēj izturēt ģimnāzijas mācību sistēmu, kurā stundas ir 75 minūšu garas, kamēr pamatskolā pierasts pie 45 minūšu stundām, nespēj patstāvīgi mācīties, lasīt tik daudz, cik prasa mācību saturs. Ģimnāzijā mācības ir akadēmiskākas nekā pamatskolā, skolēns pakāpeniski tiek sagatavots tādam mācību ritmam, kāds būs augstskolā.

"Mēs dodam iespēju mācīties ģimnāzijā gandrīz katram, bet, protams, ne katrs spēj to izmantot," piebilst skolas direktors.

Jaunieši, kuriem neveicas ar mācībām ģimnāzijā, agrāk pārgāja uz tā saucamo vidusskolu pieaugušajiem, kura gan paredzēta primāri tiem, kas mācības apvieno ar darbu vai bērnu audzināšanu. Tagad šī pieaugušo vidusskola slēgta un Jegevas ģimnāzija pēc citas programmas nu izglīto arī tos, kas izvēlējušies vieglāko programmu. Daļa no tiem, kuri pamet ģimnāziju, dodas uz profesionālajām vidusskolām. Reti ir gadījumi, kad jaunieši dodas strādāt, tā arī neiegūstot vidējo izglītību.

Tie, kuri vēlas iestāties ģimnāzijā, bet netiek uzņemti, parasti tiek atraidīti tāpēc, ka ir bažas par viņu motivācijas trūkumu. 

Motivācija tiek noskaidrota intervijās, uz kurām aicina potenciālos ģimnāzistus: nepietiek tikai ar dokumentu iesniegšanu. P. Podra stāsta, ka ir gadījumi, kad intervijā ir acīmredzami, ka vecāki vēlas, lai bērns mācītos ģimnāzijā, bet jaunietim pašam piemērotāka ir profesionālā vidusskola.

Tikmēr Latvijā, kā noprotu no sarunas ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu, politiķiem nav vēlmes padarīt ģimnāzijas pieejamākas. Latvijā tām tomēr jābūt talantu kalvēm: skolām, kas atlasa talantīgākos bērnus, spriež A. Čakša. Tajā pašā laikā viņa sola gādāt, lai tiktu celta visu vidusskolu kvalitāte: līdz ar to arī tajās, ne tikai ģimnāzijās, varētu iegūt kvalitatīvu izglītību.

Igaunijā ir liela autonomija skolām un arī skolotājiem. Piemēram, likumā gan ir noteikta skolēniem pieļaujamā mācību slodze katrā no klasēm, tāpat valdība apstiprinājusi izglītības saturu, tomēr mācību plānu katrā skolā katra izglītības iestāde veido pati.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Plaša informācija par katru skolu

Igaunijā ir īpašs izglītības datu portāls, kur pieejama plaša informācija par katru skolu. Ne tikai tās absolventu sniegums eksāmenos, bet arī, piemēram, kā skola ceļ skolēnu motivāciju mācībās, skolēnu disciplīnu, skolas reputāciju un pat kāda ir ēdināšanas kvalitāte. Šie dati iegūti, vērtējot un anketējot katru skolu. Dati izvietoti pārskatāmā grafikā, kurā skaidri var redzēt, vai skola katrā rādītājā ir virs vai zem vidējā rādītāja valstī.

Tikmēr Latvijā informācija, kas publiski pieejama par katru skolu, tieši varētu sarukt. 

A. Čakša uzskata, ka vismaz uz kādu laiku jāpārtrauc publiskot dati par skolas absolventu sasniegumiem centralizētajos eksāmenos. 

Savukārt pēc tam, kad būtu veikti ieguldījumi skolu kvalitātes uzlabošanā, šie dati varētu atkal būt pieejami. Tāpat ar laiku varētu būt pieejami dati par skolu kvalitātes monitoringu, kas parādīs plašāku ieskatu katrā skolā.

Katrs skolotājs ir labākais!

Un vēl īsumā par Igaunijas skolu vidi. Viesojoties Jana Poskas Tartu Valsts ģimnāzijā, es piedzīvoju kultūršoku: skolas telpas vienlaikus gan modernas, gan ērtas un mājīgas atgādināja to, ko Latvijā pārsvarā esmu redzējusi tikai starptautiskajās privātskolās. Katra gaiteņa galā atpūtas stūrītis skolēniem ar šahu un citām spēlēm, ērtiem dīvāniem un pufiem. Skolotāju istaba: arī moderna un ērta, aprīkota ar kafijas automātu, trauku mazgājamo mašīnu, ērtiem dīvāniem un zviļņiem, un visu citu, kas pedagogiem nepieciešams, lai atvilktu elpu ikdienas saspringtajā skrējienā.

Gan Tartu, gan pēc tam Jegevas ģimnāzijā skolotāju istabā goda vietā redzēju jaunāko presi: tā nolikta, jo skolotājiem jāseko aktualitātēm. Kafija skolotāju istabā skolotājiem ir par brīvu. "Kafija darbā par brīvu: tās ir tikai cilvēktiesības!" smej Jegevas Valsts ģimnāzijas direktors Prīts Podra.

Pie Jegevas ģimnāzijas skolotāju istabas durvīm ir spogulis ar uzrakstu: "Nedēļas labākais darbinieks!" It kā naiva uzslava, bet droši vien ir jauki to redzēt pašam virs sava atspulga.

"Katrs mūsu skolas skolotājs ir labākais," piebilst direktors. Starp citu, Igaunijā ir tradīcija, ka Valsts prezidents apbalvo labākos skolotājus. Nesen šādu apbalvojumu saņēmis šīs ģimnāzijas fizikas skolotājs Vello Megi.

Pie ieejas Jegevas ģimnāzijā ir stends ar visu skolotāju vārdiem. Pie katra no tiem zābaki vai čības. Ja skolotājs ir skolā, tad pie viņa vārda ir čības, ja ārpus skolas, tad zābaki. Ģimnāzijā ir arī mājīga skolēnu padomes telpa, kurā gan nākt atpūsties, uzvārīt tēju vai kafiju varot ikviens ģimnāzists.

Uzziņa

Obligātās mācību jomas un priekšmeti Igaunijas skolās

Valoda un literatūra: igauņu valoda (skolā ar igauņu mācību valodu), krievu (krievu mācībspēku skolā)* un literatūra

Svešvalodas: igauņu valoda kā otrā valoda; angļu, vācu, franču un krievu kā pirmā vai otrā svešvaloda;

Matemātika (vidusskolā jābūt iespējai apgūt matemātiku padziļināti);

Dabaszinības: bioloģija, ģeogrāfija, fizika, ķīmija, bet pamatskolā ir arī vienots priekšmets "dabaszinības";

Sociālās zinības: personiskā, sociālā un veselības izglītība, vēsture, pilsoniskā izglītība;

Mākslas: mūzika, māksla;

Tehnoloģijas pamatskolā: amatniecība, rokdarbi un mājturība, tehnoloģiju mācības;

Fiziskā izglītība;

Izglītības saturs pamatskolā un vidusskolā arī ietver reliģijas un karjeras mācību, bet vidusskolas programmā iekļautas arī valsts aizsardzība, kā arī ekonomikas un uzņēmējdarbības vadību kā izvēles priekšmetus. Par pārējiem izvēles priekšmetiem lemj pati skola.

* Igaunijā arī uzsākta pāreja uz mācībām igauņu valodā.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

"Reformas. Iecerētās, īstenotās, nepieciešamās".

Foto: #sif_maf2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".