Zudusī Krievija Baltijas attīstību neapturēs

Baltijas jūras reģiona valstis – Vācija, Dānija, Polija, Zviedrija, Somija un trīs Baltijas valstis – atrodas tiešā Krievijas un tās Kaļiņingradas anklāva tuvumā un ir savienotas ar jūru, kuru kuģniecībai izmanto arī Krievijas kuģi.

Tomēr ekonomisko sankciju ietekmē, kā arī tālākās attīstības perspektīvās tām netrūkst gan līdzīgā, gan atšķirīgā. Ir gan labās ziņas, gan sliktās, gan ļoti daudz darāmā. Tuvākā laika aktualitāte var būt zināms bezdarba pieaugums Baltijas valstīs un korekcijas nekustamo īpašumu tirgos, sevišķi Zviedrijā un Dānijā. Toties vidējā un ilgākā termiņā reģionam ir gluži labas attīstības perspektīvas, tostarp Baltijas valstīm, Polijai un Ukrainai faktiski izveidojot jaunu ciešas ekonomiskas sadarbības reģionu. Par to sarunā ar Igaunijas Centrālās bankas ekonomistu, Monetārās politikas un ārējās ekonomikas departamenta vadītāju Pēteru Luikmelu.

Ekonomikas lejupslīdes jeb recesijas, kā arī stagnācijas posmi ir vislabākā pārbaude tam, cik tālredzīga bijusi politika un cik dzīvotspējīgas bijušas veiktās izvēles. Šo pārbaudi varētu neizturēt ne viens vien tranzīta jomas vai, piemēram, ar ienākošo tūrismu saistīts uzņēmums, kam galvenais ienākumu avots bijis Krievijas tirgus.

Mūsu sarunā ar Pēteru Luikmelu bieži tiek pieminēta "risku iestāšanās". Orientācija uz Krievijas tirgu bija augsta riska izvēle. Bija laiks, kad tā varēja nest labu ienākumu, taču nu iestājusies cita situācija, kurā par to nākas maksāt. 

Tomēr jaunie apstākļi pavērs arī gluži jaunas iespējas – pat ja runa par jaunu auksto karu: "Vai mēs to vēlamies vai nevēlamies, tas jau ir sācies. Tādēļ nevaram turēties pie tās realitātes, kurā balstījāmies līdz 2021. gadam."

Pārgriezt Krievijas nabassaiti

Savulaik sabiedrība kritizējusi lēmējus Igaunijā par nepietiekamu aktivitāti, orientējoties uz tranzītu no Ķīnas, kā to darīja Latvija un Lietuva. Tomēr nu redzams, ka tranzīts austrumu virzienā jaunajos apstākļos cietīs visvairāk. Visvairāk, protams, kad runa par Krieviju. Tomēr galu galā pārorientācija notiks. Sava loma būs arī "Rail Baltica" projektam, dodot iespēju vismaz daļai pārorientēties no nestabiliem augsta riska tirgiem uz paredzamu tranzīta plūsmu starp ziemeļvalstīm un Centrālo un Austrumu Eiropu.

Igaunijas bankas ekonomists Pēters Luikmels atzīst, ka tuvākajā laikā gan varētu būt sajūtama negatīva ietekme. "Diezgan skaidrs, ka šogad visās Baltijas valstīs bezdarba līmenis palielināsies. Tas tādēļ, ka nupat sāk augt kopējās darbaspēka izmaksas, bet gala produktu un pakalpojumu cena tik strauji vairs nepieaug. Tas, kādēļ pērn izdevās izturēt augstos inflācijas rādītājus, bet uzņēmumi vienlaikus turpināja pieņemt darbā vairāk cilvēku, izskaidrojams ar vienkāršu aprēķinu – kamēr gala produkta vai pakalpojuma cenu pieaugums pārsniedz darbaspēka izmaksas, šādi var dzīvot. Taču šogad ir jauna situācija.

Darbaspēka izmaksas, visticamāk, pieaugs straujāk nekā kopējā inflācija. No vienas puses, tas nozīmē, ka uzlabosies patērētāju reālā pirktspēja. 

Un tas turpināsies vismaz līdz 2025. gada beigām, tādējādi audzējot arī iekšējo pieprasījumu. No otras puses, tirgu pametīs daļa uzņēmumu, kas vairs nevarēs izturēt reālo algu kāpumu. Tāpēc šis gads daudziem uzņēmumiem būtībā ir izdzīvošanas laiks. Darbaspēku izmaksu kāpums radīs šoku, kura dēļ uzņēmējdarbības attīstība apstāsies. Bet, ja tiem izdosies tikt pāri šai situācijai, tad jau 2025. gadā vai vismaz 2026. gada sākumā patērētāju reālā pirktspēja atgriezīsies agrākā līmenī. Protams, ja vien ticam prognozēm, kas tāpat pakļautas noteiktu risku ietekmei."

Turklāt pati par sevi pilnīga pārorientēšanās prom no Krievijas nav nekas jauns. Tā sākās jau iepriekš, lai gan process bija gauss un ar ievērojamu inerci. Eventuāli aiziešana no Krievijas nesīs lielāku stabilitāti un pārskaņošanos uz tirgiem ar līdzīgām vērtībām un augstāku pirktspēju caurmērā: "Dzīvojot tik tuvu Krievijas robežai, esam pieraduši no Krievijas gaidīt kaut ko neparedzētu – vai tās ir sankcijas vai politiski lēmumi. Jau kopš pašiem pirmsākumiem dažādu iemeslu dēļ šis nebija stabils biznesa virziens. Viens no iemesliem, kas redzams pat bez īpašas izpratnes šajos jautājumos, – pašas Krievijas ekonomikas nestabilitāte. Tā vienmēr nesusi dažādus pārsteigumus. Un tāpat vienmēr – pat vēl pirms pašreizējās ģeopolitiskās spriedzes – bijušas kaut kādas sankcijas un pēkšņi pavērsieni Krievijas valdības un likumdevēja lēmumos. 

Tie, kas tiešām jūtas pārsteigti potenciālā kapitāla pietiekamības, Krievijas tirgus zaudēšanas vai sankciju dēļ, vienkārši pārrēķinājušies šīs valsts risku novērtējumā.

 Tādi bijuši vienmēr un laiku pa laikam atgādinājuši par sevi arī iepriekš. Tie ir tīrie biznesa riski!"

Kas ir lielākie cietēji

Atsevišķi aplūkojot tieši trīs Baltijas valstis – Latviju, Lietuvu un Igauniju, tām daudz ļaunāk klājās 1998. gadā, kad krīze smagi piemeklēja Krieviju. Kā norāda Pēters Luikmels, tolaik patiešām eksporta ziņā bijām ļoti atkarīgi no Krievijas; Igaunijas eksporta apjoms uz šo valsti bija 20% no kopējā eksporta, dažos sektoros pat vairāk. Šim tirgum sabrūkot, Igaunijā bezdarbs sasniedza 20% līmeni. Tas pieauga arī abās pārējās Baltijas valstīs, kā arī ievērojami sabremzējās ekonomikas izaugsme. Tolaik nebijām arī ES valsts, tādēļ tarifu un citu ierobežojumu dēļ nevarējām kompensēt Krieviju ar ES tirgu. 2004. gadā, iestājoties Eiropas Savienībā, apstākļi būtiski mainījās. Vienlaikus ir bijušas arī globālās finanšu krīzes nestās pārmaiņas. Tā gan mazāk ietekmēja Krievijas tirgu, toties 2014. gads (Krimas aneksija un karadarbība Ukrainas austrumos) atstāja pamatīgu ietekmi. "Krievija noteica atbildes sankcijas mūsu pārtikas rūpniecībai un lauksaimniecības produkcijai. Kopš tā laika tirdzniecība ar Krieviju galvenokārt izpaudās noteiktos, ierobežotos sektoros. 

Protams, ar Krievijas tranzīta jomu bija saistīts viss, kas gāja pa mūsu dzelzceļiem un cauri mūsu ostām. Tā ir specifiska nozare, kas rada lielu apgrozījumu, tomēr nebūt ne tik lielu pievienoto vērtību Baltijas valstīm. 

Tas ir dažu uzņēmumu un lobija grupu bizness."

Kaut arī tranzīta joma, kā min ekonomists, ir dažu grupu un lobiju bizness, tam bijusi liela ietekme un skaļa balss. "Runājot par šauri specifiskām investīcijām tranzīta biznesā, nepārprotami skaidrs, ka nu risks ir iestājies. Attiecībā uz uzņēmumiem ar krievu partneriem, varbūt arī tranzīta kravu uzglabāšanu vai naftas produktu otrreizējo pārstrādi – situācija ir sarežģītāka un vēl nav zināms, kā tas beigsies. Taču, skatoties no darba vietu skaita viedokļa, šī nav nozīmīga tranzīta jomas daļa. Varbūt tieši šajā jautājumā kaut kādā mērā var palīdzēt arī Eiropas Savienība un stratēģiskās autonomijas doktrīna. Proti, naftas un tās produktu tranzīta apgrozījumam samazinoties, uzglabāšanas nozīme pieaug. Zināmā mērā iespējams lietderīgi saglabāt daļu uzglabāšanas infrastruktūras valstīs, kas robežojas ar Krieviju, enerģētiskās drošības un līdzīgu iemeslu dēļ."

Kaitējošais atbalsts

Politiķu ziņā būs grūtākais uzdevums – saprast, kad un ko patiešām nepieciešams atbalstīt. Šeit viegli kļūdīties. Galu galā Krievijas uzņēmēji ir veikuši arī tiešas investīcijas Baltijas valstu uzņēmumos: 

"Šis ir tas gadījums, kad tas lobijs, kurš kliedz visskaļāk, visvairāk arī sevi atklāj. Nozīmīga loma kapitāla vai ienākumu plūsmai no Krievijas bija biznesa risks, kas tieši šobrīd arī izpaužas." 

Tāpat ir arī nozares, kas izmantoja Krievijas izejvielas vai starpproduktus. "Baltijas valstīs starp šīm nozarēm ir arī kokrūpniecība un koksnes izstrādājumu izgatavošana. Šajā jomā vienmēr izmantoja no Krievijas nākošo koksni. Krievija ir piegādājusi visdažādākos dabas resursus arī daudzām citām nozarēm."

Toties vienlaikus Baltijas valstu, kā arī pārējo Baltijas jūras reģiona valstu priekšrocība ir to samērā nelielais izmērs: "Salīdzinot ar globālo tirgu apmēru, mums pietiek ar pavisam nelieliem eksporta pasūtījumiem, lai pārorientētu savu uzņēmējdarbību. Es teiktu, ka viens no iemesliem, kādēļ samērā elastīgi un ātri atguvāmies no dažādiem satricinājumiem Krievijas tirgos pēdējos trīs gadu desmitos, tieši saistīts ar to, ka globālajiem mērogiem mūsu uzņēmumi ir mazi."

Pašreizējo recesiju no citām atšķir tās salīdzinoši ilgā gaita. Parasti tās noritēja divu gadu periodā vai pat ātrāk, turklāt no tām atguvāmies uz savu ekonomiku elastīguma rēķina. "Pašlaik vienīgais, uz ko varam paļauties, ir mūsu Rietumu vai Ziemeļu partneru eksporta tirgu atgūšanās. Tā šobrīd ir atslēga."

Vienlaikus lēnā recesijas gaita devusi iespēju Baltijas valstu parlamentos izcīnīt cīņas par to, kā "glābjama pasaule un kā glābjamas mūsu pašu ekonomikas. 

Nedz recesija, nedz atgūšanās no tās nenotiek tik strauji, kā tas ir bijis iepriekš. Tomēr atgūšanās mehānisms kopumā paliek tāds pats: ja mūsu eksporta tirgiem klāsies labi, tad arī mums klāsies labi." 

Šādos apstākļos uzņēmumiem ir jāizmanto savs fleksibilitātes resurss un jāmeklē jauni tirgi. "Manuprāt, godīgi teikt, ka nav iespējama tāda aklā atbalsta atkārtošanās, kādu pieredzējām kovida laikā. Gan jau dažas nozares cer, ka kaut kas tāds atkal atkārtosies, tomēr tas nebūtu visai reālistiski."

Jauna ekonomiskā reģiona potenciāls

Karam beidzoties tā, kā Eiropas valstis to vēlas un cer – ar pilnīgu Ukrainas uzvaru, pavērsies arī jaunas reģionālas sadarbības potenciāls, kas var ļoti sekmīgi aizstāt agrāko Krievijas tirgu, turklāt tam nebūtu Krievijai raksturīgo risku. "Ukrainai iestājoties Eiropas Savienībā, notiks valsts atjaunošanās, ko finansēs no dažādiem avotiem, tostarp Eiropas Savienības naudas. Tas notiktu vēl papildus potenciālajām reparācijām no Krievijas, kas gan, protams, nav garantēts. Rezultāts varētu atgādināt to, kas savulaik notika Polijā, – rastos auglīga vide tiešajām investīcijām. Turklāt Baltijas valstīm un Polijai varētu būt zināmas konkurences priekšrocības attiecībā uz investīcijām Ukrainā. Pat pašreizējā kara laikā vairāki privātā sektora un, saprotams, valdību pārstāvji iesaistīti dziļā sadarbībā ar Ukrainu. Tam ir jēga. 

Domāju, ka, karam beidzoties, Ukraina kļūs par ļoti interesantu mērķi dažādām investīcijām no ES. Turklāt ne tikai no ES budžeta, bet arī privātā sektora."

Ļoti daudzsološa šajā ziņā citstarp ir tieši militārā rūpniecība: "Mums jādomā ne tikai par to, kā audzēt savu bruņojumu, bet arī kā to darīt tādējādi, lai daļa ieguldīto līdzekļu paliek pašu mājās. Skaidrs, ka sākumā jebkurš pieaugums aizsardzības iepirkumos nozīmē vairāk importa, bet vidējā termiņā, apgūstot jaunas iespējas, kā arī uzlabojot jau esošās spējas bruņojuma ražošanā, iespējams ļoti būtiski celt arī pašmāju iekšzemes kopproduktu. Šajā ziņā kooperācijā starp Baltijas valstīm, Poliju un Ukrainu tam ir sevišķi labas iespējas. Tas notiek jau tagad, tomēr varētu ievērojami attīstīties turpmāk."

Citiem viss labāk?

Arī Vācija ir vienlaikus gan Ziemeļjūras, gan Baltijas jūras baseina valsts. Interesanti, ka līdz šim tieši Vācija uzsvērta kā galvenā cietēja no ekonomisko attiecību saraušanas ar Krieviju. Pēters Luikmels atzīst, ka Vācijas īpatnība bija lielā enerģētiskā un izejvielu atkarība no Krievijas. Cietēji ir arī uzņēmumi, kas iepriekšējos gados investēja Krievijā, taču tādējādi arī uzņēmās paredzamu risku – sasaistīt investīciju atdevi ar valsti, kuras galvenais ienākumu avots ir naftas un tās produktu tirdzniecība.

Turpretim samērā labi klājies Zviedrijai. "Viņiem bija mainīgā valūtas kursa priekšrocības," skaidro Luikmels un piebilst: 

"Tomēr valūtas kurss nav izšķirošs faktors – tas maz deva eksporta cenu konkurētspējai, un valūtas kursa ietekme zviedru rūpniecības eksportā bieži ir visai maza." 

Atzīstot, ka kopumā Zviedrijai klājies labi un kronas kursa svārstības bijis zināms papildu faktors, tomēr pamatā to veicinājusi finanšu sektora noturība. "Aplūkojot ienākumus nenesošo kredītu proporciju, redzams, ka ne ziemeļvalstīs, ne Baltijas valstīs tā kopumā nav pieaugusi līdz līmenim, par kādu bažījāmies iepriekš."

Tomēr specifiski Zviedrijas un Dānijas tirgiem ir hipotekāro kredītu nosacījumi, tādēļ procentu likmju pieaugums tos ietekmē stipri vairāk. "Taču tas nu jau ir noticis, bet tirgos vienlaikus ir cerība, ka vismaz tālāka procentu likmju kāpuma vairs nebūs un varbūt pat, sākot ar šī gada beigām, tās sāks mazināties. Proti, ja būtu runa par būtisku ievainojamību, tā jau šobrīd būtu izpaudusies." Kaut kāda korekcija gan vēl var būt gaidāma, jo "nekustamo īpašumu tirgi reaģē ar nobīdi, kas saistīta ar iepriekš slēgtu līgumu izpildi, tomēr pat korekcija nekustamo īpašumu cenās nebūs ar tādu ietekmi, par kādu bažījāmies iepriekš".

Vai beidzot būs Baltijas ūnija

Jaunajos apstākļos viens no Baltijas valstu konkurētspējas avotiem var izrādīties lielāka sadarbība pašu Baltijas valstu vidū, kā arī sadarbība ar pārējām Baltijas jūras reģiona valstīm. Luikmels atgādina, ka tirdzniecība starp Baltijas valstīm nemaz nav bijusi tik intensīva. Jā, katrai no valstīm abas pārējās gan bija lielāko tirdzniecības partneru desmitniekā, bet nebūt ne galvgalī. Šai ziņā nereti esam bijuši aktīvāki savā tirdzniecībā ar citām kaimiņvalstīm. Turpinoties ienākumu konverģencei ar mūsu ziemeļu kaimiņvalstīm, palielinās arī Baltijas tirgus pievilcīgums. Pārējā pasaule Baltijas valstis parasti uzlūkoja kā kaut ko vienotu, bet paši sevi uzskatījām par daudznacionālu tirgu. 

Ciešāka sadarbība Baltijas valstu vidū var sniegt arī augstāku efektivitāti un zemākas izmaksas.

Priekšrocības saistītas arī ar reālo ienākumu konverģenci. Caurmērā Baltijas valstīs sasniegts 90% ienākumu līmenis no ES vidējā, nelielās atšķirības starp valstīm tuvākajā laikā izzudīs, toties turpināsies tālāka konverģence jeb līmeņu izlīdzināšanās: "Baudām turīgo ziemeļvalstu kaimiņu būšanu, kurās nav 100% no vidējā ES ienākumu līmeņa, bet drīzāk 125%. Tādēļ konverģence turpināsies, kaut gan, sasniedzot noteiktu līmeni, tās tempi nenovēršami kļūst lēnāki." Luikmels uzskata, ka nevajadzētu padoties atsevišķu sektoru lobijam, kas vēlas apturēt tālāku darbaspēka izmaksu kāpumu, atverot darba tirgu imigrantiem no zemāka ienākuma valstīm. Lai gan īslaicīgi tas palīdzētu šiem uzņēmējiem, ilgtermiņā šī stratēģija tikai kavētu labklājības tālāku pieaugumu. Tā vietā labāk ar augstāku darbaspēku izmaksu līmeni atrast savas konkurences priekšrocības globālajā ekonomikā.