Radio “Brīvā Eiropa” gruzīnu redakcijas mājaslapā redzami 59 portreti. Visi armijas formā. Nospiežot uz taustiņa, aiz fotogrāfijas atdzīvojas gruzīnu karavīri, kas krituši par Ukrainu. Vārds, uzvārds, dzīves un cīņas gājums. 2022. gadā sāktais projekts pastāvīgi tiek atjaunots.
Beidzamais galeriju papildinājis mans labs paziņa Tengizs Čania, kas kritis marta beigās pie Avdijivkas. No kaujas lauka viņu spēja iznest tikai pēc trim dienām. “Viņš neslēpās ne no viena kara,” atceras Temurs, viņa dvīņubrālis un Gruzijas armijas veterāns. “Karoja Abhāzijā, Samočablo [bijušās Dienvidosetijas gruzīnu nosaukums]. Jau pirmajās dienās aizbrauca uz Ukrainu un karoja vairāk nekā divus gadus. Saņēma abu valstu ordeņus un cerēja, ka drīz viss beigsies ar mūsu uzvaru un varēsim atgriezties Abhāzijā.”
Čanias ģimene kļuva par bēgļiem, no Abhāzijas viņus 1992. gadā izdzina Krievija un tās atbalstītie separātisti.
Pašreizējās Gruzijas varas pārstāvji nevēlas atcerēties, taču
Čaniam tuvi ļaudis stāsta, ka 2009. gadā Vladimira Putina vizītes laikā okupētajā Abhāzijā sprādzienu autokolonnas maršrutā organizēja gruzīnu specnaza grupa, kuras sastāvā bija arī T. Čania.
“Motivācija, kas aizved gruzīnus uz Ukrainu, visiem ir atšķirīga,” ar savu pieredzi dalās pulkvedis Mamuka Mamulašvili, “taču visi zina, ka ukraiņi ir ieroču brāļi. Tie, kas neatminas 1992.–1993. gada karu Abhāzijā, atceras 2008. gada karu, kad mums daudz palīdzēja arī Ukraina.” Pulkvedis M. Mamulašvili pats atceras abus karus – Abhāzijā viņu, tolaik vēl 15 gadus vecu jaunieti, sagrāba par ķīlnieku. Gūstā viņš pabija kopā ar tēvu – ģenerāli. Tagad pulkvedis ir pats pazīstamākais gruzīnu karavīrs Ukrainā. “Kopā ar mums Abhāzijā karoja apmēram trīsdesmit kaujinieku no UNA-UNSO [ukraiņu nacionālistu organizācija], astoņi no viņiem krita varoņa nāvē. 2014. gada 22. aprīlī kopā ar citiem gruzīnu virsniekiem izveidojām “Gruzīnu leģionu” un pēc trim dienām jau bijām Ukrainā,” stāsta M. Mamulašvili.