Vairāk nekā desmit tonnu arbūzu un meloņu, 1721 smiltsērkšķu koks un — vairāk nekā tūkstoš uzņemtu viesu gada laikā. Ar šādu statistiku var lepoties Bauskas līdzenumos esošā piemājas saimniecība "Padegas", kurā saimnieko Sandra Icaka ar ģimeni. Caur un caur ar Zemgales mālu saauguši – pamatīgi, pašpietiekami, atvērti.
"Padegas" atrodas lauku vidū, kurp ved visai izaicinošs ceļš – vai tās ir senču mājas, kurās sākāt saimniekot?
S. Icaka: Šeit esam jau devīto gadu. Pirms tam māja bija pamesta, jo mana mamma pārcēlās dzīvot tepat kilometru tālāk un te viss sāka aizaugt. Man šī vieta ir mīļa, jo esmu te uzaugusi, mani bērni arī mazi skraidījuši, tad nu visi sākām braukt pa brīvdienām un iekopt šo vietu. Iekopām tiktāl, ka vairs negribējām projām braukt. Tā neprātīgā ideja par palikšanu šeit radās mums ar vīru, jo bērni jau bija lieli, ar saviem plāniem un ievirzēm. Un visiem par brīnumu mēs pārcēlāmies šurp, jo – mums šeit ir labi un kļūst aizvien labāk.
Kāda bija jūsu dzīve pirms pārcelšanās uz "Padegu" mājām?
Vīrs bija būvdarbu vadītājs, gana ilgi šo darbu darīja un bija ļoti noguris no tā. Viņš bija pieredzējis laikus, kad nemaksāja par darbu, kad nācās solīt kaut ko paveikt, pa naktīm domājot, kā solīto izpildīt kā darbiniekiem, tā vadībai par labu. Savukārt es esmu beigusi Rīgas 34. profesionālo vidusskolu, kas tagad smalki saucas Rīgas stila un mākslas dizaina koledža, pēc profesijas šuvēja. Sāku strādāt slavenajās "Rīgas modēs", tad sekoja laulība un bērni, pēc tam, jau dzīvojot Salaspilī, man piederēja šūšanas darbnīca jeb salons. Tomēr kādā brīdī šis darbs vairs nenesa prieku. Bija laiki, kad šuvām kāzu kleitas un vērojām laimīgas līgavas. Bija laiki, kad cilvēki visu pirka tikai gatavu, un laiki, kad apģērbu nāca tikai lāpīt. Radošas izaugsmes un patikas tur vairs nebija. Tolaik sakrita dažādas iespējas, kas ļāva dzīvi mainīt. Iespējams, ja nebūtu šīs vietas, mēs aizvien mocītos katrs savā darbā un dzīvotu dzīvoklī.
Kā pieņēmāt lēmumu pilnībā pārcelties uz laukiem?
Sākumā šurp braucu jau ceturtdienā un paliku līdz pirmdienai, maksimāli attālinot aizbraukšanu. Tomēr pienākumi pilsētā vēl bija palikuši un nācās doties prom. Un šajās atpakaļceļa sarunās ar vīru fantazējām, kā tā pārcelšanās varētu notikt, ko īsti te varētu darīt. Darāmo laukos vienmēr izdomāsim, arī naudas vajag mazāk – tolaik bija sajūta, ka dzīve laukos būs vienkāršāka – ūdens ir akā, naudu par to neprasa, malka – šķūnī, sagādāt vēl arī varam. Taču visam pāri – lauki ir brīvība. Mēs tiksim galā. Un – ja pārdosim dzīvokli, būs starta kapitāls. Dzīvokli pārdevām, un viss sākās. Ar mums kopā arī meita ar ģimeni dzīvoja, un nu jau trešo mazbērnu esam sagaidījuši.