4. maijā bijām liecinieki vienam no pēdējo gadu biedējošākajiem, bet tajā pašā laikā arī apbrīnojamākajiem notikumiem aviācijā – netālu no Ādažiem, šosejas vidū ar blīvu satiksmi, veiksmīgi tika nosēdināta lidmašīna, kurai bija pārstājis darboties dzinējs.
Negadījums beidzās bez upuriem un pat bez mazākajiem ievainojumiem gan lidotāju, gan apkārtējo vidū. Vien lidmašīna cieta, atsitot spārnu pret ceļa zīmi, kas atradās šosejas vidū. Lidmašīnu vadīja 21 gadu vecais Sandis Zabiļevskis, kurš lido jau četrus gadus, turklāt šo gadu laikā kļuvis jau par Civilās aviācijas aģentūras apstiprinātās lidojumu skolas “ERIVA” instruktoru. “Latvijas Avīzei” bija iespēja aprunāties ar Sandi, kurš atskatījās uz tās dienas notikumiem.
S.Zabiļevskis: Man todien no rīta bija jau divi lidojumi ar to pašu lidmašīnu. Tie bija instruktāžas lidojumi, kuros es mācīju studentus. Tajos viss notika normāli. Paliku lidlaukā, skatījos, kā lido citi, baudot to, kas man patīk. Tas man ir darbs, bet man patīk lidot. Es to baudu arī ārpus lidošanas. Bija ļoti labs laiks, un nolēmu, ka vakarā vēlos palidot sava prieka pēc kopā ar draugu. Izīrējām lidmašīnu. Pirms lidojuma sagatavoju lidmašīnu – pārbaudīju degvielas daudzumu un kvalitāti, dzinēja eļļu, pārbaudīju, vai strādā visas vadības virsmas. Lai gan pasažierim tas nebija pirmais lidojums, novadīju viņam īsu instruktāžu par to, kā atvērt durvis, kā evakuēties. Nekad nav slikti to atkārtot. Iedarbināju dzinēju un sagaidīju, kad uzsils eļļa. Tad veicu aizdedzes pārbaudi, kā arī pats sevi noinstruēju par to, ko darīšu ārkārtas situācijā – kā atkal mēģināšu iedarbināt dzinēju, kā mēģināšu novērst problēmas, kā centīšos atgriezties uz lidlauka un kā evakuēsimies pēc nosēšanās.
Plāns bija lidot uz Rumbulu, tad apkārt Rīgas HES, atpakaļ uz Ādažiem un palidot gar jūru. Lidojuma ilgums būtu bijis robežās no pusstundas līdz stundai. Pacēlos Baltezera virzienā un sasniedzu vēlamo augstumu – 1500 pēdas, kas ir apmēram 500 metri, un turpināju pacelšanās pārbaudes, kuras aprakstītas pacelšanās procedūrā.