Mēs jau no bērnības zinām, ka tā vai cita augļa gatavību var pārbaudīt ar tausti, ožu, garšu un arī pēc krāsas. Ar kādu no šīm maņām vērtējam arī citas lietas un parādības.

Reklāma

Tagad ļoti daudz runā un raksta par pasaules drošību, kuras sastāvdaļa ir katras, pat vismazākās valsts drošība. Ierindas pilsoņi maz ko saprot no militārajiem jautājumiem, viņi līdz zināmam laikam paļaujas uz to, ko saka attiecīgie speciālisti, līdz kādā brīdī kļūst tramīgi, jo sāk salīdzināt viņu vārdus ar darbiem. Lūkojoties pāri robežām uz apmēram tikpat lieliem un tādas pašas rocības kaimiņiem, viņi jautā: "Kas notiek, ko mēs gaidām, kāpēc tik ļoti atpaliekam?"

Uz šo jautājumu atbildi nu jau divdesmit gadus meklē raidījums "Kas notiek Latvijā?". Diemžēl tas ir tāpat kā tumšā istabā meklēt melnu kaķi. Daudzi raidījuma skatītāji jau ir mūžībā, arī pats raidījuma vadītājs dabūjis sirmus matus. It kā jau atbildes nojaušam, tās ir cilvēka dabā un Latvijas gadījumā – arī padomju mantojumā. Tas viss vairāk vai mazāk ir katrā no mums. Tūdaļ gan atskan: "Nē, es esmu krietns cilvēks!" 

Putina nogalinātais Aleksejs Navaļnijs teica: "Viss, kas vajadzīgs ļaunuma uzvarai, ir labu cilvēku bezdarbība." 

Tāpēc palūkosimies katrs uz sevi. Vispirms uz sevi. Ar lielu novēlošanos beidzot atzīts – Krievija ir drauds arī Baltijas valstīm, bet kāpēc Latvijas valsts robežas nostiprināšana rit kā palēninātā filmā, kāpēc drošības iestādes auklējas ar Kremļa piekto kolonnu, kad mainīs izļodzītos likumus, kas pieļauj Putina spiegiem iekļūt pat Eiropas Parlamentā? Par kādu drošību var būt runa, ja, izrādās, krīzes situācijā Latvijai medikamentu pietiktu apmēram mēnesim? Un kā ir (īpaši provincē) ar daudzām citām cilvēkiem nepieciešamām lietām, par bumbu patvertnēm nemaz nerunājot?

Žurnālists Jānis Domburs.

Kas mūs sargās – jautājums, uz kuru sev jāatbild katram pašam. Ticīgiem cilvēkiem šajā ziņā ir vieglāk. Ik pa laikam ir svarīgi domās pārskaitīt tos cilvēkus, kuri sniedz drošības sajūtu, uz kuriem varam paļauties. Paļauties var tikai uz to, kam ir pašcieņa. Ja ir tā, tad ir arī dūša. Starptautiskās solidaritātes laukā man tādi ir tie Latvijas pilsoņi, kas dodas misijā uz Ukrainu vai palīdz kādā citā veidā, politikas laukā – Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, populārajā mūzikā – Dons. Visus jau nemaz nevar nosaukt, viņu īstenībā ir daudz. Acīs aizvien pirmie iekrīt tie, kas klaigā un zīmējas, sirdī – tie, kas rīkojas.

KONTEKSTS

Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs tika aizturēts 2021. gada janvārī, atgriežoties no Vācijas, kur viņš ārstējās pēc Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) aģentu organizētā noindēšanas mēģinājuma. Tā paša gada februārī Navaļnijam tika piespriests divarpus gadu ilgs cietumsods par viņam 2014. gadā piespriestā nosacītā cietumsoda noteikumu šķietamu pārkāpšanu, ārstējoties Vācijā. Nākamā gada martā viņam piesprieda vēl deviņus gadus ieslodzījumā par "krāpšanu" un "necieņu pret tiesu". Navaļnijs bija apsūdzēts arī ekstrēmismā. 2024. gada 15. vai 16. februārī Navaļnijs miris kolonijā Harpas ciematā.

Aleksejs Navaļnijs.