Kino industrijā atmiņas zudumu izmanto visai bieži. Ja kaut kas tāds ar cilvēku atgadās reālajā dzīvē, tā ir amnēzijas skartā un viņa ģimenes nelaime, ja atmiņu zaudē sabiedrība – visas valsts traģēdija. 

Mainoties paaudzēm, vēsturiskā atmiņa neglābjami zaudē asumu un izbalo. Ja par neatkarību cīnīties gatavie šodien ir jāmeklē ar uguni un atmiņu zaudē tie, kam uzticēts vadīt valsti, neko daudz nepalīdz upuru un vēsturisku kauju atceres dienas, grāmatas un filmas par brīvības cīņām.

Izskatās, ka neremdināma alkatība un varas kāre ir vienīgais politiķu lielākās daļas dzinējspēks. Jautājums tikai, uz kurieni viņi virza valsti. Jau gandrīz trīsdesmit gadus, dzīvojot provincē, esmu lieciniece tam, kā mērķtiecīgi tiek izputināti lauki, kaut gan Latvija varēja kļūt par modernās saimniekošanas un tradicionālā dzīvesveida līdzās pastāvēšanas paraugu. Viss sākās ar lauku skolu slēgšanu, pēc tam optimizācijas vārdā nodzēsa gaismu dzelzceļu stacijās, bibliotēkās, ambulancēs, banku nodaļās. Ir jābrīnās, ka arī pēc atkārtotām novadu reformām provincē vēl mirguļo kādas guntiņas. Bet, kā nupat kļuva zināms, jau ir sastādīts slēgšanai paredzēto vēl atlikušo pasta nodaļu saraksts, un šī nu ir reize, kad sabiedrība nedrīkst pakļāvīgi klusēt.