22 °C
Katru gadu, darbojoties konkursa "Vakara romāns" žūrijā, esmu piedzīvojusi kādu patīkamu pārsteigumu, reizēm pat vairākus. Pērn starp šādiem pārsteigumiem bija romāns par tik tikko pilngadību sasniegušo Somijas zviedru puisi Ārni, kurš no Pirmā pasaules kara ierakumiem Kurzemes piekrastē tiek iemests simt gadus tālā nākotnē – proti, mūsdienās. Ek, tas jau fantāzijas žanrs pusaugu meitenēm, dzirdu skeptiķus norūcam.
Taču "Kāvu klejotājā" no fantāzijas ir tieši un tikai šis viens romāna elements, kas turklāt ļauj uz mūsdienu Latvijas realitāti paskatīties mazliet no malas, ar tai nepiederīga cilvēka acīm.
Kādēļ tieši šāda tēma, kādēļ galvenais tēls izvēlēts tik eksotiski neparasts, kā Velga izlēmusi sākt rakstīt – par to visu šajā sarunā. Autore par sevi poētiski saka šādus vārdus: "Es piedzimu un uzaugu uz Rīgas bruģa, Blaumaņa ielā, kur savulaik mituši tik daudzi latviešu rakstnieki, ka mans ceļš grāmatu pasaulē bija zvaigznēs, pareizāk sakot, mājas mūros ierakstīts. Skolas laikā visu pusdienām iedoto naudu notriecu piena veikalā saldējuma kokteiļos un tuvējā grāmatu antikvariātā, kur par pāris kapeikām varēja nokļūt Džeka Londona, Žila Verna, O’Henri un Fenimora Kūpera uzburtajās pasaulēs. Tā bija iespēja aizbēgt no realitātes, piedzīvot neskaitāmas dzīves."
Kā saprotu, pati esat lasītāja jau kopš bērnības. Vai atceraties pirmo grāmatu, pirmo lasīšanas pieredzi, kura jūs ievilināja grāmatu pasaulē?
V. Vīgante: Mans prieks par grāmatām sākumā saplūda ar zīmēšanas prieku, jo, pirms vēl iemācījos lasīt, es skatījos ilustrācijas un ar lielu aizrautību papildināju tās ar saviem ķeburiem. Kad iemācījos lasīt, aizrāva pasaules tautu pasaku sērija "Brīnumzeme", tai sekoja piedzīvojumu romāni – Žila Verna "Kapteiņa Granta bērni", Džeks Londons ar saviem saules brāļiem un klejojumiem, Fenimora Kūpera visgudrie indiāņi.
Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka reiz man būs iespēja būt visās šajās vietās, un grāmatas bija mana iespēja ceļot.
Atceros, sērijā "Apvārsnis" man ļoti patika Fārlija Mouata grāmata "Nevainojiet vilkus". Vecāki priecājās, redzot mani lasām Džeralda Darela jautros piedzīvojumus eksotiskās zemēs, un visādi atbalstīja manu nepiesātināmo lasītkāri, taču izbrīnā sarauca uzacis, kad es, vēl ne desmit gadus nesasniegusi, no viņu plaukta biju nomakšķerējusi un ķērusies pie Žoržas Sandas "Konsuelas" un Bokačo "Dekamerona" (smejas). Bet tādas vienas grāmatas, kas būtu visvairāk ietekmējusi, laikam īsti nav – tāpat kā vispār dzīvē, arī literatūras izvēlē laikam esmu negausīga visēdāja. Ja nu tomēr man jāmin viena visīpašākā grāmata, lai tā ir Džeroma K. Džeroma ceļvedis dzīves patiesībās "Trīs vīri laivā" – to man pirmoreiz izlasīja priekšā Paps, kad slimoju, un kopš tā laika pati esmu pārlasījusi neskaitāmas reizes, turklāt gan latviešu, gan angļu valodā. Pat nezinu, kurā no tām man patīk labāk – autora domu plūdums vai Vizmas Belševicas asprātīgie pārveidojumi.
Vai dzīves laikā lasīšanas paradumi, lasītājas gaume mainījusies?
Droši vien nav mainījusies tajā nozīmē, ka joprojām esmu nepiesātināma visēdāja. Vienu gan zinu droši – vislabprātāk lasu autorus, kuri rakstniecībai pievērsušies no zinātnes brīvajā laikā, jo viņi ir ļoti precīzi faktu un vēsturiskā fona aprakstos.
Mana "bībele" līdzās gultai ir Edgara Imanta Siliņa "Lielo patiesību meklējumi" – pa vienai vien esejai izlasu saldēdienā.
Šobrīd lasu Pītera Tremeina jeb īstajā vārdā Pītera Beresforda Ellisa lieliskos detektīvromānus par mūķeni Fidelmu – īstu ievadkursu 5. gadsimta Īrijas vēsturē. No sava pēdējā ceļojuma uz britu salām pārvedu Olīvijas Viljamsas grāmatu par Londonas viesnīcas "Savoja" vēsturi un aizkulisēm, kur viens cilvēks ar savu neatlaidību un vīziju radīja īstu dzīves teātri – mūsdienu priekšstatu par greznību un izsmalcinātību, kas, tāpat kā kari, ir tehnoloģiskā progresa dzinulis – viņa graustu rajonā uzbūvētā Savojas teātra ēka bija pirmā Londonā, kuru pilnībā apgaismoja ar elektrību.
Vai ar rakstīšanu niekojāties jau agrāk, un "Kāvu klejotājs" ir tikai pirmais darbs, ko sadūšojāties parādīt atklātībai?
Laikam var teikt, ka niekojos jau kādu laiku – mans pats pirmais literārais darbs, pareizāk – kopdarbs, bija luga "Jautrās parīzietes", kuru bērnībā kopā ar māsu uzrakstījām un uzvedām vecākiem par prieku Ziemassvētkos – pašas gatavojām gan lelles, gan scenogrāfiju. Nākamais darbs bija nesenākā pagātnē, pirms gadiem 13, kad mans mazais māsasdēls aizrautīgi lasīja no vācu valodas tulkotu grāmatu sēriju par slepeno aģentu suni Morisu un viņa draugiem.
Kad tā kādā brīdī aprāvās un grāmatas vairs netulkoja, es uzrakstīju turpinājumu ar visām ilustrācijām – "Slepenais aģents Moriss un Apslēptās salas noslēpums".
No rakstīšanas mani ilgi atturēja doma, ka ir jau uzrakstīts tik daudz labu grāmatu par visu svarīgāko. Acīmredzot bija jāpaiet gadiem, lai es, diendienā tulkojot tekstus no dažādām valodām, saprastu, cik svarīga ir ne tikai izteiktā doma, bet arī izteiksmes veids – spēja nekļūdīgi un precīzi domu atveidot. Augstākās vērtības un cilvēku kaislības nav mainījušās, bet ir mainījusies valoda, kādā cilvēki sazinās. Sākās pandēmija, pasaule apstājās, un tā bija iespēja pabūt ar sevi un domāt. Kāds mani izaicināja, ka es taču arī protu rakstīt. Pieņēmu izaicinājumu un vispirms uzrakstīju dažus stāstus. Tikmēr savās vientulīgajās pastaigās pa kara izvagotajām kāpām Gausajā jūdzē, domas nemitīgi pievērsās jauno zēnu nevainīgajiem skatieniem, kas manī lūkojās no senajām fotogrāfijām somu jēgeru piemiņas vietā. Sāku pētīt un meklēt, kas viņi tādi bija un kā šeit nokļuva, un tā pie manis atnāca Ārne.
Sākumā domāju, ka arī tas būs tikai stāsts, taču izlasīju par "Vakara romānu" konkursu, un tas mani iedrošināja ķerties pie lielāka formāta.
Bailes par to, ka nopietnie rakstnieki mani varētu uzskatīt par grafomāni, gan bija līdz pat brīdim, kad uzzināju par iegūto balvu.
Kas rakstot bija pats grūtākais, un kas savukārt sagādāja visvairāk prieka?
Rakstīt nebija grūti, jo stāsts burtiski pats atnāca pie manis, atlika tikai pierakstīt. Kad stāstā kādubrīd iestrēgu, vajadzēja tikai aiziet līdz jūrai, un varoņi paši mani aizveda tālāk. Grūtākais laikam bija, kad nosūtīju gatavo romānu, jo tad jutu skumjas – atvadīšanās no manis pašas radītajiem tēliem un viņu dzīves bija gandrīz tikpat sāpīga kā no tuviniekiem. Savu dzīvi viņi paši man bija izstāstījuši, un tā viņiem izvērtās ne gluži tāda, kādu es sākumā biju iedomājusies.
Man kopš brīža, kad izlasīju manuskriptu, nedod miera jautājums, kādēļ par galveno varoni izvēlējāties tik neparastu tēlu – pirmkārt, protams, tādēļ, ka tas ir 20. gadsimta sākuma puisis, bet otrkārt – nevis vienkārši svešzemnieks, bet turklāt vēl Somijas zviedrs, diezgan mazskaitlīga un, ja neskaita Tūvi Jansoni, mums pasveša minoritāte...
Lūk, te arī laikam bija mans galvenais prieks! Bērnībā ļoti patika Tūves Jansones grāmata "Komēta nāk". Un arī savu dēlu pie pirmās izdevības ievedu Muminu pasaulē. Tieši tās labestības dēļ. Mans izpētes ceļš, romānu rakstot, aizveda līdz atklājumam, ka pirmie 200 brīvprātīgie, kas pieteicās vācu armijā ar sapni par neatkarīgu Somiju, nemaz nebija somi, bet Ēsterlandes (tā zviedri agrāk sauca tagadējās Somijas teritorijas) zviedri. Ieinteresēja šīs zemes nebūt ne vienkāršā vēsture un attiecības. Kad cars pastiprināja rusifikācijas spiedienu, studenti kā vienmēr bija pirmie, kas aktīvi sacēlās pret iedibināto pasaules kārtību. Uzzināju daudz interesantu faktu, un man pašai pārsteidzošākais bija tas, ka
19. gadsimtā, kad visā Eiropā bija vērojama nāciju dzimšana, daudzi Ēsterlandē dzīvojošie zviedri savus uzvārdus pārtulkoja somu valodā un iemācījās somu valodu, lai nosargātu Somijas identitāti.
Saprast pie manis atnākušos tēlus man ļoti palīdzēja tas, ka puse manas ģimenes ir zviedru vikingi un esmu daudz laika pavadījusi otrā Baltijas jūras krastā. Tas pasaules uzskats man ir ļoti tuvs un pazīstams. Kara ainas, ar kurām romāns sākas, es tā pa īstam spēju sajust un pierakstīt pēc pagājušā gada 24. februāra. Man šķiet, galvenais uzdevums rakstniekam ir vairot labo, nevis izcelt ļauno. Tā ir cilvēka esības jēga.
Esat, kā pati to formulējat, uzaugusi uz Blaumaņa ielas bruģa, tagad jau daudzus gadus jūrmalniece. Romāna kontekstā diezgan aktuāls jautājums – vai ir kāda vieta, kur jums aizcērtas elpa aizkustinājumā un apziņā: šīs ir manas dvēseles mājas?
Nē, man nav tādas vienas vietas, mana dvēsele ir tāda pati klaidone kā Ārne. Varbūt tieši tādēļ man bija viegli iejusties viņa pasaules skatījumā. Nepateikšu neko jaunu, sakot, ka vislabāk jūtos dabiskā vidē, vai tā būtu cilvēku neskarta vieta vai nesamākslotu cilvēku sabiedrība. Mana dvēsele laikam mīt Latvijas upēs – plūst kopā ar tām. Un gavilē, atgriežoties mājās. Bet dziedāt gan nedzied – es arī pati nemaz nemāku dziedāt. Mana dvēsele atbalsojas cilvēkos, kurus satieku, un man dzīvē ļoti laimējies sastapt tiešām interesantus, iedvesmojošus cilvēkus, klausīties stāstos, kas ir tik aizraujoši – katrs sava romāna vērts.
Un visbeidzot: ar ko aizraujaties, kad nestrādājat, nelasāt un nerakstāt?
Es gleznoju. Kā jau sākumā minēju, bērnībā apzīmēju grāmatas, līdz vecāki mani aizveda uz zīmēšanas pulciņu Pionieru (tagad Rīgas) pilī uz Lūcijas Kleinas studiju, kur aizrāvos ar grafiku. Muskuļu atmiņā bija palikusi izkopta zīmuļa tehnika. Taču tikai nesen manas dzīves skolotāja, māksliniece Mārīte Laiviņa, mani iedrošināja paņemt otu un nebaidīties likt krāsas uz audekla – burtiski un pārnestā nozīmē. Visīstākā bauda ir attēlot pasauli tieši tādu, kādu es to redzu – skaistu un pilnu ar brīnumjaukiem cilvēkiem. Lai arī citi ierauga.
