Katru gadu, darbojoties konkursa "Vakara romāns" žūrijā, esmu piedzīvojusi kādu patīkamu pārsteigumu, reizēm pat vairākus. Pērn starp šādiem pārsteigumiem bija romāns par tik tikko pilngadību sasniegušo Somijas zviedru puisi Ārni, kurš no Pirmā pasaules kara ierakumiem Kurzemes piekrastē tiek iemests simt gadus tālā nākotnē – proti, mūsdienās. Ek, tas jau fantāzijas žanrs pusaugu meitenēm, dzirdu skeptiķus norūcam.
Taču "Kāvu klejotājā" no fantāzijas ir tieši un tikai šis viens romāna elements, kas turklāt ļauj uz mūsdienu Latvijas realitāti paskatīties mazliet no malas, ar tai nepiederīga cilvēka acīm.
Kādēļ tieši šāda tēma, kādēļ galvenais tēls izvēlēts tik eksotiski neparasts, kā Velga izlēmusi sākt rakstīt – par to visu šajā sarunā. Autore par sevi poētiski saka šādus vārdus: "Es piedzimu un uzaugu uz Rīgas bruģa, Blaumaņa ielā, kur savulaik mituši tik daudzi latviešu rakstnieki, ka mans ceļš grāmatu pasaulē bija zvaigznēs, pareizāk sakot, mājas mūros ierakstīts. Skolas laikā visu pusdienām iedoto naudu notriecu piena veikalā saldējuma kokteiļos un tuvējā grāmatu antikvariātā, kur par pāris kapeikām varēja nokļūt Džeka Londona, Žila Verna, O’Henri un Fenimora Kūpera uzburtajās pasaulēs. Tā bija iespēja aizbēgt no realitātes, piedzīvot neskaitāmas dzīves."
Kā saprotu, pati esat lasītāja jau kopš bērnības. Vai atceraties pirmo grāmatu, pirmo lasīšanas pieredzi, kura jūs ievilināja grāmatu pasaulē?
V. Vīgante: Mans prieks par grāmatām sākumā saplūda ar zīmēšanas prieku, jo, pirms vēl iemācījos lasīt, es skatījos ilustrācijas un ar lielu aizrautību papildināju tās ar saviem ķeburiem. Kad iemācījos lasīt, aizrāva pasaules tautu pasaku sērija "Brīnumzeme", tai sekoja piedzīvojumu romāni – Žila Verna "Kapteiņa Granta bērni", Džeks Londons ar saviem saules brāļiem un klejojumiem, Fenimora Kūpera visgudrie indiāņi.
Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka reiz man būs iespēja būt visās šajās vietās, un grāmatas bija mana iespēja ceļot.
Atceros, sērijā "Apvārsnis" man ļoti patika Fārlija Mouata grāmata "Nevainojiet vilkus". Vecāki priecājās, redzot mani lasām Džeralda Darela jautros piedzīvojumus eksotiskās zemēs, un visādi atbalstīja manu nepiesātināmo lasītkāri, taču izbrīnā sarauca uzacis, kad es, vēl ne desmit gadus nesasniegusi, no viņu plaukta biju nomakšķerējusi un ķērusies pie Žoržas Sandas "Konsuelas" un Bokačo "Dekamerona" (smejas). Bet tādas vienas grāmatas, kas būtu visvairāk ietekmējusi, laikam īsti nav – tāpat kā vispār dzīvē, arī literatūras izvēlē laikam esmu negausīga visēdāja. Ja nu tomēr man jāmin viena visīpašākā grāmata, lai tā ir Džeroma K. Džeroma ceļvedis dzīves patiesībās "Trīs vīri laivā" – to man pirmoreiz izlasīja priekšā Paps, kad slimoju, un kopš tā laika pati esmu pārlasījusi neskaitāmas reizes, turklāt gan latviešu, gan angļu valodā. Pat nezinu, kurā no tām man patīk labāk – autora domu plūdums vai Vizmas Belševicas asprātīgie pārveidojumi.
Vai dzīves laikā lasīšanas paradumi, lasītājas gaume mainījusies?
Droši vien nav mainījusies tajā nozīmē, ka joprojām esmu nepiesātināma visēdāja. Vienu gan zinu droši – vislabprātāk lasu autorus, kuri rakstniecībai pievērsušies no zinātnes brīvajā laikā, jo viņi ir ļoti precīzi faktu un vēsturiskā fona aprakstos.
Mana "bībele" līdzās gultai ir Edgara Imanta Siliņa "Lielo patiesību meklējumi" – pa vienai vien esejai izlasu saldēdienā.
Šobrīd lasu Pītera Tremeina jeb īstajā vārdā Pītera Beresforda Ellisa lieliskos detektīvromānus par mūķeni Fidelmu – īstu ievadkursu 5. gadsimta Īrijas vēsturē. No sava pēdējā ceļojuma uz britu salām pārvedu Olīvijas Viljamsas grāmatu par Londonas viesnīcas "Savoja" vēsturi un aizkulisēm, kur viens cilvēks ar savu neatlaidību un vīziju radīja īstu dzīves teātri – mūsdienu priekšstatu par greznību un izsmalcinātību, kas, tāpat kā kari, ir tehnoloģiskā progresa dzinulis – viņa graustu rajonā uzbūvētā Savojas teātra ēka bija pirmā Londonā, kuru pilnībā apgaismoja ar elektrību.