Vai bērni tiešām ir vecāku spogulis? Pārdomas pēc "Vecāku sapulces"

Ja vēlaties noskatīties filmu "Vecāku sapulce" (2024), tad gatavojieties gardi pasmieties par sevi un saviem kaimiņiem, jo režisores Martas Elīnas Martinsones jaunā filma ir par mums – Latvijas sabiedrību. Režisores debijas filma "Tizlenes" (2021) aizsāka skolas tēmu, tagad režisore turpina polemiku ar skatītāju, piedāvājot paraudzīties, kādi ir skolēnu vecāki – cik daudz fobiju, kompleksu, problēmu un izaicinājumu ir pieaugušo dzīvē.

Ar smaidu un sarkasmu tiek rādīta pasaule, kādu to sastopam realitātē. Vai izdosies ieraudzīt pašam sevi – tas jau ir individuāls jautājums, kas rada vēlmi analizēt filmas tēmu un aicina pakļauties komēdijas noteikumiem. Komēdija ir sens dramaturģijas žanrs, kas paredz raksturu tipizāciju un situācijas absurduma attēlojumu. Personīgi es uzskatu, ka latviešiem ir problēmas ar humora izjūtu, tas liek mums daudzus jautājumus un situācijas nevajadzīgi dramatizēt, padarot dzīves uztveri smagnēju un neelastīgu, bet pieļauju, ka daudzi man vēlēsies oponēt. Filmas "Vecāku sapulce" radošā komanda pierāda, ka ar smaidu var runāt par būtisko. Pagājušajā pavasarī arī es biju šajā sarežģītajā dzīves posmā, kad mana vecākā meita beidza devīto klasi. Tāpēc identificēties ar filmas piedāvāto situāciju – ielūkoties vecāku sapulcē, kas veltīta devītās klases eksāmeniem un izlaidumam, – bija pavisam viegli.

"Vecāku sapulce" mani patīkami pārsteidza. Filma ir asprātīga, tajā ir daudz interesantu tēlu, stāsts attīstās negaidīti. Jauniņās skolotājas Dārtas (Sandija Dovgāne) uztverē visi vecāki ir dīvaini, un tādi viņi tiek parādīti filmā. Aktieru ansamblis ir spožs un daudzveidīgs, varētu iztirzāt katru varoni, tomēr īpaši gribu izcelt Elitas Kļaviņas Žaneti un Indras Burkovskas Edīti. Šajās lomās aktrises ir organiskas un piešķir saviem tēliem vispārcilvēciskus vaibstus, tāpēc ir viegli noticēt šo varoņu vājībām un slēptajai būtībai. Mazāk ir paveicies Annas Putniņas Indrai, kurai scenārijs nav ļāvis atklāt dzīves sāpi, novienkāršojot viņas izpausmes tikai finansiāli lētākā varianta plaknē. Arī daži citi varoņi varētu vēlēties lielāku emociju amplitūdu. Sieviešu tēli filmā ir vairāk izstrādāti, ar lielāku iekšējo konfliktu nekā vīriešu tēli. Stiprajam dzimumam tiek atvēlēti daži hrestomātiski varoņi. Tāds, piemēram, ir Laura Dzelzīša Jānis – konservatīvs mačo, kam visi citi ir saklasificēti un sakārtoti savos būrīšos un kura uzskati, visticamāk, bojā dzīvi dēlam Mārtiņam. Vai donžuāns Valts (Mārtiņš Kalita), kura vienīgais mērķis ir piepildīt savu atvērto laulību ar kārtējo mīlas dēku. Savukārt burvīgs ir Reiņa Suhanova varonis Pēteris, kurš sapulcē parādās tikai "zoom" plaknē un regulāri "uzkaras".

Filmas atslēga ir skolotāja Dārta, caur kuras uztveres prizmu tiek risināti tās notikumi, tāpēc skatītājs vislabāk iepazīst tieši Dārtu un var aizkustinājumā sekot līdzi plaukstošajam mīlas stāstam starp skolotāju un simpātisko skolas dežurantu Zinti (Āris Matesovičs). Lai arī ne visi tēli ir vienlīdz grodi attēloti un to rīcība – pamatota, tomēr filma atklāj visai plašu dažādo sabiedrības viedokļu saplūsmi vienas klases vecāku sapulcē, liekot tikai iztēloties, kāds ir klases mikroklimats. Bērni parādās filmā, tomēr tiem režisore neliek risināt konfliktus, koncentrējoties izteikti uz pieaugušo auditoriju. "Vai bērni tiešām ir vecāku spogulis?" – tāds jautājums izskan no kāda varoņa mutes un liek aizdomāties. Vai Latvijas sabiedrība patiešām ir tik aizspriedumaina un ksenofobiska, liekot visam citādajam justies neērti, ka tas vispār pastāv? Un, lai gan skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, zināmā mērā filmā tiek iezīmēta tendence – jo jaunāks cilvēks, jo atvērtāks pret notiekošo tas ir.

Kad situācija klasē iegūst pavisam agresīvu un uzbrūkošu toni, Dārta glābjas bēgot. Viņas atelpa ir kora stunda zālē, kur mūzikas iespaidā skolotāja ļaujas dejas improvizācijai. Lai arī epizode ir uzfilmēta ļoti dinamiski, tā tomēr šķiet kā no citas filmas, ieviešot savādāku – poētisku – noti citādi visai sarkastiskajā filmas intonācijā. Citādi montāžas raitums un kadra vizualitāte neļauj atslābt – kad skatītājam liekas, ka kāds no konfliktiem klasē ir atrisinājies, tūlīt uzrodas jauna sarunu tēma, kas rosina dažādu viedokļu rašanos. Kadru kompozīcija un dubultattēla princips montāžā palīdz raksturot stāstījumu, tāpēc izsaku savus komplimentus operatoram Aigaram Sērmūkšam un montāžas režisoram Andrim Grantam.

Kā jau visās komēdijās, arī filmā "Vecāku sapulce" laimīgās beigas atnāk ar situācijas atrisinājumu. Pateicoties drosmīgiem glābējiem, skolas ēka ir drošībā un visi sapulces murgi ir aiz muguras. Vai filma kaut ko mainīs mūsu sabiedrības aizspriedumainajos uzskatos? Visdrīzāk, ka ne. Bet, ja tā ir likusi skatītājiem pasmaidīt, arī tas jau ir solītis pretī labākai rītdienai.