19.2 °C
Nav nemaz tik daudz režisoru, kas ar savām izrādēm šodien spēj izdabūt skatītāju ārpus fiziskās pasaules robežām un aizvest viņu līdz tiem mūžīgajiem jautājumiem, kas nepakļaujas racionālajai izziņai.
Transcendentālās kategorijas Kanta izpratnē no laika gala caurauž mūsu saprātu un atrodas ārpus cilvēka iespējamās pieredzes robežām, bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs šīs kategorijas varam vienkārši ignorēt. Tieši otrādi, mēs kā sīka sastāvdaļa esam ietverti universa iekšējās likumsakarībās ar noteiktu vērtību orientāciju, un mūsu ierobežotā eksistence šajā pasaulē ir tām pakļauta. Ja cilvēks par to vairāk un biežāk domātu, iespējams, pasaule šodien izskatītos citāda. Jurijs Butusovs par to domā un ar savu iestudējumu Krievu teātrī piedāvā to darīt katram, kas būs spējīgs vismaz trīs stundas atrauties no piezemētās ikdienas un kopā ar viņu ielūkoties dziļāk cilvēka dvēselē.
Redzot to, kas šobrīd notiek pasaulē, varam teikt, ka režisora izvēle ir ārkārtīgi trāpīga, jo tieši atbildība par savu rīcību ir tā sfēra, no kuras cilvēks visiem spēkiem cenšas izvairīties. Faktiski tas attiecas uz visām mūsu darbības jomām, bet režisors caur Gogoļa garstāstu "Portrets" (publ. 1835. g.) piedāvā mums tuvāk ielūkoties radoša mākslinieka liktenī, tādējādi pastiprinot scēnisko versiju vēl ar jautājumu par atbildību augstāku spēku dāvanas jeb talanta priekšā.
Uzreiz arī būtu jāatzīmē, ka iestudējuma māksliniecisko pilnskanību lielā mērā nodrošina divas ļoti veiksmīgas izrādes sastāvdaļas. Viena no tām ir dramaturģija, kuru, šķērējot un lipinot kopā Gogoļa stāsta sižetiskos motīvus, ir sarakstījusi Estere Bola (īstajā vārdā Asja Vološina, kas 2022. gada martā pameta Krieviju). Viņas spēja, organiski ieaužot tekstā fragmentus no Marsela Prusta, Džordža Orvela, A. Belija darbiem un van Goga vēstulēm, iemānīt lasītāju metafizikas mākonī ir apbrīnojama. Otra sastāvdaļa ir Marjusa Ņekroša veidotā scenogrāfija, kura rada ideālus apstākļus režisora iecerēto un aktieru precīzi izspēlēto tēlu piedzimšanai uz skatuves. Tā ir mākslinieka darbnīca, kas atgādina milzu haosu, kurā kaut kas dzimst un mirst kā viss dzīvais.
Čartkovs svaidās murgos, kuros viena pēc otras pavīd epizodes no viņa līdzšinējās dzīves. Skolotāju pamācības, visai nožēlojamā eksistence, neskaidrās vēlmes aizsniegt mākslas, šajā gadījumā – glezniecības – virsotnes un pacelties virs tām. Viņam ir talants, kas paver ceļu gara vertikālai kustībai, taču šis ceļš ir pilns ar izaicinājumiem, kas liek pārvarēt kustībai telpā piemītošu pretestību. Tas liek ciest un cīnīties ar kārdinājumiem, kurus šajā dzīvē piedāvā materiālā pasaule. Tas ir ceļš, kurā dvēsele mudina cilvēku doties mūžīgā meklējumos, liek viņam nodarboties ar mākslu un meklēt tajā patvērumu no mirstīguma. Tas ir bīstams un ne katram pieejams. Jo augstāk, pateicoties dāvātajam talantam, cilvēks pa to dodas, jo asāku pretrunu pilni kļūst šķēršļi, kurus pārvarēt, īpaši no morāles skatpunkta, kļūst gandrīz neiespējami, taču tas nebūt nenozīmē, ka pēc tā nevajadzētu tiekties. Mēs esam un paliekam vienlaikus garīgas un fiziskas būtnes, kurām atvēlētā laika sprīdī, ko saucam par dzīvi, ir jātiek galā ar savu divdabīgo eksistenci un jāpalīdz dvēselei attīrīt savu tumšo pusi. To varētu nosaukt par izrādes metafizisko konspektu, kuru var nolasīt, uzmanīgi ieklausoties tekstā savērpto domu pavedienos un ļaujoties nedaudz intelektuālai kontemplācijai, taču tas būs pieejams visai ierobežotam skatītāju slānim.
Lai dramaturģiskā materiāla saturisko pusi padarītu saistošu arī plašākam publikas lokam, režisors izrādē caur atjautīgi veidotu aktierspēli, kurā ļaunais vienmēr uzstājas svešā lomā, akcentē to Čartkova rīcības līniju, kas viegli salāgojas ar vispārpieņemtiem priekšstatiem par mākslinieka sūtību, sirdsapziņu un izvēli. Kā kādreiz teica Marsels Prusts, "ir cilvēciski meklēt ciešanas un pūlēties tūlīt no tām atbrīvoties". Pēc liktenīgā portreta iegādāšanās Čartkovam paveras iespējas gan mierīgi pilnveidot savu talantu un izteikt sevi mākslā, gan sasniegt laicīgās slavas augstumus. Dvēsele alkst sevi realizēt pilnībā te un tagad, bet tas prasa izdarīt nepārtrauktas izvēles, kas vienmēr šūpojas diapazonā starp labo un ļauno. Uzdevums nav viegls, jo cilvēka vēlmes ir nepastāvīgas un viegli aizmaldās dažādos neceļos, bet rīcību vienā vai otrā virzienā izšķir gribas akti, kas lielākoties nesniedzas tālāk par "cilvēcisks, pārāk cilvēcisks". Vara, slava, bagātība, stāvoklis sabiedrībā, panākumi ir pārāk liels kārdinājums, un Čartkova faustiskā dvēsele to izturēt nespēj.
Reālistisko un alegorisko tēlu mikslis, kurā aktieri, virtuozi mainoties lomām, ievelk skatītāju, uz skatuves veido izteiksmīgu mākslinieka iekšējās un ārējās dzīves savijuma ainu un caur Gogoļa stāsta sižetiskajām norisēm liek mūsu uztverei pievērsties visai filozofisku domu teatrālam kārtojumam, kurā nepieciešamās jautājuma zīmes ir jāizliek pašiem. Katrai monētai šajā pasaulē ir divas puses, un, pat ja tās bez skaita birst no gleznas rāmja, cilvēks tās var izmantot gan labiem, gan ļauniem nolūkiem. Tieši tāpat ir ar talantu, kā mēs ar to šajā pasaulē rīkojamies, ir atkarīgs no mums pašiem. Lai šo atkarību izrādē padarītu uzskatāmāku, vienkāršam cilvēkam saprotamāku un sasietu vienā mezglā ar šodien blakus notiekošo neprātu, režisors starp metaforiskajām "mākslinieka ciešanu" ceļa epizodēm ir ekspresīvi izcēlis ainu ar varas diskursa jautājumu asprātīgu pārlapošanu, kas noteikti iespiedīsies publikas uztverē, taču tā vairāk ir nodeva aktualitātei un ļaunā imperiālisma uzšķērdējiem ikdienišķo priekšstatu rāmjos. Toties skaista un atjautīga ir cauri izrādei vilktā mākslas paralēle ar boršču, kas visai aktieru ansambļa perfekti izspēlētai domu un tēlu kolāžai pieliek gardēža cienīgu punktu, atstājot skatītāju pārliecībā, ka vakara gaitā baudītais ir nevainojams režisoriskās pavārmākslas paraugs.
Uzziņa
Estere Bola, "Gogolis. Portrets". Pēc Nikolaja Gogoļa garstāsta motīviem
- Režisors Jurijs Butusovs, scenogrāfs Marjus Nekrošus, kostīmu mākslinieks Marjus Nekrošus.
- Lomās: Jekaterina Frolova, Dmitrijs Jegorovs, Šamils Hamatovs, Aleksandrs Maļikovs, Mihails Širjajevs, Volodimirs Gorislavecs.
- Nākamā izrāde: 10. augustā.
