"Orfejs pazemē" Tallinā; ironija, šarms un spoži solisti igauņu gaumē

Oficiālais iemesls braucienam uz Tallinu – Žaka Ofenbaha operetes "Orfejs pazemē" izrāde Igaunijas Nacionālajā operā 2025. gada 17. aprīlī, kas lika atcerēties ne tikai šī darba iestudējumu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijā pirms astoņiem gadiem, ne tikai septembrī piedzīvoto pirmizrādi Ofenbaha operai "Hofmaņa stāsti" tepat, Rīgas opernamā, bet arī kādu senu "Mūzikas Saules" tekstu ar virsrakstu "Šostakovičs.

Iedzert un paklusēt". Nav jau tā, ka Ofenbaha darbi būtu "Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas" līmenī, bet tas, ka 19. gadsimta operešu komponistu atceras arī 21. gadsimtā, tomēr kaut ko nozīmē. Un Tallinas iestudējums pirmām kārtām raisīja pārliecību, ka Žaku Ofenbahu atceras pelnīti.

Taču vēl dienu pirms tam – koncerts Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā cikla "Musica aeterna" ietvaros. Viendaļīga programma, kuras nosaukums "Mēnesgaismā" aizgūts no Heino Ellera 1918. gada opusa, pēc tam sekoja Kloda Debisī "Mēnesgaisma" (jeb slavenākā daļa no "Bergamaskas svītas"), bet repertuāra smaguma centrā atradās Ernesta Šosona koncerts vijolei, klavierēm un stīgu kvartetam, kur Arvo Leiburam un Ivari Iljam pievienojās arī pārējie četri mūziķi – vijolnieces Mari Polla un Marija Sofija Dika, altiste Johanna Vahermegi un čellists Henrijs Dāvids Varema. Šie seši vārdi kaut ko atsauca atmiņā, liekot secināt, ka viņi Latvijā uzstājušies vai nu "Kremerata Baltica" rindās, vai arī kādos citos priekšnesumos, taču tad būtu jāpārskata koncertprogrammu kalni.

Par izdevušos saucama arī uzveduma muzikālā daļa.

Foto: Publicitātes

Lai nu kā, Debisī mūzikas lappušu un it īpaši Ellera "Mēnesgaismā" atskaņojums radīja pilnvērtīgu priekšstatu par vijolnieka Arvo Leibura labākajām spējām un šaubīgākajām īpašībām – tur, kur var droši nodoties kantilēnām, ar uzstāšanās kvalitāti viss būtu kārtībā, tur, kur komponists prasa orientēšanos formas labirintos, jau parādās viena otra problēma. Līdz ar to visspilgtāko iespaidu koncerta gaitā gan ar dramaturģiskās arhitektonikas izklāstu, gan ar spēles izteiksmīgumu atstāja pianists Ivari Ilja. Un, klāt nākot stīgu kvartetam, šķiet, ka tieši pianists veidoja interpretācijas mugurkaulu visnotaļ saliedētajam lasījumam Šosona izvērstās un komplicētās partitūras atklāsmē, kur, zinot vēlīnā romantisma dimensijas, jautājums bija tikai par to, kā autors noslēgs savu ceļojumu – ar traģisku finālu vai optimistisku risinājumu. Un šoreiz komponists bija klausītājiem žēlsirdīgs.

Patiesībā par žēlsirdīgu var uzskatīt arī režisores Līsas Kolles un viņas domubiedru – scenogrāfa Jāgupa Rometa, kostīmu mākslinieces Reili Evartas un horeogrāfa Dmitrija Harčenko – attieksmi pret Žaka Ofenbaha operetes "Orfejs pazemē" tēliem un notikumiem un vienlaikus arī pret publiku, kas to visu skatās un klausās. Jo satīriskais stāsts, kur visi krāpj viens otru, par neuzticību neviens nebrīnās, bet dievu pasaule ne ar ko neatšķiras no cilvēku pasaules, mierīgi varētu būt par pamatu visdzēlīgākajām un sarkastiskākajām politiska rakstura interpretācijām. Taču šajā uzvedumā skarbākais akcents ir Jūli Lillas tēlotās Sabiedriskās Domas vizuālais veidols – pat nožēlojamais Džons Stikss Mehisa Tītsa versijā drīzāk izsauc līdzjūtību, nevis izsmieklu, un pat dievu sarīkotais pikets ir gluži aizkustinošs savā nenozīmīgumā. Un vienlaikus vērot šo iestudējumu bija ļoti smieklīgi un ļoti interesanti – katra aina ne mazāk saistoša par iepriekšējo, un otrais cēliens vēl košāks, līksmāks un aizrautīgāks par pirmo.

Attiecībā uz Elīnu Ņečajevu Eiridīkes lomā inscenējuma autori pilnā mērā bija izmantojuši gan solistes vizuālo un skatuvisko šarmu, gan arī vokālo pievilcību un virtuozitāti.

Foto: Publicitātes

Par izdevušos saucama arī uzveduma muzikālā daļa. Pirmām kārtām tādēļ, ka orķestri vadīja pieredzējušais diriģents Arvo Volmers, kura enerģija, precizitāte un mākslinieciskums guva adekvātu atsaukšanos kā stīgu grupā, tā pūšaminstrumentos, un līdz ar to tika panākts arī vienots un plūstošs izrādes temporitms. Protams, diriģenta iespēju robežās, jo viena otra skatuves zvaigzne tikai iegūtu ar rūpīgāku ieklausīšanos sevī un citos. Solistu ansamblī bez kādas ironijas par spožāko zvaigzni laikam gan saucams Reigo Tamms Plutona lomā, jo viņa augstā tenora balss un ekscentriskais tēlojums arī bija sasniedzis vispilnīgāko slīpējumu. Attiecībā uz Elīnu Ņečajevu Eiridīkes lomā inscenējuma autori pilnā mērā bija izmantojuši gan solistes vizuālo un skatuvisko šarmu, gan arī vokālo pievilcību un virtuozitāti – īpašības, kuras dziedātājai netrūka. Tiesa, te parādījās arī zināma ēnas puse – tembrālā piepildījuma un izlīdzinājuma ietvaros augstākās diapazona virsotnes vairāk līdzinājās eksotiskām dabas parādībām nekā radošām atklāsmēm. Sev piešķirtos muzikālos un teatrālos uzdevumus atbilstoši solistu talanta līmenim pārliecinoši īstenoja Olivers Kūsiks kā Orfejs un Rauno Elps kā Jupiters; visus pārējos galvenokārt bija iespēja iepazīt kā kolorītas, krāšņas un diezgan absurdas figūras ar dejotājiem papildinātajā komēdijas vērienā un vizuālajā risinājumā.

Skats no Žaka Ofenbaha operetes "Orfejs pazemē" iestudējuma Igaunijas Nacionālajā operā.

Foto: Publicitātes

Rezumējot – 1909. gadā, ap to pašu laiku, kad tika likti pamati Igaunijas Nacionālās operas un teātra ēkai, Juhans Līvs nāk klajā ar krājumu "Dzejoļi". Un tajā rodamas šādas rindas: "Kā redzams, viņas mati radīti no zelta, / No spoža gaismas uzplaiksnījuma, kas turpinās joprojām, / Un piešķir rudu nokrāsu / Līdz šim pavisam izbalējušajām tējas rozēm. / Bet tagad tu vari droši smieties par mani, / Kopā ar citiem no visām pilsētas malām, / Jo ir tik daudz lietu, ko es neuzdrošinos tev teikt, / Tik daudz lietu, kuras tu man neļautu teikt, / Esi vienīgi man žēlsirdīga". Jauki, vai ne tā?