No Keidža līdz Cīrulim: “deciBels” festivāls iezīmē laikmetīgās mūzikas daudzbalsību

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un konkrēti Annas Fišeres organizētais mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" šogad klausītājiem piedāvāja sešas programmas. Uzmanības centrā četras no tām, un ar to arī pilnībā pietiek, lai pārliecinātos par "deciBela" repertuāra daudzveidību, oriģinalitāti un bagātīgo variāciju spektru.

Georgam Pelēcim ir "Trīspadsmitā Londonas simfonija", bet Dāvis Vilks, Sintija Onužāne un Edvards Kaļva 2025. gada 3. aprīlī Rīgas cirka arēnā prezentēja jaundarbus, no kuriem kādu varētu nosaukt par "Ceturto metāla konstrukciju" – te bija Džonam Keidžam raksturīgā interese par sitaminstrumentiem, sadzīves priekšmetu radošu izmantojumu un starpdisciplinārām idejām. Amerikāņu avangarda meistars savā jaunradē ietvēra arī elektroakustisku pieredzi, arī performances un hepeningus, arī skaņumākslas, teātra un vizuālās mākslas saplūdinājumu – katrs no šiem aspektiem bija jaušams 2025. gada "deciBela" programmās. Nemaz nemēģinot kaut ko atdarināt, nemēģinot mākslīgi paildzināt pusgadsimtu senu mūzikas vēsturi, skatoties tikai uz priekšu. Iznākumā viens eksperiments padevās veiksmīgāks par citiem, viena jaunatklāsme – spilgtāka par citām, un tas acīmredzot arī ir vienīgais veids, kā mākslā kaut ko sasniegt.

Foto: Publicitātes

Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē 2. aprīlī uz skatuves kāpa somu apvienība "defunensemble" – tās mākslinieciskais vadītājs ir Sami Klemola, elektroniskās skaņu ainas rada Anderss Pohjola un Timo Kurkikangass, ansambļa sastāvā uzstājas flautiste Hanna Kinnunena, klarnetists Miko Rāsaka, pianists Emils Holstrēms un čellists Markuss Hohti. Repertuārs stilistiski un konceptuāli dažāds – nosacīti klasiski kamerdarbi skanēja līdzās performances tipa priekšnesumiem (konsekventākais piemērs – Reivena Čakona "Round"), somu autoru darbi ar nepārprotami manāmām neakadēmiskās mūzikas inspirācijām izklausījās tumšāki un nospriegotāki par latviešu komponistu jaunradītajām partitūrām, tāpat arī Sami Klemolas "Peak" un Anti Auvinena "Warp My Simone" palika atmiņā ar spēcīgāku elektronikas iesaisti, turpretī citkārt šis izteiksmes līdzeklis tika izmantots atturīgāk un introvertāk.

Gan elektroniskā skanējuma iedzīvinājums, gan akustisko instrumentu spēle liecināja, ka somu "defunensemble" uzstājas atbilstoši viņu reputācijai – augstā mākslinieciskā līmenī. Un klausītājam tas atstāja iespaidu, ka šie mākslinieki ļoti profesionāli īsteno ikkatru viņiem piešķirto uzdevumu neatkarīgi no tā spējas iedvesmot. Mans minējums, ka somu interpretus varēja uzrunāt Lindas Dambergas jaundarbs "Sekhmet" – ar pārdomātu māksliniecisko dramaturģiju, niansētām elektroakustiskām ainavām, emociju, tembru un faktūru maiņām. Kā kolorītu un viengabalainu veikumu uztvēru Anti Auvinena opusu, savukārt citas partitūras saistīja mazāk, tostarp tādēļ, ka Laumas Kazakas jaundarba "Hide and Seek" labi domāto ideju iedzīvinājumam stājās ceļā vecmodīga un ilustratīva izteiksme.

Atgādinājums par Reivena Čakona mākslu atsauca atmiņā spilgtākos brīžus no festivālā "Skaņu mežs" gūtās pieredzes, bet šo asociāciju spektru vēl drošāk un vērienīgāk turpināja Andreasa Trobolloviča uzstāšanās kopā ar "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartetu (Agnese Kanniņa, Kristiāna Krūskopa, Artūrs Gailis un Kārlis Klotiņš) Rīgas cirka zālē "Zirgu stallis" 3. aprīļa pirmajā koncertā. Īsos vārdos – darba koncepcija, kas ietvēra eksperimentus ar koka skaņuplatēm līdzīgu instrumentāriju, guva īstenojumu gluži vai muzikālas un vienlīdz skatuviskas drāmas dimensijās; piecu interpretu atklātās tembru nianses spēja klausītāju viscaur ieinteresēt; robežu nojaukšana starp skaņdarbu, instalāciju un mūzikas teātri vēstīja, ka Andreass Trobollovičs domā ārpus ierastajām kategorijām, un tas viņam izdodas spoži. Īsos vārdos arī par turpinājumu Rīgas cirka arēnā – šeit tieši tāpat gandarījumu raisīja interpretu sniegums (Sonja Misiņa iesaistās aizvien nopietnākos mākslinieciskos uzdevumos, tas pats sakāms par Tomu Kozlovu, Arnis Stepiņš tika galā ar Ksenaka komplicēto diptihu "Rebonds", bet Guntars Freibergs uz šo talantīgo sitaminstrumentālistu fona jau saucams par pieredzējušu meistaru). Kas attiecas uz jaundarbiem – ārpus apzināti ekscentriskās programmas ietvariem citi atskaņotāji var noskaidrot savas domas par Dāvja Vilka "The Chase" un Sintijas Onužānes partitūras "Nospiedumi" tembrālās, dramaturģiskās un tēlu pasaules veiksmēm, bet Edvarda Kaļvas aicinājums apcerēt veļasmašīnu no popārta un dadaisma skatpunktiem, šķiet, tomēr paliks kā vienreiz piedzīvota atrakcija.

Festivāla "deciBels" pēdējā programma Tallinas kvartāla koncertzālē "Angārs" ar etnodžeza ieceres turpinājumu un atjaunojumu palīdzēja formulēt noslēguma secinājumus. Latviešu džeza komponistiem arī šādos spēles noteikumos ir, ko teikt, turklāt visnotaļ dažādās valodās – no Montas Tupčijenko un Annas Vibes-Gorkušas rakstības salīdzinoši klasiskam bigbendam līdz Madara Kalniņa dialogam ar lībiešu tautasdziesmām, Kārļa Vanaga autorstilam, Svena Vilsona džezrokam un Edgara Cīruļa novatorismam. No Hamburgas, Sjēnas, Ferrāras, Barselonas un Rīgas augstskolām sapulcinātie un ar vokālo grupu "Assembly Singers" papildinātie studenti spēlēja kā jau studenti, taču arī mākslinieciskās dramaturģijas izklāsta ziņā bigbends turējās kopā tikpat labi kā autoru radītās partitūras, un ansambļa vadītājs Dāvis Jurka bija īstajā vietā. Rezumējot – ja arī kāds jaundarbs vai interpretācijas aspekts "deciBela" programmās uzskatāms par diskutablu, festivāla veidotājiem par to nav jāsatraucas, un nākamajos gados tikai jāturpina līdzšinējā kvalitāte. Bez šaubām, iesāktās idejas vienmēr der arī paplašināt, piemēram, iesaistot Valmieras vasaras teātra festivāla komandu, teātra trupu "Kvadrifrons" vai festivāla "Homo Novus" radošos spēkus.