Meistari, mācekļi un pianisma spozme. Sergejs Osokins un Andrejs Osokins Dzintaros

Frāze “meistari un mācekļi” vistiešāk attiecināma uz “Rudens kamermūzikas festivāla” programmu 2024. gada 12. oktobrī Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē, kur uzstājās Sergejs Osokins un Andrejs Osokins.

Tēvs un dēls, skolotājs un audzēknis, ar Jozefa Haidna četrrocīgo opusu “Meistars un māceklis” un vēlāku paaudžu komponistu darbiem. Taču tikpat labi šāda koncepcijas atslēga piemērojama arī otram festivāla koncertam dienu agrāk, 11. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur kopā ar Normunda Šnē vadīto Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” muzicēja kāds cits ievērojams latviešu pianists – Reinis Zariņš. Viņa nopietnā attieksme pret pagātnes tradīcijām ir vispārzināma, un diezgan droši, ka Johana Sebastiāna Baha māksla ļoti daudz nozīmēja arī Džonam Taveneram, ka tā ir būtiska arī Džeimsam Makmilanam. Tā nu “Sinfonietta Rīga” un Reiņa Zariņa jaunā programma izvērtās visdziļākajās atklāsmēs, risinot eksistenciālas, metafiziskas un reliģiskas tēmas.

Džeimsa Makmilana “Meditāciju par Aijonu” un Džona Tavenera “Pratirūpu” Latvijas koncertzālēs neatceros dzirdējis. Taču abu britu komponistu daiļrade kamerorķestrim un diriģentam nebūt nav sveša – tieši lasījumi Makmilana koncertam “Veni, veni, Emmanuel” ar sitaminstrumentālisti Evelīnu Gleniju un Tavenera partitūrai “Sargājošais plīvurs” ar čellistu Metjū Bārliju savulaik kļuva par interpretācijas virsotnēm, tādēļ arī 11. oktobra programmā Normunds Šnē un orķestra stīgu grupa lieliski zināja, ko dara. Makmilana opusā klāt vēl arī Reiņa Tomiņa spēlētās perkusijas, un šādā sastāvā (noteikti jāpiemin kaut vai pirmie divi vijolnieki – Magdalēna Geka un Anti Kortelainens) “Meditācija par Aijonu” izskanēja spilgtos un saliedētos rakursos. Īpaši meditatīvs gan šis skaņdarbs nebija – drīzāk skarbs, dramatisks un kontrastains, kas arī atbilda mūzikā atspoguļotajai Skotijas salai un ar to saistītajai kristietības izplatībai viduslaiku Eiropā.

Papildu gandarījumu radīja apjausma, ka turpmāk mūzika būs tikai gaišāka. Un Baha re minora koncertā tā arī notika – neieslīgstot detaļās par klavesīnam rakstītās solopartijas vēl senāku izcelsmi (varbūt vijole, varbūt ērģeles), jāteic, ka Reinis Zariņš pie mūsdienu klavierēm un ne gluži labvēlīgā akustikā spēja skaņuraksta faktūras un monodijas atainot vienotā ritējumā un, pats galvenais, piešķirt šai nošu plūsmai jēgu, izteiksmi un bagātīgumu. Un, pat ja partitūras pirmajā daļā orķestris ar solistu varēja saprasties labāk, atskaņojums kopumā vienalga liecināja par iedziļināšanos Baha vēstījumā.

Ja Baha klavesīna koncerta lappusēs ir tikai notis, un nekas cits, tad Džons Taveners opusā “Pratirūpa” (jeb sanskritā “atspulgs”) ir kaut nedaudz atklātāks. Šeit rodamas jau iepriekšminētās reliģiskās tēmas, šeit rodama garīgā vertikāle, bet tas nebūt nenozīmē, ka no regulāri atkārtotiem tematiskiem blokiem būvētais darbs būtu pilnībā statisks. Gluži otrādi – emocionālie uzbrāzmojumi un kontrastu izgaismojumi te paver arī mainīgas dimensijas, tik neparastas idejas arī prasa no atskaņotājiem augstu profesionālo meistarību, un Reinim Zariņam kopā ar orķestri un diriģentu Tavenera darba lasījums nenoliedzami izdevās. Te atkal jāpiesauc apzīmējums “interpretācijas mākslas virsotne”, un skaidrs, ka pirmām kārtām tieši pianistam Džona Tavenera pasaule ir mentāli tuva.

12. oktobra programma pienāca klasiskajai mūzikai īpaši projektētā koncertzālē – šādos apstākļos uzreiz var just un dzirdēt atšķirību. Par lielāko jaunatklāsmi ?eit kļuva koncerta pirmā daļa, kas bija pilnībā veltīta Ludviga van Bēthovena daiļradei – lai gan Vīnes klasiķis pamatā zināms ar 32 sonātēm un lielajiem variāciju cikliem (un vienu visai šaubīgu bagatelli piedevām), izrādās, ka ģēnijs paliek ģēnijs arī formāli marginālos darbos, un viņa divi rondo, fantāzija sol minorā un polonēze Do mažorā, tāpat kā sonāte Re mažorā un maršs Do mažorā klavieru duetam, saistīja ar tēlu izteiksmību, raksturu pavērsieniem un emociju krāšņumu. Turklāt nevarētu teikt, ka šie darbi būtu mazāk virtuozi par Bēthovena kanonisko repertuāru, līdz ar to otru gandarījuma daļu sniedza Sergeja Osokina spēja atkal un joprojām skaņuraksta lasījumu iedzīvināt vienlīdz niansēti un precīzi, pārdomāti un koši.

Šādas priekšnesuma kvalitātes tad arī veidoja pusi no koncertā dzirdamajām interpretāciju vērtībām. Par otru pusi bija atbildīgs Andrejs Osokins, un viņa uzstāšanās līdz ar neapšaubāmi skaisto “Mēnesgaismu” no “Bergamaskas svītas” aicināja ar svaigāku skatu palūkoties uz Kloda Debisī svītu “Bērnu stūrītis” (mazāk jautrības, vairāk komponista prelūdijām raksturīgas introversijas un poēzijas). Humora izjūtu šeit galvenokārt pārstāvēja Haidna veikums “Meistars un māceklis”, turpretī simbolisku drāmu – Morisa Ravela “Valsis” divām klavierēm. Abi pianisti arī viskomplicētākajā no koncertā dzirdamajiem darbiem muzicēja saskaņoti, tādējādi Ravela partitūras spriegums šeit izpaudās vistiešākajā mērā.

Ko lai piebilst par vēlamo turpinājumu, ja neņem vērā visai utopisko ideju par Andreja Osokina un Reiņa Zariņa duetu? Īsais saraksts paliek nemainīgs – Dmitrija Šostakoviča “24 prelūdijas un fūgas”, Paula Hindemita “Ludus tonalis” un Kornēliusa Kārdjū “Tēlmaņa variācijas”. Taču arī jebkurš no abiem Ravela klavierkoncertiem, arī Sergeja Osokina lasījumā, katrreiz būs pašā laikā. Un skaidrs arī tas, ka uz šiem pianistiem vienmēr var droši balstīt “Rudens kamermūzikas festivāla” un vēl citu pasākumu programmas.