Sēnēm galvas ir skaņu plates. Saruna ar dzejnieku Oliveru Fiļimonovu

Olivera Fiļimonova (2003) vārds literatūras presē pirmo reizi nodrukāts 2022. gadā Valtera Dakšas izdotā mēnešraksta "Avīzes Nosaukums" maija numurā, pēcāk dzeja publicēta izdevumos "Strāva", "Domuzīme", kā arī interneta žurnālos "Satori" un "Punctum".

Olivers ir studējis inženierzinātnes, dzīvojis Honkongā, dažādās vietās Vācijā, regulāri ceļo, reizēm apstādamies latviešu burtos. "Man visu dzīvi bijusi sajūta, ka lielākā daļa cilvēku izliekas pieraduši pie pastāvēšanas. Kad atklāju, ka ir iespējams pastāvēt rakstot, tas ir, pastāvēt tapšanā, es sapratu, ka man ir pavērusies iespēja neizlikties, ka pierodu. Savā veidā tā ir iespēja arī neļaut sev pierast. Uzskatu, ka šis atklājums ir arī tāds kā manas dzīves sākums," saka Olivers, kurš gatavo debijas dzejoļu krājumu ar darba nosaukumu "nodaba". Viņa pirmajā grāmatā tiks apkopoti gan publicēti, gan nepublicēti teksti. "Kultūrzīmēs" lasāmie darbi tapuši 2024. gada vēlā pavasarī un agrā vasarā.

Vai Olivers Fiļimonovs ir tavs īstais vārds?

Olivers Fiļimonovs ir vārds, kuru man piešķīra, tātad – tā saucamais "dotais". Cik zinu, to izvēlējās tieši tāpēc, ka tas bija skanīgs, ne pārāk eksotisks, bet arī ne pārāk visuresošs. Iespējams, ir kāds iemesls, par kuru nenojaušu. Kad gatavoju savu pirmo publikāciju, apsvēru pseidonīmu, tas bija kautrības dēļ, bet beigās pārdomāju, jo mani patiesībā neinteresē slēpšanās, gluži pretēji. Apzinos, ka tas var izklausīties maķenīt aplami, bet tas, ko es mācos darīt dzejā, ir neslēpties. Vai arī – ja slēpties, tad neslēpjoties.

Kā tev sokas ar debijas dzejas krājuma sagatavošanu? Kad to varētu gaidīt un kur?

Mana pirmā dzejas grāmata ir pabeigta tiktāl, cik esmu apkopojis un sakārtojis pietiekami daudz dzejoļu, lai to drīkstētu saukt par grāmatu. Tomēr priekšā vēl ir darbs ar redaktoru un izdevniecībām. Es ļoti ceru, ka līdz 2024. gada beigām manuskripts būs izrediģēts, bet tas vairs nav atkarīgs no manis. Esmu parādījis to cilvēkam, kuram uzticos, lūgdams kļūt par redaktoru, bet viņš ir ļoti aizņemts, tāpēc šobrīd gaidu rudeni, kad esam sarunājuši atkal sazināties. Es esmu ļoti nepacietīgs cilvēks, bet tieši tāpēc par sev svarīgu uzdevumu esmu izvirzījis mācīties domāt gadu desmitos, nevis minūtēs.

Cik, tavuprāt, liela ir redaktora loma, grāmatai topot?

Domāju, ka to izšķir – kura grāmata un kāds autors. Nepārzinu aizkulises labi, bet nojaušu, ka pirmajās grāmatās redaktors ir arī kā mentors, kurš parāda, kā var un ko var. Un tālāk jau autors izmanto zināšanas, kārtojot nākamās grāmatas. Bet svarīgi arī tas, vai pats autors māk domāt krājuma mērogā. Es mācos. Ir tādas grāmatas, kurās redzi – te domāts par visu kopumu. Un tādas grāmatas, man šķiet, var uzrakstīt tikai tad, ja tieši autoram, pirms vispār sāk rakstīt, ir vismaz jau nojausma par koncepciju, proti, jau ir domāts plašā griezumā. Bet varbūt to var iemācīt arī redaktors. Ar laiku, ceru, daudz taps skaidrs.

Vai tev ir svarīgi, kā dzejas krājums izskatīsies tipogrāfiski?

Grāmatai, jā, tā ir eksistences forma, tāpēc noteikti ir jauki, ja arī tā saucamajā materiālajā dimensijā tā ir patīkama taustei un acij. Citreiz – arī smaržai vai pat dzirdei. Ar garšīgu grāmatu, šķiet, vēl neesmu saskāries, bet tas būtu foršs projekts – šokolādes tāfelītes ar dzejoļiem virsū. Ēdamie dzejoļi, laba doma! Es par to varbūt uzrakstīšu dzejoli (un pēc tam kāds varbūt gribēs to uzdrukāt uz rīsu papīra).

Kādi teksti un mediji tev ir apkārt? Ko tu lasi un ko skaties?

Es cenšos pasūtīt visu, kas vien iznāk mūsdienu latviešu dzejā, bet visvairāk patiesībā cenšos mācīties mazo mirkļu valodu, proti, es dzīvoju pilsētā, taču tur mani piesaista daba – tas, kā bērzs uzraksta dzejoli pa virsu pamesta nama balkonam. Savukārt, kad esmu dabā, mani interesē pilsētas piezīmes – tur, kur novilkta elektrības stabu līnija, bet tai virsū putnu glītrakstīšanas vingrinājums.

Lasītāji paskatīsies tavu biogrāfiju un brīnīsies: kā tu nokļuvi līdz Honkongai?

Man ir pietiekami veicies, lai varētu atrasties un uzrasties vairāk vai mazāk tur, kur sagribu, un man ir pietiekami maz gadu, lai varētu sagribēt uzrasties vietās, kur deguns rāda. Garlaicīgā atbilde – "Erasmus" programma Vācijā, iepazīšanās ar pasniedzējiem no Ķīnas, vecāku nauda. Patiesībā, visur, kur atrodos, esmu īslaicīgi, jo man ļoti patīk būt svešiniekam. Kad esmu svešinieks, kad es nepazīstu cilvēkus, man ir sajūta, ka es daudz labāk pazīstu sevi.

DZEJAS ABC

JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: Ja autors vēlas izdot dzejoļu krājumu, tas liecina par iekšēju briedumu. Varbūt tas liecina arī par to, ka tekstus ir vēlme atlaist un ielaist tipogrāfijas mašīnā, lai tie pārstāj klejot un deformēties, bet sastingst un ļauj domāt tālāk. Dažreiz autors to pat nenojauš, tas ir instinkts. Iespējams, Olivera Fiļimonova gadījumā tā ir arī kārtējā vēlme iekļūt sev jaunā vidē, būt tajā svešiniekam uz brīdi, pirms pierast un iepazīties. Vēlāk šāds autors, iespējams, dosies tālāk, varbūt pat nomainīs izdevēju, stilu, vielu, sūtību. Viņš var ļauties kādam interesantam eksperimentam, lai gan šobrīd viņa rindas drīzāk ironiski spēlējas ar ierastām sirreālisma formām un iezīmē svarīgas pasaules izziņas sajūtas, šie pamati ir droši.

"Kultūrzīmju" lasītājiem ir iespēja ielūkoties jaunā dzejnieka Olivera Fiļimonova dzejas pasaulē.

// 

strūklaka vemjoša lauva viņā iekšā kaut kas salūzis nedarbojas bet audzē sūnu kažoku uz ziemu un neoklasicisma krāsas ābele zari kā gorgonas čūskas vai drīzāk ābele ir hipija bez krūšturiem iemaldījusies pagalmā kur betona baseins krāj melnu lietus ūdeni gatavodamies pozēt gleznai nē iemaldījusies ir arhitektūra jo ābele paliks bet mūrim atlups virskārta es ieeju graustā drūp apmetums it kā istabas būtu košļājušas ingveru iekšā kaut kas salūzis ārā ābolsēklu virpuļviesulis

//

esmu apreibis semiotikas

students kam pēkšņi viss kaut ko

nozīmē lūk reklāmas plakāts

svešvalodā spīd un apmirdzina

mūs ar savu ahoi te falliņš

uzvilkts kristīgai uzlīmei

vasaras lietus līst un līstot nozīmē

nozīme ir vizulis sīks māneklis spurgala riekstu sviesta pikucis slazdā

kur tapt iekniebtam un tad parautam

no priekšmetiskās upes ideju atmosfērā

tu sūc veipu un uzdod mētrīgu

jautājumu vai es iešot uz muzeju

nakti bet es ožu taviem teikumiem bāka

ir pilna ar nozīmju benzīnu vispār

mana sīkā mīlestība ir

vārds kas arī tikai nozīmē

ka priekšmeti mierīgi turēsies kopā

arī pēc mums jo viss taču

puslīdz turējās kopā pirms

//

ja pirmā vieta tomēr paredzēta

mums diviem tad mans otrs mīļākais

organisms ir sēnes gan tās

kas var saindēt neliela ciema populāciju

gan krāšņās ģļotmatainās dabas

sprauslas kas ar micēliju

pielej mežu vai kaut mīkstu celmu

kas tur guļ kā porains plācenis

tradicionālā amerikāņu dainerī

un piesūcas ar piepīgām sirdīm

kā augstākās kvalitātes kļavu sīrupu

mēs sakām augi un dzīvnieki augi

un dzīvnieki taču pa vidu ir sēnes

nepamanāmas bet neatņemamas

kā saiklis un kādā svarīgā abreviatūrā

sēnēm galvas ir vasaras svārki

sēnēm galvas ir skaņu plates

ar halucināciju ierakstu

kas neuzstājīgā pieejamībā

gaida kad to atskaņos

kāds ziņkārīgs jaunietis kas atvēlējis

veselu dienu pastaigai lai virs viņa

miglainās un akmeņainās takas

sētos zvaigznāji un pēc tam

plīstu negaisa zibeņu orgasms

//

nav jāiet camino de santiago

ja katru dienu var pastaigāties

ar soļu skaitītāju kas ilustrē

cik ļoti nav iespējams iet atpakaļ

tikai uz priekšu vienā svētklejojumā

kurā ikpārbrīd ir klaja ainava

kas līdzinās jēdzienam svešvalodā

ko tu vari iztulkot tikai ar teikumu

serendipitous serendipitous

tu to saproti izrunā un ievies

pastaigu leksēmu krājumā līdz

izveidojas situāciju vārdnīca būtībā

mentālais fotoalbums te lūk virs jūras

bija lietusgāžu katedrāle šeit glaudīju suni

kā būtu gribējis lai glauda mani

fotoalbums ar zeltītu virsrakstu

viss kas man pietrūks kad nebūšu dzīvs

līdz gultai ir 18 soļi un tur kāda

snauduļo es aiztipinot līdz viņai

nakts elpa kuslā žāvas šņukstā

jau esmu dienas minimumu sasniedzis

kļūdams mazliet gatavāks tam

dimensijas sašķobījošajam

galapunktam kas būs nezinkad