Lai būtu mājas sajūta. Saruna ar rakstnieci Māru Jakubovsku

Gada tumšākajā mēnesī pie sērijas "Vakara romāns" lasītājiem nonāks nopietns, bet vienlaikus gaišs un ļoti ģimenisks romāns – Māras Jakubovskas jaunākais darbs "Tante Vilhelmīne".

Tiem, kuri viņu nepazīst sevišķi tuvu, tante Vilhelmīne izskatās pēc gaišas, vientuļas, diezgan nelaimīgas tantiņas, kurai nav bijusi sevišķi viegla dzīve un nu kļuvis grūti tikt galā ar ikdienas mājas soli. Tādēļ viņa meklē īrniekus, kuri ar laiku – kad beigsies tantes dzīve – varētu kļūt par viņas mājas īpašniekiem. Attāli radinieki, Smilgu ģimene, izlemj no Rīgas pārcelties pie pasvešās tantes – gan tādēļ, ka pašiem vienmēr gribējies savu māju, gan arī tādēļ, ka tuviniekiem jāpalīdz. Taču, kopā dzīvojot, izrādās, ka Vilhelmīnei ir visai stingrs viedoklis par visu un izdarīt viņai pa prātam kļūst arvien grūtāk. Autore teic, ka tagad, strādājot Samariešu apvienībā, viņa redz – šādu vecu cilvēku, kuri vairs īsti nespēj iztikt paši, bet grib, lai viss notiek tieši tā, kā viņi to iedomājušies, Latvijā ir ļoti daudz. "Galvenais – pašai tādai nepalikt," Māra Jakubovska pavisam nopietni piebilst.

Sākšu tomēr ne ar tanti Vilhelmīni, bet gan māju, kas arī ir romāna personāžs. Zinu, ka tev pašai vienmēr sava māja bijusi ļoti svarīga. Vai šai, kas romānā, ir prototips?

M. Jakubovska: Man mājas sajūta tiešām ir svarīga. Sava māja – tā ir pilna ar manu enerģiju. Agrāk dzīvojām dzīvoklī, kur kaimiņi pa nakti dzēra, svinēja, sakāvās, meta viens otram ar krēsliem. Mums toreiz bērni bija mazi, un, protams, neko nelīdzēja, ka aizej pie viņiem un saki – atvainojiet, ir nakts, vai tomēr nevarētu mazliet klusāk? Viņi turpina ballēties, no rīta salabst un visu dienu naglo tās sadauzītās mēbeles. Visu laiku esi no viņiem atkarīgs. Savā mājā ir pavisam citādi. Māja ir vieta, kur tu vari būt pats, un tas ir svarīgākais. Bet tāda konkrēta prototipa šai mājai gan nav – mēs esam vairākas mājas mainījuši, tā ka tur droši vien sakausētas vairākas mājas kopā.

Man šis ir laikam mīļākais no taviem romāniem, jo izdevies līdzās dzīves smagumam dabūt iekšā to atsperīti.

Patiesībā jau no visām dzīves problēmām – ne tikai ar vecām tantēm, bet jebkurām – iespējams izkļūt tikai ar humoru. Tas ir vienīgais, ko var darīt. 

Nē, protams, var vēl uzkārt akmeni kaklā un iet uz Daugavu, bet labāk jau ar humoru.

Un vēl, man šķiet, romānā ir ļoti redzams, ka sievietes un vīrieši uz sarežģījumiem reaģē ļoti atšķirīgi. Jo Rudīte ir gatava visu laiku vēl mazliet piekāpties un domā, ko viņa izdarījusi nepareizi, kamēr Uldis par Vilhelmīnes niķīšiem ir gana sašutis.

Manuprāt, romānā ir divi virzieni. Viens, protams, ir par vecumu, par to, ka cilvēkam ir vientulības, bezspēcības sajūta un nevēlēšanās zaudēt seno spožumu, vēlme būt noteicējai savā mājā vai dzīvoklī, noteikt, kā kas darāms, nenovērtējot, ka vairs tā īsti nav. Bet otrs ir tas, ko bieži vien redzu savā apkārtnē un kā ļoti līdzīgi bija arī mums ar vīru, – ka cilvēks pie sava pirmā īstā mājokļa tiek tikai tad, kad pašam jau ir pusmūžs, kad kāds no vecākiem radiniekiem nomiris un atstājis to māju vai dzīvokli mantojumā. Patiesībā tas ir ļoti skumji – var būt pat vairākas paaudzes, kuras visu mūžu pavadījušas īrētos mājokļos. Domāju, ka vīrieši to uztver tikpat sāpīgi. Sieviete vēlas to savu pavardu un dārziņu, bet vīrietim, ja viņš nevar, ja viņam nesanāk to nodrošināt, arī noteikti ir ļoti smagi.

Vīrietim, man liekas, ir ļoti svarīga tā sajūta, ka viņa māja ir viņa pils un ka viņš tajā var darīt visu tieši tā, kā pats vēlas.

Varu tikai piekrist. Tā kā mums tagad ir pašiem sava māja, es vienmēr vīram atgādinu, ka esam ļoti laimīgi, ka mums tā māja ir. 

Var jau būt, ka ir cilvēki, kuri var visu mūžu ceļot apkārt tikai ar mugursomu – es pie tiem noteikti nepiederu. Man vajag mājas sajūtu.

Man šķiet, nereti par mājas sajūtu aizdomājas tajā brīdī, kad piedzimst bērni un tu saproti, cik viņiem svarīga tā sava gultiņa, sava istaba, kurā ieiet, un durvis, kuras var aiztaisīt, un stabilitāte...

Tieši tā – savs pagalms, savi draugi. Ko tad mēs no bērnības vislabāk atceramies? Ka bija māja, pagalms, vecmamma. Bet, ja esi visu laiku ceļojis no viena dzīvokļa uz citu, no trešā uz ceturto un neviens no tiem nav bijis tavējais, es domāju, ir smagi. Nekur nav tādas īstas piesaistes. Tādēļ, man šķiet, daudz vieglāk aizbraukt uz ārzemēm un tur palikt ir tiem, kam šeit nav sava īpašuma. Tiem, kam ir, tas ir daudz sarežģītāk.

Un mājās ir jābūt mājdzīvniekam...

Mums ir divi kaķi – viens, Reno, pa pusei šķirnīgs, māte bija persiete. Viņš ir mājas saimnieks. Un tad vēl ir kaķenīte, kuru paņēmām trīs gadus vēlāk no ielas, jo Reno bija kļuvis grūtsirdīgs, mums gribējās, lai viņam nav garlaicīgi. Tagad nemaz vairs nav garlaicīgi, viņi reizi dienā noskaidro, kurš būs galvenais.

Un raksturi abiem ļoti atšķirīgi. Reno, kad bija maziņš, bija mīļš un pūkains, un pieglaudīgs. Kad paaugās, kļuva tāds – ar raksturu. Tagad jau padaudz gadu, atkal ir kļuvis mīļš un pieglaudīgs, bet viņš vairāk vīra kaķis.

Bet suņa nav?

Nē, šobrīd nav – agrāk ir bijuši un nav teikts, ka atkal nebūs, bet tagad mēs ar vīru izmantojam iespēju paceļot, ar suni tas būtu grūtāk. Tagad bērni atbrauc pa kārtai, pabaro kaķus. Bet viņi, protams, arī apvainojas – 

kā redz, ka mēs kravājam lielās somas, sēž malā un skatās tādām acīm, ka uzreiz skaidrs – tu esi pēdējais cilvēks uz pasaules, kā var kaķīti tā pamest (smejas).

Un tev ir dārzs pie mājas, par kuru Rudīte romānā var tikai sapņot...

Jā, es taču esmu dārzniece pēc profesijas, beidzu Buldurus. Tagad esmu apkopjamos apjomus samazinājusi – nu kā to ņem, samazinājusi, divas siltumnīcas palikušas (smejas), bet man vismaz vairs nav kartupeļu lauka. Esam izveidojuši pāris augstās dobes, lai parādītu mazbērniem, ka ēdamais aug dobē, nevis veikalā. Tāpat jau darba pietiek, lai gan tagad vairāk ir dekoratīvā zona. Man patīk visas puķes, vislabāk smaržojošās, šogad pie mājas iekopu liliju dobi.

Tev nesāp galva no lilijām? Vilhelmīnei, redz, sāpēja...

Nē, man nekas slikts no tām nemetas. Un kaķiem lilijas nedodam – ir istabas, kur var ziedus ienest iekšā un aiztaisīt durvis ciet, jo viņiem uzreiz vajag izsmērēt savus degunteļus – viņi jau arī mums ir puķu mīļotāji. Nedod dievs, ja no bibliotēkas atnes kādu pušķi, sevišķi, ja tajā kāds nokarens augs – grīšļi vai kas tāds. Ja kaķi tiks klāt, nebūs vairs ne grīšļu, ne pušķa.

Vai esi šajā laikā ciemojusies bibliotēkās? Kuras no tavām grāmatām lasītājiem šķiet visinteresantākās?

Esmu, lai gan ne pārāk bieži. 

Visiem jau vairāk patīk tādas grāmatas, kur ir kaut kas sirdij, lai nav tā, ka izlasi, noliec un aizmirsti, bet vari atpazīt sevi. 

Mana jaunākā grāmata ir romāns "Staņislavs", un diezgan daudzi teikuši, ka tajā atpazīst arī paši sevi. Tās arī ir manas nopietnākās grāmatas, "Melnā Berta" un "Staņislavs".

"Tante Vilhelmīne" jau arī ir diezgan nopietna, un, domāju, diezgan daudzi tajā sevi atpazīs.

Mazliet komiski sagadījies, ka neilgi pēc tam, kad uzrakstīju romānu, sāku strādāt Latvijas Samariešu apvienībā, un mūsu aprūpētājas ik dienu iet pie tādām tantēm Vilhelmīnēm. Man šķiet, lai tajā darbā strādātu, vajag dzelzsbetona nervus un eņģeļa sirdi. Patiesībā psihologam vajadzētu katru otro dienu nākt un mūsu aprūpētājus uzmundrināt, jo mēs jau nodrošinām tikai primāro aprūpi, bet klienti reizēm iedomājas, ka aprūpētājs viņiem nodots kā tāds vergs. Tur jau arī reizēm ir ne tikai vecuma izraisītas problēmas, bet – līdzīgi kā tantei Vilhelmīnei – raksturiņš. Vilhelmīnei jau tā bija arī sava viltība – domāja, ka nāks nākamie aprūpētāji, tie būs labāki, pažēlojās viņiem, pasūdzējās.

Ir ļoti svarīgi saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi un arī saskarsmi ar realitāti, jo nereti jau gadās, ka cilvēks iedomājas – viņš joprojām var visus izkomandēt un viss būs kā vecos laikos, bet, ja esi piekritis, ka mājā nāks saimniekot jauns cilvēks, tad taču skaidrs, ka būs citi laiki. Dod dievs, lai ar mums tā vecumdienās nenotiek.

Ko tu pati dari šajos stresainajos laikos, lai atvilktu elpu?

Braucu uz jūru. Strādāju dārzā. Pie mums ciemojas mazbērni. Izlēmām par labu mājiņai Ādažos, jo šeit ir aktīvi, optimistiski cilvēki, pilsētiņa aug un plaukst, un ir tuvu gan jūrai, gan arī Rīgai – varam aizbraukt pie bērniem, un viņiem nav tālu atbraukt pie mums. Braukājam, ceļojam, cik varam. 

Cenšos neielaist sevī negatīvās emocijas, lai gan tās ienāk pašas no sevis. Tikko atver jebkuru interneta portālu, tikai negatīvas ziņas – viens brīdina, ka jāgatavojas karam, cits vēl par kaut ko. 

Grūti jau norobežoties no tā visa, pat nelasot tālāk, kas rakstā īsti uzrakstīts. Pērn bijām uzņēmuši ukraiņu ģimeni, kas uz Latviju bija atbēgusi no Dņiprorudnes – pilsētiņas netālu no Zaporižjes –, un tur nu gribēdams neizvairīsies no dzīves grūtībām. Taču mūsu kopīgā pieredze arī bija ļoti netipiska – kas zina, varbūt sanāks par to uzrakstīt.