Armands Znotiņš: Kuram šogad Nobela prēmija?

Katru gadu oktobra sākumā pienāk vēsts, ka izziņoti laureāti Nobela prēmijai fizioloģijā vai medicīnā, un tajā brīdī atliek vēl pāris dienas paminēt, kurš šogad saņems Nobela prēmiju literatūrā.

Jāteic, ka precīzi uzminējis neesmu nekad, lai gan, piemēram, Juns Fose bijis manis iztēlotajā īsajā ticamāko laureātu sarakstā, kur joprojām atrodas Adonīss, Džeralds Marneins, Bei Dao, Kaņa Sjue, Haruki Murakami. Šoreiz liku uz Mārgaretu Atvudu, taču Nobela prēmiju saņēma kāda cita kanādiešu rakstniece – Anna Kārsone –, kuru šajā kontekstā daudzi piesauca jau iepriekšējos gados. 

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Turpat esmu formulējis arī neticamākos variantus – līdz 2020. gadam neoficiāli virzīju Eduardu Ļimonovu, bet tagad regulāri atgriežos pie Stīvena Kinga un Džoanas Ketlīnas Roulingas. Lai gan, ja pavisam nopietni, tik niecīga šāda iespēja nemaz nebūtu – galvenā problēma līdzīga tai, ka zviedru akadēmiķi ir pārāk bailīgi, lai apbalvotu Serhiju Žadanu, Oksanu Zabužko un Salmanu Rušdi; ironiskā kārtā tieši "Harija Potera" autorei uzbrūk visdažādākās fanātiķu grupas, sākot ar reliģiskajiem fundamentālistiem un beidzot ar visādiem terfiem un tenaniem, turpretī Stīvenu Kingu daudzi ienīst pirmā publicētā romāna "Kerija" dēļ, jo viņi lieliski saprata, kas tajā romānā patiesībā ir pateikts. Starp citu, to pašu iemeslu dēļ Nobela prēmiju nesaņēma Ļevs Tolstojs, Henriks Ibsens un Marks Tvens, jo 20. gadsimta pirmajā desmitgadē ideja par to, ka varētu godalgot "Annas Kareņinas", "Leļļu nama" un "Haklberija Fina piedzīvojumu" autorus, bija gluži neiedomājama – būtībā viņiem šos darbus nekad tā arī nepiedeva.

Un kā ar 21. gadsimta otrās desmitgades Latviju? Ja latviski joprojām nav izdotas Annas Kārsones, Lāslo Krasnahorkai un Luīzes Glikas grāmatas, tas nav tādēļ, ka šeit to neviens negribētu vai nespētu. Tagad nonācis tik tālu, ka tiek organizēta "protesta nedēļa pret zemo atalgojumu kultūras nozarē", un tas neapšaubāmi sen bija nepieciešams, un tas attiecas ne tikai uz rakstniekiem vai atskaņotājmāksliniekiem, bet arī uz tulkotājiem vai mūzikas pedagogiem. Jau iepriekš varu iztēloties iebildumus. Pirmais: "Kultūra nav prioritāte". Iespējamā atbilde – bez latviešu valodas un latviešu kultūras zūd eksistences jēga un pamats Latvijas valstij, un tādā gadījumā atliek vien bezpalīdzīgi pacelt rokas un laisties dibenā kaut kur Baltkrievijas purvos. Jo mēs visi labi zinām, kas noticis ar baltkrievu identitāti un valstiskumu. Otrais: "Mūsdienās tulkotāji vairs nav nepieciešami, visu izdara mākslīgais intelekts". Lai neiedziļinātos sarežģītos zinātniska rakstura argumentos, pilnībā pietiek ar atbildi – bet tad jau arī tavu profesiju var nomainīt tā sauktais "mākslīgais intelekts". Kādēļ tu domā, ka tieši tava nodarbošanās ir ekskluzīvi neaizstājama? Trešais: "Jā, bet literatūra un it īpaši dzeja ir principiāli netulkojama. Viss ir jālasa oriģinālā". Vēlamā atbilde – jā, ļoti jauki, ka tu teicami zini angļu, franču, vācu, spāņu, itāļu un luksemburgiešu valodu. Bet kā ar Tagores dzeju? Arī to tu lasi oriģinālā? Un Omara Haijāma dzeju tāpat? Pieņemu, ka Astrīdas Lindgrēnas grāmatas tu lasi zviedriski, bet Staņislava Lema darbus – poliski?

Zīmīgi, ka šie divi piemēri liecina, kā mainās sabiedrības attieksme. Lindgrēnai Nobela prēmiju tā arī nepiešķīra – jo viņa, lūk, taču rakstīja bērniem. Bet tagad zviedri domā, ka laikam tomēr vajadzēja. Arī Staņislavu Lemu ar vieglu roku ielika izklaides kategorijā – bet tagad viņu uzskata par izcilāko un filosofiskāko poļu rakstnieku. Tieši viņu – nevis, piemēram, Nobela prēmijas laureātu Vladislavu Rejmontu. Lai gan Polijā Rejmonts nav aizmirsts, viņu ļoti ciena, un nesen ar latvisko filmas nosaukumu "Lauku ļaudis" animācijas žanrā ekranizēja viņa epopeju "Zemnieki". Taču man personiski tuvāks ir otrs Rejmonta lieldarbs – "Apsolītā zeme", un to patiešām vērts izlasīt, lai saprastu, cik tālu Polija vai kāda cita civilizēta valsts ir tikusi prom no 19. gadsimta domāšanas, un kāda nozīme nopietnas sabiedrības pastāvēšanā ir kultūrai.