Straujiem soļiem augusts jau klāt, taču vēl varam nesteigties atvadīties no vasaras. Daļa no Rīgas vasaras spilgtākajiem notikumiem ik gadu ir pilsētas dzimšanas dienas svinībās, kas šogad norisināsies no 16. līdz 17. augustam. Programmā būs arī "Rīgas gaiļa stāsts", kurā kopā ar dziedātājiem Evu Leimani, Katrīnu Gupalo un Lauri Valteru mazie svētku dalībnieki tiks iesaistīti rotaļās, jaunu dziesmu un deju apguvē.
Izrādās, Katrīnas Gupalo "Supernovas" konkursa dziesmu "The Cat’s Song" iemīlējusi arī jaunāka auditorija, kas bija stimuls izveidot programmu bērniem un jauniešiem. Daļu no tās varēs piedzīvot arī Rīgas svinībās. Šoreiz uz sarunu aicināju Katrīnu Gupalo, lai parunātu dziļāk par ceļiem mūzikā gan pirms, gan pēc "Supernovas", turpretī viņai daudz stāstāmā ir gan par savu ceļu mūzikā, gan par to, ar ko, meklējot savu balsi un identitāti mūzikas nozarē, jāsastopas jaunam māksliniekam.
Pastāsti par savu piedalīšanos Rīgas dzimšanas dienas svinībās!
K. Gupalo: Šogad man bija iespēja piedalīties LTV Eirovīzijas atlases konkursā "Supernova", tas dzīvē ieviesa daudz skaista, jauna, liela un cerīga, atvērušās daudzas durvis, arī tās, kuras iepriekš nemaz nebija tik viegli atvērt. Parādījušās arī vairākas jaunas koncertprogrammas, viena no tām tieši bērniem un jauniešiem. Vairāki šādi koncerti mums jau bijuši kopā ar grupu, tagad, pateicoties kaķīša dziesmiņai, koncertos ir jauna auditorija – ģimenes ar bērniem. Rīgas dzimšanas dienas svinību koncertā skanēs zīmīgākās dziesmas no jaunās bērnu koncertprogrammas.
Minēji, ka "Supernova" devusi jaunas iespējas un pacēlumu, vai būtu vēlme mēģināt vēlreiz? Dažiem sākumā ir laba dziesma, tad seko ideja par piedalīšanos, savukārt citi, lai piedalītos, raksta speciālu dziesmu. Kā bija tev?
Šī nebija pirmā reize, jau vairākas reizes esmu sūtījusi dziesmas, kuras Eirovīzijai šķita piemērotas. Pagājušogad iesniedzu divas ļoti dažādas dziesmas, viena bija par kaķīti, otras nosaukums bija "Dead End", riktīgu gospeļa gabalu, plašu, ar lielu, orķestrālu aranžējumu. Šogad izvēlējās tieši kaķīša dziesmu. Vai piedalīšos atkal? Simtprocentīgi nezinu.
Ja liksies, ka būs dziesma, kura varētu ļoti labi izskanēt Eirovīzijas lielajā finālā, un būs sajūta, ka šī dziesma varētu būt pirmajā trijniekā, tad – jā. Ja būs šaubas, tad – ne, ja pats neesi drošs par savu uzvaru, kāpēc lai citi būtu?
Tev ir ļoti spēcīgi pamati klasiskajā mūzikā, esi profesionāla pianiste, taču visai pārliecinoši parādi, ka arī profesionāls klasiskais mūziķis var ļoti labi izpaust sevi popmūzikā.
Tas vairāk ir stāsts par sevis atrašanu. Man vienmēr bijis skaidrs, ka mīlu skatuvi, kad iznāku uz tās, jūtos kā mājās. Tomēr, kad augu, džeza nodaļas nebija un, ja vēlējos mūziku mācīties profesionāli, vienīgā iespēja bija klasiskā mūzika. Tā nu sanāca, ka mani aizveda uz mūzikas skolu, lai gan jau dziedāju bērnu pulciņos, gāju uz studiju, rakstīju dziesmas. Dvēselē man patika dziedāšana, jutu to kā savu, tomēr sākās klavieru stāsts. Tomēr vienā mirklī sapratu, ka dziedāšana velk atpakaļ, paralēli mācībām dziedāju franču mūziku, bet par to ļoti kautrējos, akadēmijā nevienam pat neteicu.