Ja nav gandarījuma, nerakstu. Saruna ar "Vakara romāna" autoru Mārtiņu Volfu

Martā sērijā "Vakara romāns" iznāks Mārtiņa Volfa spraigais romāns "Bēgšana".

Skolas, piedzīvojumu, vēsturisks romāns – ielikt "Bēgšanu" vienā kastītē ir mazliet sarežģīti. Sižets aizved uz 20. gadsimta 70. un 80. gadu miju, kur Rīgā dzīvo un mācās Ieva. It kā parasta vidusskolniece, taču patiesībā – ļoti talantīga jauna vijolniece, kuras tēvs, Mūzikas akadēmijas profesors, kopš agras bērnības mācījis meitai profesijas smalkumus un pieprasījis visaugstāko kvalitāti. "Nekādu kompromisu, nekādu arī otrā vieta ir labs rezultāts. Tikai un vienīgi uzvara – nekas cits mūs neapmierināja. Un es esmu īsta sava tēva meita." Tomēr īsta saskaņa starp meistaru un skolnieci nevalda – gan paaudžu nesaskaņu dēļ, gan tādēļ, ka Ievai vismaz tikpat labi kā akadēmiskā mūzika patīk arī roks, un tad vēl pa vidu pirmās nopietnās attiecības...

Tomēr tas viss izrādās tīrais nieks brīdī, kad Ieva saprot – viņas mākslinieces dzīvi Padomju Savienībā noteiks nevis pašas talants, bet gan attiecības ar čeku. Un pirmajā ārzemju braucienā, starptautiskajā konkursā Somijā, Ievai paveras niecīga cerība uz citādu dzīvi.

Mārtiņam Volfam "Bēgšana" ir otrā publicētā grāmata, arī pirmā romāna "Banda" pamatā ir stāsts par mūziķiem, taču pēc izglītības viņš ir informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists.

Zinu, ka rakstāt arī blogu par ceļojumiem un garus ierakstus. Kas kalpoja par pamudinājumu ķerties pie daiļliteratūras?

M. Volfs: Vispār jau rakstīt sāku tāpēc, ka 20. gadsimta 90. gados gadījās apgrozīties kompānijā, kur pulcējās tiešām interesanti cilvēki, galvenokārt mākslinieki (mēģināju to visu iemūžināt "Bandā"). Jā, visi tur bija tādi īpaši, tikai es vienīgais – datoriķis. Labi vēl, ka ne grāmatvedis! Vajadzēja kaut ko darīt lietas labā, un tā es sāku rakstīt. 

Iesākumā pierakstīju sapņus, kurus vēlāk devu citiem lasīt; tie patika visiem. Vienīgi, ja cilvēks aizmiegot jau domā, kā piefiksēt sapnī redzēto, daba atriebsies ar bezmiegu.

Kāda loma jūsu dzīvē ir mūzikai? Gan romānā "Banda", gan jaunajā "Bēgšana" tai ir liela loma. Vai būtu pareizi teikt, ka padomju laikā mūzika bija viens no veidiem, kā izvairīties no realitātes un arī paust viedokli?

Ir grūti, patiesībā neiespējami, atbildēt uz šādu jautājumu. Tikpat labi varētu jautāt, kāda ir gaisa loma jūsu dzīvē? Jūs to elpojat – un tas arī ir viss. Jā, krievu laikos tam vēl bija sava veida protesta nokrāsa, varbūt arī bēgšana no realitātes, kā jūs to sakāt. Es gan pats esmu mūzikas patērētājs, nekad neesmu spēlējis.

Vai mēdzat klausīties mūziku, kad rakstāt?

Kad rakstu, mūziku klausos vienmēr; turklāt labi zinu, ka tā ietekmēs uzrakstīto – tāpēc vienmēr ļoti rūpīgi izvēlos, kas skanēs.

Kas ir pamatā romānam "Bēgšana", respektīvi, vai varētu rakstīt "visi notikumi ir izdomāti" vai tomēr notikumiem ir kāds dokumentāls pamats? Ir jau zināms, ka ik pa brīdim kāds centās no pašas brīvākās valsts aizbēgt, un dažiem tas arī izdevās, nudien nezinu, vai starp šiem dažiem bija arī kāds no Latvijas (Mihails Barišņikovs īsti neskaitās).

Iedvesmojos no padomju vijolnieces Viktorijas Mullovas pārbēgšanas stāsta. Tomēr es teiktu, ka šis stāsts drīzāk ir izdomāts nekā dokumentāls.

Daļa romāna tēlu, šķiet, ne tikai nav izdomāti, bet, piemēram, skolas direktors, pat saukti īstajā vārdā?

Protams, visiem romāna varoņiem ir savi prototipi. Tajā sakompilētas abas skolas, kurās man ir sanācis mācīties. Skolas direktors romānā tomēr ir ar citu vārdu – tur jūs maldāties.

Kā jūtaties, kad rakstāt?

Ko es jūtu rakstot? Tas izstāstīts nākamajā manā romānā "Jautājums", kas gan vēl tikai manuskriptā: "Šī darbošanās mani burtiski pārceļ citā realitātē, es jūtos pacilāti, varētu pat teikt, ka esmu laimīgs. Es vairs neesmu tikai lielas korporācijas pārdošanas mašīnas sīks zobratiņš, kādu pasaulē ir tūkstošiem. Es esmu kas īpašs un atšķirīgs – es rakstu."

Kas rakstot šķiet pats izaicinošākais, un kas sniedz visvairāk gandarījuma?

Nekāda izaicinājuma – tikai baudas sajūta. Ja tās nav, tad nerakstu. Gandarījums, ka vēl kādam bez manis gribas uzrakstīto izlasīt. Tagad klāt vēl nākusi vēlme dzīvot. 

Esmu nevienam nevajadzīgs pensionārs – ja neko nedarīšu, pietrūks iemesla dzīvot. Cilvēks taču mirst tad, kad viņam no dzīves vairs neko nevajag.

Un kad sākāt lasīt pats? Kādas grāmatas jums patīk, ko ieteiktu arī citiem?

Diemžēl neatceros. Šķiet, sāku runāt un tūlīt pat arī lasīt, kas, protams, nav taisnība. Mūsmājās senču istabas sienas pilnībā noklāja grāmatplaukti. Tie slējās no grīdas līdz pat griestiem – tas bija tēva lepnums. Man patika vērot īpatnējos grāmatu nosaukumus, piemēram, "Kauss indes", "Liekulības tirgus", "Ģēnijs". Tad man radās paradums čakarēt grāmatas ārā no plaukta un tās lasīt.

Reiz uzdūros mazai grāmatiņai "Šis tas par velti". Tā bija fantastika, ko es kā žanru ienīdu. Es jau biju atēdies Žilu Vernu, Herbertu Velsu un Staņislavu Lemu. Tomēr šī mani aizrāva, jo Šeklijs nepieļāva to muļķīgo kļūdu, ko citi fantasti, – viņš nepūlējās atminēt zinātnes un tehnikas attīstību nākotnē, bet tā vietā pievērsās daudz interesantākai lietai – kā cilvēki uztvers un mainīsies, kad parādīsies jaunas tehnoloģijas. Viņš to dara viegli, eleganti un ar smalku humoru. Līdzīgā stilā ir Harija Harisona "Fantastiskā sāga" un Henrija Katnera "Iedomīgais robots". Man patīk rakstnieki, kurus lasīt ir viegli, bet aizmirst grūti. 

Šādu literatūru es vērtēju visaugstāk; tas izriet no manas dzīves filozofijas – es dzīvi nedzīvoju, bet gan to izbaudu; pareizāk sakot, cenšos tā darīt.

Par IT speciālistu studēt sākāt laikā, kad pat visvienkāršākais dators vēl aizņēma veselu istabu...

Datori tobrīd neaizņēma "veselu istabu" – drīzāk veselu stāvu.

Vēl trakāk! Tātad veselu stāvu. Kā par tiem ieinteresējāties, kurā tieši jomā darbojāties?

Specialitātes izvēle bija nejauša – tajos laikos, 70. gadu beigās, mani interesēja tikai viens – lai mani neparautu krievos. Tātad vajadzēja iestāties augstskolā, turklāt vienalga kurā, jo studentus tajos laikos neiesauca. Skaitļošanas fakultāti izvēlējos, jo tur nebija iestājeksāmena ķīmijā – šis priekšmets manī iedvesa patiesas šausmas. Karjeras sākumā biju programmētājs, un jāatzīstas, ka man šis darbs patika. Vēlāk – jau 90. gados – sāku strādāt IBM. No sākuma par tehnoloģiju pārdevēju, vēlāk vadīju projektu daļu.

Mēle niez pajautāt, ko domājat par IT nākotni un mākslīgo intelektu – vai spējam iztēloties, kas mūs gaida?

Kas mūs gaida? Vienā vārdā – vāks. 

Šobrīd gan MI sistēmas vēl ir bērnu autiņos, mēs par tām smejamies, bet kā tās attīstīsies? Ja (kad) tiks pārkāpta nākamā robeža un MI iegūs apziņu "Es, mākslīgais Intelekts", tad arī reālie sūdi sāksies. 

Pagaidām varam turpināt smieties par MI "oriģinālajām" idejām.

Kā var spriest pēc jūsu bloga, neatņemama dzīves daļa ir ceļojumi. Vai ir kāds ceļojums, kurš jums bijis īpaši svarīgs, iespējams, bija kāda valsts, kurā nokļūt bija bērnības vai jaunības sapnis?

Jā, mans sapnis bija ASV. Krievu laikos man ceļot nebija ļauts, es biju tieši 33 gadus vecs, kad man beidzot pavērās iespēja kur aizbraukt, turklāt uzreiz uz ASV. Tā bija iespēja īslaicīgam darbam štatos, kas beigās izvērtās par pusgadu. Atceros, kā es pirms braukšanas pētīju ASV karti vecā krievu atlasā, man skudriņas skrēja pār kauliem, vien lasot visus tos nosaukumus – Hūrona ezers, Delavēra, Jūta, Mičigana... Par lielpilsētām kaut kā neiedomājos, jo nezināju, uz kurieni tieši tikšu nosūtīts (tā izrādījās Ostina Teksasā).

Vai realitāte izrādījās sapnim atbilstoša?

Toreiz man galvā bija putra, kur bija sajaukušās bērnībā lasīto grāmatu, dažādu filmu, pamatā vesternu, un no ziņu druskām sagrābstīta informācija. Tam visam pāri vēl filma "Maskava pie Hudzonas" (tā ar Kramarovu) ar vienu vienīgu vārdu pāri visam – Liberty. Nespēju sakarīgi domāt. Patiesībā tā Amerika, kādu es savā iztēlē biju uzbūris, pasaulē nemaz nevarēja eksistēt, jo manā galvā viss – gan vietas, gan laiki, pilnīgi viss – bija vienā jūklī. Tomēr šis ceļojums nebija vilšanās, drīzāk tieši pretēji, tas man dzīvē daudz palīdzēja. Tas gan ir garš stāsts.

Un kurš no ceļojumiem bijis pats aizraujošākais?

Ceļojumi dalās lielajos –pāri okeānam – un mazajos – tepat pa Eiropu. Pirmais lielais – Patagonijas apceļošana – šķiet, bija pats iespaidīgākais, bet arī pārējie – Meksika, Argentīna, Ekvadora un Nepāla – bija fantastiski. Esmu šos aprakstus izmetis no publiski pieejama bloga, jo plānoju grāmatu. Ingrīda, mana sieva, fotografē profesionālā līmenī – gribu skaistu grāmatu.