13 °C
Jūlijs neapšaubāmi bija tekstila mākslas mēnesis. Kā svelme Eiropā, tā tekstilmāksla vai kā tagad pieņemts teikt – šķiedru māksla pārņēmusi visu Latviju starptautiskā kontekstā. Kaut šķiedru māksla arī, protams, nav precīzs apzīmējums latviešu valodā.
Ja ieminēsieties par šķiedrām, piemēram, biologam, tad viņam pirmā doma būs par šūnām vai muskuļšķiedrām. Še vēl daudz darba teorētiķiem, kā precīzi izteikties dzimtajā valodā par vienu vai otru parādību, materiālu, norisi, darbarīku vai pat mākslas veidu. Saprotami, skaidri, ar jēgu un būtībai atbilstoši.
Virsrakstā liktos vārdus Māksliniece Edīte Pauls-Vīgnere teica savas grāmatas atvēršanas svētkos 26. jūlijā Mūzikas namā "Daile". Jā, pamati: valoda, ģimene, tauta. Visos griezumos un visos slāņos. Visās nozīmēs un visos izpaudumos. Kopumā un detaļās. Tā var lūkoties uz jauno grāmatu – teatrālo tekstīliju albumu "Ak, sievietes!" un pašu svētku norisi, noskaņu, dramaturģiju, režiju, muzikālo skanējumu (pie klavierēm – brālis Raimonds Pauls, dziedājums – Daumants Kalniņš), tērpiem, galveno lomu un masu skatu aktieru klātbūtni uz skatuves, zālē, priekštelpā.
Ja par valodu, ģimeni un tautu, tad jūlija vislielākais kāpinājums šajā trīsvienībā nedalāmi sakļāvās XXVII Vispārējos latviešu dziesmu un XVII deju svētkos.
Arī īstenojas un ierakstās vēsturē visās esības formās. Viens atzars – tekstils, apģērbs, drēbes – kā profesionāls skatījums uz tautas lietišķo mākslu tika parādīts skatē "Mēs" (1.–30. jūlijs). To savā versijā izspēlēja iecerējuma virsdiriģents Mārtiņš Heimrāts (darba grupā: Juris Leitāns, Dace Pudāne, Baiba Vaivare), liekot 1300 autoriem ar 3000 darbiem runāt par pamatiem atšķirīgos apzīmējumos – "Avots", "Skola", "Darītāji". Šos apzīmējumus vienlīdz labi var attiecināt arī uz "cimdu mežu" Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā. Katrs tur gaidīts līdz 27. augustam pirmajā starptautiskajā izstādē "Latviešu rakstainie cimdi". Zīmes, ornamenti, līnijas, krāsu rindas it kā savā valodā vēstī – sargājiet, saudzējiet rokas, turpat arī Komponista pirksti uz taustiņiem un melodija "Sāpju lāses". Ceļojumā grūti nosargāt rokas, pēdas, maku, citas viegli saredzamas un pataustāmas lietas. Ceļojumos viegli darināt jaunu valodu, uztveri, raksturu, garu, dvēseli. Atkal – kopums un detaļas. Katram savs, īpatnējs, derīgais, tālāk dodamais.
Nav šaubu, ka Latvijas sējumu pūrā par darītāju, daili, spēku jaunā mākslas grāmata ir nozīmīgs notikums. Tā ietver visu: no rozīšu segas un govskuņģiem, cauri pērlīšu šūšanai un drapa mēteļiem līdz "Lasot dzeju" – Edītes Pauls-Vīgneres kompozīcijā. To var burtot kā Aspazijas "Sarkanās puķes" vai "Sidraba šķidrauts". Vienojas, viens ar otru saistās: "Es uguns liesma esmu, Es esmu austošs rīts…" ar sarkano, zilo, dzelteno (pamatkrāsas) simfoniju un tauriņa spārna kustību uz smalkā porcelāna. Vēriens un vērtība.
Vēl ko teikt par Meistari šī vārda plašākā, daudznozīmīgā izvērsumā būtu banāli. Viss atrodams viņas darbos, solo skatēs, katalogos, četrās grāmatās, personībā. Kalnu un okeānu monumentalitāti nav iespējams tvert no tuvuma.
Ja uzņemos drosmi, atbildību teikt tikai divus vārdus par teju 200 lpp. audumu, tad, vairākkārt pētot dokumentālos un mākslas darbu foto, palieku pie manās acīs, sajūtās raksturīgākā – patiesums un dziļums.
Tādā nozīmē, kuru iepriekšējā gadu simta divdesmitajos gados Anna Brigadere deva autobiogrāfiskajai triloģijai, piešķirot latviskuma mūžīgo kodu – "Dievs, daba, darbs". Almas Matildes un Voldemāra Paula bērni Edīte un Raimonds savā mākslā to ievērojuši, spodrinājuši, katram un visiem devuši.
Patiesumu un dziļumu (bezgalīgs jēdzienu tulkojums) lasu Mākslinieces ievadvārdos – "Grāmata sirsnībā veltīta Lanai Paulai" un mākslas darbu fotogrāfiju (autors Valdis Ošiņš) iespiedumā ("Livonia Print"). Edītes Pauls-Vīgneres ieceres kopdarbā strādājuši arī Sandra Ošiņa (ievada teksts, dizains, makets), Ieva Lešinska (tulkotāja angļu valodā) un Ilze Antēna (redaktore). Augstas kvalitātes izdevumi ir dārgi, jo īpaši pašlaik, kad Ukrainas un citu karu rezultātā cenas skrien augšup it visam. Raimonda Paula ieguldījums un Edītes Pauls-Vīgneres šogad saņemtā Purvīša balva sadarbībā. Dāsnums kā ģimenes tikums un pamats.
No tekstila mākslas izstādēm sasildīties un iekarst katrs varēja un var 7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles "Quo vadis"? (jā, kurp ejam?) ekspozīcijās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja un mākslas muzeja "Rīgas birža" zālēs. Abas ierosmēm un izziņai, emociju blīvumam piesātinātās nezināmā atklāsmes (scenogrāfs – Reinis Suhanovs) iespējams tvert līdz 17. septembrim. Mērogam: pēc starptautiskās žūrijas atlases no 237 pieteikumiem skatītājus uzrunā vai neuzrunā 30 valstu 79 mākslinieku audumi, pinumi, video, izšuvumi, digitālā druka, gobelēni u. c. tehnikas visos iespējamos materiālos. Kopiespaidam arī skates Rundāles pilī, Gulbenes plašā programma "Divi Jūliji" (Madernieks un Straume – pamati!), Zentas Mauriņas piemiņas istaba Grobiņā ar Roberta Mūka simtgadei veltīto tekstilminiatūru parādi (līdz 25. augustam) un citas. Vareni! Mazāk jaudīgas ierosmes pat neminu.
No visām iespējām ar lielākajām skumjām un gandarījumu (vienmēr ir, ko pētīt, skatīt, uzzināt!) pavediens pie pavediena kāpu Eduarda Smiļģa Teātra muzeja uzkalnā. Mājas trīs stāvos Latvijas Nacionālā teātra un Dailes teātra ekspozīcijās no 4. jūlija redzami jauni (protams, protams – savu lomu uz skatuves nospēlējuši) kostīmi.
Apģērbs ir ļoti sarežģīta izpausmes forma – politiskā, sociālā, ekonomiskā, estētiskā un visās citās nozīmēs.
Šādā lūkojumā tekstils un aktieru ietērps konkrētā izrādē – laikmetā, personāža raksturojumā, koptēlā ar dramaturga, režisora iecerēm, aktiera garīgajiem un fiziskajiem dotumiem – ir tikpat īslaicīgs kā mūsu aizturētā elpa, iespurdzieni vai neveikli slēptās asaras skatītāju krēslos. Aktieru vidē bieži vien dzirdēts pieņēmums: kad uzvilku gatavo tērpu, sapratu, kas man lomā jādara. Tāpēc dziļās skumjas, ka mūžam paliekoši mākslas albumi Latvijas grāmatniecībā pagaidām nav ne Margai Spertālei, ne Baibai Puzinai, ne Ievai Kundziņai, ne Kristīnei Pasternakai, ne citām Meistarēm, kuru darbs ir tikpat līdzvērtīgs kā lugu rakstīšana, mūzikas komponēšana un citas brīnumu radīšanas burvestības, kas elpo un dzīvo tik vienu vakaru. Nedaudz labāka aina ir tērpiem uz ekrāna.
Manuprāt, 2022./2023. gada sezonas līdere ir Kristīne Pasternaka. Viņas veikumu nevar nesaredzēt. Kopš Latvijā joprojām nepārspētā Dž. Goldmena "Lauva ziemā" iestudējuma 1979. gadā toreizējā Drāmas teātrī (rež. M. Kublinskis), kad Kristīne uznāca uz teātra spēles laukuma pilnībā patsāvīgo kostīmu kolekciju. Māksliniece ar savu stilu un pamatiem. Atkal: Dievs (talants), daba (ģimene), darbs (katru diennakti). Ko nozīmē 16 sievietēm (tik atšķirīgām kaut vai pēc galvas formas un sejas vaibstiem) radīt aubes L. Kirkvudas "Debesjumā" Nacionālajā vai sabalansēt sarkanos, zilos un baltos akcentus katrā ainā B. Brehta "Kaukāziešu krīta aplī" Dailē (tikpat nevainojami kā Raiņa/Ziedoņa,/Kalniņa/Grozas "Spēlēju, dancoju" 2022. gada Operas iestudējumā!). Un viss cits, par ko izrāžu vērtētāji visbiežāk klusē savās literārā materiāla apcerēs. Šīs sezonas pienesums arī – leģendās tērptais 1973. gadā iestudētais "Turandotas" atjaunojums. Tāpat kā Kristīnes Pasternakas radošās dzīves vērotājiem ne vienmēr sasniedzamās ziņas, kā viņas ieģērbtie koru dalībnieki vai pasaulē slavenās operdziedātājas ar savu koptēlu atved kārtējos laurus no konkursiem, festivāliem. Protams, kvantitāte nav kvalitāte, bet tas nekādā mērā nav attiecināms uz Kristīnes Pasternakas izvēlēm. Dzīvē un mākslā. Viņas kostīmi pilnveido iestudējumus vairākos kontinentos, tomēr par pašu svarīgāko ieskatu, ka Kristīne kopā ar domubiedriem – Andreju Žagaru, Arturu Maskatu, Andri Freibergu – atjaunoja Latvijas Nacionālās operas prestižu Rīgā, Latvijā un citviet Eiropā.
Māksla vienmēr ir ceļojums. Pie personībām, kuras veido pamatus – mūsu valodu, mūsu ģimeni, mūsu tautu.
