Inese Mičule: Traģisms ir nevis Jāzepa nāvē, bet Jāzepa dzīvē

Ceturtdien, 5. oktobrī, Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Ineses Mičules un radošās komandas – scenogrāfa Reiņa Dzudzilo, vizuālās mākslinieces Kristas Dzudzilo un komponista Riharda Zaļupes – iestudētā Raiņa traģēdija "Jāzeps un viņa brāļi".

Kopā ar aktieriem iestudējuma autori meklē atbildes uz jautājumiem – ko nozīmē pa īstam piedot mūsdienu pasaulē, kur Jāzepa bedru ir tik daudz? Ko nozīmē ļaunu par labu vērst? Just dāvināto spalviņu azotē, nevis ērkšķus?

Režisore Inese Mičule teic, ka luga ar augsto māksliniecisko vērtību, dzejisko un simbolisko slāni, kā arī tajā ietverto vispārcilvēcisko tēmu pārspēj visu, ar ko viņa savā radošajā dzīvē strādājusi pirms tam. "Manuprāt, Raiņa lugas saturs ietver sava veida ētiskās un estētiskās atskaites sistēmu, kas īpaši aktuāla arī šodien – varas un agresijas, globalizācijas, starptautiskā tīmekļa laikmetā. Tas ir strīds par cilvēces ceļu, par mūsu – ikkatra – subjektīvo ceļu, kas nav ietekmējams, jo cilvēka garīgā izaugsme notiek tikai tad, kad cilvēks pats to vēlas. Tāpēc izrādes pamatuzdevums būtu ar Raiņa darbu iziet sava veida tikumisko pašattīrīšanos – sabiedrības un individuālo. Vēstīt, ka Dieva griba ir, lai cilvēki spētu augt savā garīgumā un spējā piedot."

Kā notiek tik filozofiskas lugas kā Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" iestudēšana? Vai ļaujat aktieriem paust savu vīziju?

I. Mičule: Iesākumā ļoti ilgi strādājām ar materiālu, mēģinājām uztaustīt kopējo vilni, saprast, ko autors domājis, lugu rakstot, un kā to uztveram mēs, ko jūtam katrs individuāli. Domājām, lai mūsu vēsts būtu vienota, lai visi saskatītu "lielo bildi". 

Katrs iestudējuma dalībnieks ir personība, katrs, veidojot savu lomu, tieši ar savu pienesumu šo darbu padara individualizētu.

Kas jūs pamudināja iestudēt "Jāzepu" šogad, aktualizēt Raiņa uzdotos jautājumus tieši šajā rudenī?

Kad pienāk laiks, rodas pareizais materiāls un vēlme to veidot. Šim rudenim nav īpašas nozīmes, jo "Jāzepu" bijām iecerējuši jau vairākas sezonas iepriekš, taču ar teātra ēkas pārbūvi neveicas un iestudējumu vairākkārt pārcēlām. Šī ir tēma, par kuru vēlos runāt, turklāt teātrī ienācis Valmieras teātra jaunais aktieru kurss, līdz ar to ir pietiekams aktieru resurss, lai būtu iespējams izvēlēties šāda mēroga dramaturģiju.

Kādi ir izauguši Valmieras jaunie aktieri? Vai viņi ir gatavi Raiņa "Jāzepam un viņa brāļiem"?

Šogad ir viņu trešā sezona. Manuprāt, aktieri ir ļoti daudzsološi, ar lielu potenciālu. Var just, cik laba skola veido viņu darba pamatus, un likumsakarīgs rezultāts ir tas, ka mācībās ieguldītais grūtais darbs palēnām sāk nest augļus.

Vai līdzīgi kā "Kurtuve" ir laikmetīgās mākslas telpa, arī jūsu "Jāzeps" būs laikmetīgs?

Telpa jau transformējas, to rada scenogrāfa vīzija. "Kurtuve" ir ļoti pateicīga vide dažādiem skatījumiem.

Kāda ir tēma, par kuru ar "Jāzepa" spēku vēlaties runāt ar skatītāju?

Tā ir vispārcilvēciska un mūžīga, atbilstoša visiem laikmetiem, bet mūsu globalizācijas laikā, manuprāt, ir vēl aktuālāka, jo, liekas, sociālie tīkli ņem virsroku pār cilvēka iekšējo attīstību, iekšējo izaugsmi. 

Mēs dzīvojam pretstatu pasaulē, kur nepārtraukti saduras labais un ļaunais. Ļauno nevar, nedrīkst vairot, bet labais jau arī nav tik spēcīgs, lai ļauno izdeldētu. 

Tēma ir plaša, tā aizved pie tā, kā var piedot pāridarījumu, par sirdsapziņu, bailēm, cilvēka ego – kā rīkojamies, ja mūsu ego tiek pārbaudīts. Caur Jāzepu iezīmējas ceļš, kā cilvēkam kļūt par cilvēku. Rainis lugā ierakstīja savu pieredzi, to vēlos atklāt ar mūsdienu acīm, runāt ar mūsdienu skatītāju.

Kādi ir jūsu Jāzepa sapņi?

Mans Jāzeps jau nav atšķirīgs no Raiņa Jāzepa. Viņš vēlas pasauli darīt labāku, sapņo par to, ka labais uzvarēs ļauno, bet dzīvē notiek citādi. Protams, viņš sapņo par mīlestību.

Raiņa Jāzeps runā piedošanu un šobrīd par to nevar nedomāt saistībā ar karu Ukrainā. Turklāt, lugu rakstot, Rainim intensīvākais teksta veidošanas periods bijis no 1912. līdz 1914. gadam, tuvojās Pirmais pasaules karš…

Jā, tā ir mūsdienu pasaule, kurā dzīvojam, un tajā notiek ļaunums. Vai cilvēks spēj piedot šādam pārdarījumam, un kas ir šī piedošana? Vai tiks vairots ļaunums, ja netiks piedots? Protams, tas ir ļoti aktuāls jautājums, gluži tāpat kā Rainim. Laikmetā, kad viņš rakstīja šo lugu, valdīja filozofiskā doma, ka ļaunumu var uzveikt tikai ar ļaunumu, līdz ar to Jāzeps otrajā cēlienā veic šo pašmocības ceļu, mēģinot saprast savas varas amplitūdu, arī savas varas nespēju, jo vienmēr jau vara neiespēj it visu. Protams, šobrīd dzīvojam pasaulē, kad blakus ir karš, no tā nevar abstrahēties, kur nu vēl par to nerunāt teātrī.

Kā skaidrojat, kādēļ Rainis ar saviem sapņiem palika tik ļoti vientuļš?

Rainis, tāpat viņa lugu varoņi, ir dalāmi – ir filozofiskais cilvēks un ir zemes mīlestību alkstošais cilvēks. Viņam kā ģēnijam bija īpaši sarežģītas attiecības ar savu personību, turklāt nekur nezuda vēlme būt mīlētam un gūt atzinību no tuvākajiem. Tas var būt konflikts mūža garumā. Domāju, ka Rainis ļoti labi saprata, ka Dievs izmanto cilvēku likteņus, lai sasniegtu savus nodomus. 

Viņš "Jāzepā" ir ierakstījis, ka vari dzīvot, kā pagadās, bet nekad neizbēgsi. Rēķini ir jāmaksā.

Līdz ar to, iespējams, vientulība bija Raiņa paša gribēta, paša izvēlēts ceļš. Mēs jau neviens nezinām, ko viņš patiesībā domāja, to varam tikai interpretēt caur viņa darbiem.

Vai šādu lugu uzrakstīt ir vieglāk, atrodoties atstatus no Latvijas, skatoties no tāluma?

Šogad biju aizbraukusi uz Kastaņolu, izstaigāju Raiņa vietas. Tur esot, mans pats pirmais jautājums bija – kāpēc viņš aizbrauca prom no tik brīnišķīgi skaistas zemes. Atbilde – tāpēc, ka gribēja būt mājās, pie savējiem. Līdzīgi kā Jāzeps svešumā nevar atrast savu piepildījumu, arī Rainis saprata, ka svešumā neesi savējais. Viņam vajadzēja atgriezties tur, kur viņš bija savējais, savā zemē. Nezinu, kā būtu – vai būtu tapis "Jāzeps", ja Rainis nebūtu nokļuvis Kastaņolā, varbūt būtu, bet tas būtu citāds. Rainim vajadzēja šo emocionālo un pat fizisko distanci, lai uzrakstītu šādu darbu. Bet tas tapa lielās mokās, ilgus gadus, jo, pirms Rainis netika skaidrībā pats ar sevi, viņš nespēja uzlikt uz papīra, kas ir Jāzeps.

Vai domājat, ka pietiek ar viena cilvēka gribu? Vai viens ar savu labestību, savu mīlestību spēj ko mainīt, vest citus?

Pats svarīgākais laikam gan ir izturēt, palikt stipriem turpmākajiem nākamajiem laikiem. Mūsu katra individuālais uzdevums ir apliecināt ticību labajam gan pasaulē, gan cilvēkā. Skaidrs, ka Jāzepa ceļš ir meklējumu, pārbaužu piepildīts. Nezinu, vai vēlēšanās vest sev līdzi citus ir īstais Jāzepa mērķis, drīzāk viņš domā par to, kas veido dzīves jēgu, kur šis loks beidzas un kur aiziet nākamajā dzīvē. Visgrūtākais jau ir piepildīt pašam sevi. 

Traģisms ir nevis Jāzepa nāvē, bet Jāzepa dzīvē, jo cilvēka izaugsmei, labajai sirdij iepretim ir egocentrisms un pārākuma apziņa.

Atrisinājums ikkatram jāmeklē sevī un savos pārbaudījumos, nav tik daudz runas par to, vai Jāzeps spētu sev līdzi vest citus, vispirms jau jāatrod pašam sevi.

"Jāzepā" izceļat sirdsapziņu un katra iekšējo kompasu. Kāds šis kompass liekas šobrīd, vai mums izdodas vismaz ilgoties pēc tām vērtībām, kuras Rainis uzsvēra, rakstot lugu?

Mēs jau visi neesam vienādi, daļa, piemēram, cenšas ievērot šos tikumiskos dzīves pavedienus, daļa savukārt samierinās ar dzīves nežēlīgo īstenību un to apzinās. Iespējams, ka tai sabiedrības daļai, kas ir ap mani, piemīt šis skumjais optimisms. Mēs apzināmies, saskaņojamies ar esošo īstenību – vai tā ir rūgta vai salda. Liekas, 

latvieši tomēr tic tam labajam, vienmēr bijuši stipri un izturēs. Izturēs arī šī laika nestās grūtības.

Vai nav tā, ka stiprāki esam bijuši, atskatoties vēsturē? Par izrādi teicāt, ka savu sāpju auklēšana un upura aizvainojuma audzēšana ir tik salda un kārdinoša. Varbūt pietiekami nespējam skatīties uz priekšu?

Tieši tie ir pārbaudījumi pašam ar sevi – ar savu varēšanu, kā pārkāpt savam ego vai arī pielāgoties. Ar to visu saskaramies katru dienu ar citiem cilvēkiem, sociāliem tīkliem, attieksmi pret tuvāko… Tieši tā tiekam pārbaudīti, vērā ņemamas mācības rodamas, ne tikai atskatoties pagātnē. Par kopumu ir ļoti grūti runāt, jo tauta un nācija ir mainīgi lielumi; ir mirkļi, kad esam vienoti, ir mirkļi, kad esam šķelti.

Brīžiem liekas – kā kopums, tauta spējam vienoties vien senajās milzu, piemēram, Tautas frontes, demonstrācijās un Dziesmu svētkos…

Acīmredzot iekšējas motivācijas pietiek pieslēgties tāda mēroga notikumiem. Ikdiena paiet katram savā plūsmā, savā ceļā, domājot par sevi, par to, kas gandarī tieši katru pašu. Katrs mēdzam jautāt – cik man no tā tiek? Cilvēks jau nemācās no kļūdām. Strādāt ar sevi, strādāt ar savu iekšējo bērnu, iekšējo ego ir ikdienas darbs – turklāt jāspēj tos attīstīt tā, lai tie nenodarītu pāri tuvākajam.