20 °C
20. gs. 90. gadi Dienvidslāvijā, piejūras ciematā. Kādā vienkāršā ģimenē notiek nelaime – pēc ballītes 17 gadus vecā Silva neatgriežas mājās. Viņas tuvinieki un ciemata policija uzsāk meklējumus, taču neveiksmīgi. Vai viņa ir aizceļojusi?
Bijusi iesaistīta narkotiku tirdzniecībā? Kļuvusi par sava pielūdzēja upuri? Mainās valdības un cilvēki, izirst ģimenes un ģeogrāfiskās robežas, dzimst neatkarīgā Horvātijas valsts. Tikmēr Silvas brālis ir vienīgais, kas vēl turpina meklēt. Tas, ko laika gaitā viņam izdodas atrast un pazaudēt, likšot sažņaugties jebkurai sirdij.
Tāds ir stāsts par izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nākušo horvātu rakstnieka un publicista Juricas Pavičiča romānu "Sarkanais ūdens" ("Crvena voda", 2017), ko no horvātu valodas tulkojis Dens Dimiņš.
Horvātu literatūra pie Latvijas lasītāja tulkojumā līdz šim nonākusi gaužām maz. Ir tulkojumi no serbu valodas, ko savulaik sauca par serbhorvātu valodu. 2023. gadā nāca klajā grāmata bērniem – Ivas Bezinovičas-Haidanovas "Mana vecmāmiņa mani nepazīst" ("Aminori", tulkojusi Santa Domijana-Zviedre). 2007. gadā izdots romāns "Ragana izdēja olu" ("Jānis Roze", tulkojusi Anete Simanovska). Juricas Pavičiča kriminālromāns būtībā ir viens no retajiem lielāka apjoma tekstiem, kas tulkots no horvātu valodas latviski, un šobrīd – lappušu skaita ziņā apjomīgākais latviski pieejamais horvātu romāns.
Grāmatas izdošanu atbalstīja programma "Radošā Eiropa", Latvijas Republikas Kultūras ministrija un Valsts kultūrkapitāla fonds.
Tā kā romānā "Sarkanais ūdens" aprakstītie notikumi ir gan visai skaudri, gan arī nozīmīgs ir vēsturiskais fons, tad rodas jautājums – vai darbs ir balstīts patiesos notikumos?
J. Pavičičs: Nē, tieši tādi paši notikumi manā pieredzē nav bijuši. Tā tomēr ir literatūra. Bet – esmu izmantojis ļoti daudzus reālu notikumu pavedienus, tie mani ir iedvesmojuši un likuši veidot savu stāstu. Piemēram, 70. gados kalnrūpnieciskajā Istras pilsētā bija pazuduši divi puisīši. Viņi dzīvi nekad netika atrasti, to vietā reiz kāds atklāja divus skeletus pamestās raktuvēs. Tas notika 30 gadus pēc viņu pazušanas. Savukārt sižeta līnija, kas skar karu Dienvidslāvijā, ir saistīta ar manu pieredzi, kad 90. gados, militāra konflikta laikā, dienēju Horvātijas armijā. Tām sižeta līnijām, kas stāsta par nekustamā īpašuma spekulācijām un tūrisma attīstību, esmu izmantojis savu žurnālista pieredzi.
Vai 90. gadu militārais konflikts jūs traumatizēja?
Biju kareivis horvātu neatkarības karā no 1992. līdz 1993. gadam. Dienesta lielāko daļu pavadīju tranšejās netālu no manas dzimtās pilsētas Splitas, Dalmācijas kalnos un Hercegovinā pie Dubrovnikas. Ja jūs jautājat, vai man ir posttraumatiskā stresa sindroms – nē, tāda man nav. Taču kara pieredze man ļāva saprast, kas patiesībā ir karš. Tāpēc man liekas, ka saprotu, kāds šobrīd ir karš Ukrainā. Kara pieredze var izmainīt skatpunktu.
Kopš kara esmu atturīgs pret jebkuru kara simbolisku atdarināšanu, piemēram, peintbolu vai šaušanas spēlītēm. Esmu kļuvis izvēlīgs arī pret to, kādas grāmatas lasu un kādas filmas skatos par karu.
Esmu senāk uzrakstījis pāris romānus un dažus stāstus, kas bija veltīti tieši kara tēmai. Tagad cenšos to vairs nedarīt, jo karš šobrīd Horvātijas sabiedrības prātos aizņem pārāk daudz vietas. Neskatoties uz to, ka nerakstu vairs par karu, "Sarkanajā ūdenī" par to ir viena maza apakšnodaļa.
Kā ir ar citiem jūsu tekstiem – varbūt izmantojat reālos notikumus tajos?
Patiesībā galīgi nē. Esmu rakstnieks, kas sacer savus stāstus. Protams, ir neizbēgami, ka dzīves notikumi ieviešas arī prozā, tieši tēlos, darbībā, situācijās, ko radi. Rakstu žanriskas grāmatas. Lietoju kriminālromānu un trilleru stratēģijas. Man ļoti patīk radīt spriedzi, veidot īpašu teksta mehāniku, kas līdzinās pulkstenim, atstāt saspringtas vietas un ļauties paralēlajiem vēstījumiem. Tajā pašā laikā man nav tuva tā atkārtošanās un vienveidība, kas valda kriminālromānu lielākajā daļā. Man ir svarīgi, lai mana grāmata pārstāv Horvātijas sabiedrību, politiskos notikumus, mentalitāti, ekonomikas, ģimenes modeļa un ainavas iezīmes.
Jūs nevairāties skatīties uz savu valsti arī kritiski. Kā Horvātijā uzlūko jūsu kritisko nostāju?
Līdzās tam, ka esmu rakstnieks, darbojos arī kā žurnālists. Rakstu par politiku, un tāpēc ir neizbēgami, ka mani uzskati dažreiz vai arī ļoti bieži tiek kritizēti.
Horvātu nacionālisti mani uzskata par dzimtenes nodevēju – tas jau ir vairāk nekā skaidrs. Dažreiz saņemu draudīgus e-pastus, neglītus komentārus labēji noskaņotos portālos. Bet neesmu nekāds disidents.
Publicēju rakstus populāros laikrakstos, manas grāmatas ir plaši pieejamas, rīkoju tikšanās bibliotēkās. Protams, mans kritiskais skats uz Horvātijas sabiedrību ir manāms manos romānos, bet tos nerakstu, lai komentētu politiku un sabiedrību. Tas būtu ļoti muļķīgi. Varu komentēt sabiedrību daudz efektīgāk, kad esmu žurnālists un daru to tieši laikrakstos. Lieta tāda, ka literatūra nevar rasties pilnīgā sociālā vakuumā un man savi varoņi jāievieto noteiktos sociālos, politiskos un kultūras kontekstos, kas tiem piešķir konkrētus rīcības motīvus. Daudzi labi žanra literatūras pārstāvji savulaik bijuši arī lieliski sabiedrības procesu fiksētāji, piemēram, Dešils Hemets, Džons le Karē, Giliana Flinna.
