“Atstāj’ māsu šūpolēs…” — lasi fragmentu no jaunās grāmatas par brāļiem pretējās frontēs

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi divu brāļu – Jāņa un Kārļa Jungu – grāmata "Mēs karā’i aiziedami, atstāj’ māsu šūpolēs. Brāļu – sarkanarmieša un leģionāra – gaitas Otrajā pasaules karā".

Šajā grāmatā lasītājs atradīs divu biogrāfisko avotu publikāciju – viens brālis rakstīja atmiņas un otrs piezīmes un dienasgrāmatu. Abi brāļi Otrā pasaules kara laikā nonāca pretinieku armiju rindās, vēlāk vienam dzīve norisinājās padomju Latvijā, otram – Lielbritānijā. Viens brālis bija jūrnieks un iekļuva Sarkanās armijas rindās, bet otrs brālis – nonāca leģionā. Šādi ģimeņu likteņi Latvijā nav retums, lasītājs līdzīgus noteikti atradīs vai nu paša, vai savu paziņu dzimtā. Brāļi pēdējo reizi tiekas 1941. gada sākumā un tad – neilgi pirms Kārļa nāves Lielbritānijā 2000. gadā.Grāmatas zinātniskais redaktors ir Dr.hist Kaspars Zellis, sastādījis Oskars Treimanis.

Publicējam fragmentu no grāmatas. 

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi divu brāļu – Jāņa un Kārļa Jungu – grāmata "Mēs karā’i aiziedami, atstāj’ māsu šūpolēs. Brāļu – sarkanarmieša un leģionāra – gaitas Otrajā pasaules karā". 

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Jānis Junga. UZ KASPIJU

Pēc saraksta esam 9 latvieši un 2 igauņi. Latvieši: grupas vadītāji; vecs latviešu sarkanai strēlnieks Kude un Latvijas kara flotes flagkuģa "Virsaitis" komandieris, kapteinis Mežroze, divi stūrmaņi – Teodors Silgailis un Evīns Žīgurs, apmēram 40 g. vecs bocmanis vai galdnieks (varētu būt Sūniņa Mārtiņš no "Turaida"), ogļu padevējs Artūrs Krasovskis, gados ļoti jauns zēns jaunākais matrozis Viktors (?) Jansons, jaunākais matrozis Lībergs Fricis un es. Igauņu igauniskos uzvārdus nevarēju iegaumēt.

Araļskas stacijā, uz komandējuma pamata, mums pārdod biļetes līdz Taškentai un informē, ka par tālāko braukšanu mums jāzinot pašiem, jo Kaukāzā notiekot sīvas kaujas. Vācieši esot netālu no Kaspijas jūras. Šī ziņa mums ir jauna un negaidīta, jo radio par sīvām cīņām gan stāsta, bet par Kaukāza zaudēšanu klusē.

Taškentas vilcienam pēc saraksta jāpienāk vakarā, bet tas, kā jau kara laikā Krievzemē, ilgi kavējas. Klausīdamies ik stundas ziņojumus par vilciena kavēšanās grafiku, nodežurējām stacijā līdz rītam. Vilciens pilns, bet ne pārpildīts kara laika nozīmē, jo uz jumtiem un buferiem neviens cilvēks nesēd. Sakāpjam vienā vagonā un ieņemam sēdvietas uz grīdas. Sākas mūsu ceļojums uz Adleru! Caur atvērtajiem vagona logiem plūst naktī atdzisušais tuksneša gaiss un veldzē pārkarsušos un izslāpušos pasažierus. Klausīdamies vienmuļīgajā vagonu riteņu klaboņā un pārgurušo cilvēku nemierīgā miegā izdvestajās nopūtās, vārdos, lāstos, krākšanā un šņākuļošanā, beidzot paši, naktī pārguruši, uz dažām stundām iemiegam arī mēs. Pamostamies Kamišlibašas stacijā. Tuksneša karstās elpas nosviedrēti, labu brīdi masējam mūsu notirpušās ekstremitātes, līdz varam nostāvēt uz savām kājām.

Braukšana mums neveicas. Gandrīz katrā puspiestātnē vai piestātnē mūs "noliek" uz rezerves sliedēm, lai palaistu garam vai nu pretimnākošo sastāvu ar karavīriem un ieročiem, vai aiz mums nākošo "kombinēto" preču-pasažieru vilcienu ar ievainotajiem un evakuējamām iekārtām. Tātad mūsējie vēl vienmēr atkāpjas un frontē iet ļoti "karsti".

Tikai pievakarē, kad saules un tuksneša vēja pārkarsētajos vagonos esam izsvīduši un izžuvuši kā žāvētie liesie pavasara plauži, nonākam Kazalinskā uz rezerves sliedēm, lai noklausītos kārtējo paziņojumu, ka Maskavas–Taškentas "lēnvilciens" stāvēs tik un tik stundas, jo Kazalinskā no mūsu vilciena izkāpj daudzi pasažieri, arī daži mūsu blakus mītnieki. Cik var noprast no viņu sarunām, tad viņi evakuējas no Pievolgas apgabaliem, kuri šodien jau esot vācu rokās. Šeit viņiem esot vai nu paziņas, vai cerības, ka varēs, lai arī trūcīgi, bet tomēr cilvēcīgi paēst kaut vai zivju zupu. 

Radušos situāciju mēs izmantojam un momentāni pārvietojamies no grīdas uz atbrīvotajiem plauktiem. Man palaimējas tikt otrajā stāvā. Uz stacijas perona dažas sievas pārdod žāvētus, stipri salītus plaužus un agarus, bet mēs šo preci nepērkam, jo pārkarsētajā vagonā tā slāpst un dedzina, it kā mūsu iekšas karsētu paša velna vectētiņa kurināts ugunskurs. Stacijā vairākas reizes papildinu manus dzeramā ūdens krājumus – divas tukšas alus pudeles un krūzīti. Jau krēslā beidzot iedegas semafora zaļā uguns un mūsu vilciens turpina ceļu ierastajā ritmā – pusstacija – stop; pilna stacija – lielais stop! Pēc vairāku nakšu nīkšanas un nemiera, beidzot varu mierīgi gulēt kā uz kuģa. Guļas vieta ritmiski kā jūras viļņos šūpojas vagona gaitā un riteņu duna ir tikpat iemidzinoša kā kuģa dzinēja vienmērīgā dunoņa.

No rīta pamostamies stacijā Baikoža. Pievakarē jau esam lielā stacijā Džusali. Uz kipjatoka būdu neviens vairs nejožam, jo arbūzus un melones varam pirkt un ēst, cik sirds kāro. Tikai atkal viena nelaime, bet te jau uz rezerves sliedēm ir tik daudz sastāvu, ka mazmājiņa ne katru reizi jāmeklē. Apgūstam Krievzemes kultūru!

Uz rīta pusi vagonā saceļas liela brēka un kņada, jo daudzi pasažieri pošas uz durvju pusi. Esot apgabala galvaspilsēta Kzilorda (Sarkanā Orda). Izkāpušo pasažieru vietā sarodas jauna, kazahu valodā runājoša publika, sastāvoša no večiem, vecenēm un sieviešiem – visi apkrāvušies ar pilniem un puspilniem maisiem vai dažādām paunām. Bieži dzirdam vārdus "nan" un "balik". Šos abus vārdus mēs labi zinām. 

"Balik" var pirkt, cik maks atļauj, bet ar "nan" stāvoklis ir bēdīgs. Vari būt laimīgs, ja kādu plāceni vari redzēt! Mūsu kabatai šī manta ir par smagu.

Ap pulksten vienpadsmitiem iebraucam stacijā "Turkestan". Stacija neatrodas pašā pilsētā, bet dažus kilometrus uz Sirdarjas pusi. Dažas stundas uzkavējamies arī pie šīs simpātiskās stacijas un nopriecājamies par garām auļojošiem "eksprešiem".

No Turkestānas līdz Arisai nav ne lielu staciju, ne ievērojamu pilsētu, ne arbūzu un zivju tirgotāju. Attālums arī neliels, kādi nieka 170 km, bet šos nieka kilometrus mēs braucam apmēram 10 stundas. Saules svelme, nedabiski kā fata morganā, trizuļo gaiss virs apūdeņojamiem laukiem, kuros briest un gatavojas rīsi, arbūzi, melones un tomāti.

Naktī nonākam Arisā – dzelzceļa mezglā, kur no Vidusāzijas dzelzceļa atzarojas Turksibamaģistrāle. Stacija pārblīvēta ar sastāviem. Atkal stāvam vairākas stundas, un tikai saulei lecot, kad pa vaļējiem logiem nogurušos ceļotājus sāk atsvaidzināt rīta dzestrums un Sirdarjas ūdeņu mitrums, vilciens sāk steigties uz Taškentu. Braucam cauri nepārtrauktiem vīnogulāju laukiem, meloņu, arbūzu un tomātu tīrumiem, ābolu un plūmju dārziem. Uzbekietes un uzbeki savos tautiskajos talāros un koķetīgajās tibeteikās strādā dārzos. Visur valda ārējs miers un saderība. Šķiet, ka kara karstā dvesma līdz šejienei nav nonākusi. Turpretī Taškentas centrālajā stacijā valda neciešams smārds, kņada un valodu jūklis. Nekavējoties pēc izkāpšanas Kude un viens no mūsu stūrmaņiem dodas pie stacijas vadības kārtot biļešu lietas, bet mēs pie stacijas sienas sakravājam savas pekeles un naivi gaidām, kad varēsim sēsties vilcienā, lai turpinātu ceļu uz Adleru.

Drīz vien abi parlamentārieši, galvas nokāruši, skumīgām sejām, atgriežas pie mums ar bēdīgām ziņām. Privātpersonām ar atļaujām un komandējuma apliecībām jāstāvot kopējā rindā trīs četru dienu garumā.

Ko darīt? Palikt pie stacijas sienas saules svelmē ļaudīm pa kājām vai meklēt kādu mierīgāku vietu? Izšķiramies par otro variantu un risinājumu atrodam netālā dārziņā uz celiņa malas, kļavām līdzīgu koku paēnā, blakus tādiem pašiem bēdu brāļiem kā mēs.

Mežroze un stūrmaņi uzņemas "nometnes" organizēšanas organizatorisko pusi – sastāda dežūru grafiku pie kasēm un pie mūsu mantām. No dežūrām brīvajā laikā varam iepazīties ar stacijas apkārtni un pilsētu. Noskaidrojam, ka ar tramvajiem var aizbraukt uz visiem 7 Taškentas tirgiem, zināms, ja ir nauda kabatā.

Netālu no stacijas tek upīte, kurā sievieši mazgā un skalo veļu, bet bērneļi plunčājas un spēlē "jūras kara" spēles. Arī mums gribētos atvēsināties, bet ūdens par seklu un netīru, lai gan daži izslāpušie stacijas apkaimes pagaidu iemītnieki to tējkannās nes uz apmešanas vietām un dzer. Acīmredzot viņu vēderi ir oderēti ar citu materiālu nekā mūsējie.

Pie stacijas darbojas mazs tirdziņš, bet cenas tādas, ka praktiski nopirkt neko nevaram, jo nauda zaudējusi jebkuru vērtību. Lielajos tirgos, kā stāsta mūsu kaimiņi, cenas esot mērenas, tikai nežēlīgi jādiņģējoties.

Arī es, vienas dežūras starpbrīža pievakarē, sēžos tramvajā un braucu uz tirgu. Jā, te bagātīgā izvēlē var nopirkt: ābolus, plūmes, aprikozes, melones, arbūzus u.c. Uzbekijas dārzu un tīrumu gardumus. 

Tikai viena, visiem austrumu tirgiem specifisko nelaime – apetīti kārdinošā bagātība sabērta tirgus putekļos kopā ar ēzeļu mēsliem un citiem draņķiem. 

Un tomēr var redzēt, ka uzbekietes mīl tīrību. Vairākas sievas parandžās, bez tām jaunākās sievietes vispār nestaigā, acīmredzot neapmierinātas ar nopirkto plūmju tīrību, "mazgā" tās caur tirgū tekošā arika ūdeni, kurā peld sprāgušas žurkas un vēl šis un tas, par ko netīk atcerēties.

Nogaršoju pie 5–6 baltbārdainiem uzbekiem vīnogas. Kārtīgi izdiņģējos – cik nu mēs katrs savā dzimtajā valoda runājot varam saprasties – beidzot, atbilstoši visiem Vidusāzijas tirgus nerakstītajiem likumiem, pie viena simpātiska "aka" nopērku pāra stopu saldās mantas un saberu pirkumu no avīzes "Pravda" sameistarotā turzā. Avīzi nopirku kioskā pie stacijas. Svaiga nav – pāra nedēļu iestāvējusies – bet valodas mācībai un vīnogu turzai noder. Vīnogas, ja iespējams, mazgājam karstā ūdenī, bet ne katru reizi tas dabūjams tādā stacijā kā Taškenta, kur dienā apgrozās desmitiem tūkstoši nelaimīgu, karā cietušu cilvēku.

Pēc pāra dienām mūsu krievu kaimiņus, kuri laimīgi izstāvējuši biļetes un ar bērniem un savām pekelēm aizbraukuši Ošas virzienā, nomaina vācu bēgļu ģimene, šķiet, no Ukrainas. Ievadām "maisītā" valodā sarunas par tautu likteņiem, bet tās nevedas, jo, uzzinājuši, ka mēs esam "latiši", viņi nelabprāt atbild. Acīmredzot no mums baidās. Vienā jautājumā mums tomēr ir pilnīga saskaņa. Viņi, tāpat kā mēs, noorganizē diennakts sardzes dežūras.

Tovakar no pusnakts mūsu sardzē stājas Kovbojs. Pēc pāra stundām mūs pamodina vāciešu kliedzieni: – воры, воры*. Pielecam kājās!

Jā, no dārza stacijas sētas virzienā jož divi vīri ar mūsu mantām rokās. Abi igauņi, boča, stūrmaņi viņiem pa pēdām un uz perona, cik varam pustumsā saskatīt, zagļus panāk. Mēs palicēji, kopā ar vāciešiem sargājam mantas un nervozējam. Draugi pazuduši!

Mūsu pārstāvji, ar nozagtām mantām rokās, atgriežas ap pusdienas laiku un pastāsta mums, nu jau internacionālajai sabiedrībai, par saviem piedzīvojumiem.

Dežūra pie biļešu kasēm, beidzamajās 24 stundās pirms kartējā vilciena atiešanas Ašhabadas–Krasnovodskas virzienā, ir dramatiska, jo nepietiek vairs ar piereģistrēšanos "perekļičkās", bet gandrīz visiem jāstāv dzīvā rindā. Naktī uz ielas temperatūra ap 40 C°. Cik grādu karstums pārpildītajā biļešu kasu zālē, to neviens nezin. Domāju, ka vismaz 10 grādus augstāks nekā uz ielas. Cilvēki ģībst. Līst sviedri. Skan lamas visādās valodās. Nesnauž arī vietējie kabatas zagļi. Ko lai dara padzīvojušie cilvēki, ja pat mums jauniem zēniem zaļš griežas gar acīm no drausmīgās sutoņas, sviedru un bērnu urīna smārda un noguruma. Beidzot 2 biļetes nopirktas līdz Krasnovodskai. Uz Kaukāza dzelzceļa līnijām Taškentā biļetes nepārdod. Mantas savāktas, vāciešiem pateikts sirsnīgs "Auf Wiedersehen!"** un esam uz perona nepārskatāmā ļaužu, dažādu paunu un pendeļu jūklī.

* Zagļi, zagļi (krievu val.).

** Uz redzēšanos (vācu val.).

Par autoriem

Jānis Junga (1919–2014) detalizēti stāsta par jūrnieku ikdienu un piedzīvojumiem 1939.–1941. gadā. Viņa atmiņas labi atsedz tās reālijas, ko bija spiesti pieredzēt dziļajā frontes aizmugurē PSRS mītošie. Lai bēgtu no bada, Jānis kopā ar biedriem piesakās Sarkanajā armijā, kļūst par ložmetējnieku un 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā 1942. gada novembrī nonāk frontē.

Kārlis Junga (1922–2000). Viņu iesauc Latviešu leģionā 1943. gadā, un 15. ieroču SS divīzijas sastāvā viņš nonāk Austrumu frontē, vēlāk viņa pulks piedalās cīņās Rietumprūsijā un Pomerānijā. Kārlis piezīmes sācis rakstīt 1945. gadā, kad pēc ievainojuma veseļojās lazaretē Dānijā. Kārļa piezīmēs atainojas gan pēdējās kara dienas, gan viņa dzīve Zedelgemas gūstekņu nometnē.