Izjūtot sevi Baltajā namā. Pie diriģenta pults — Farhads Stade

Nākamnedēļ, 10. aprīlī, uz pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā un baletā skatītājus pulcēs Čezāres Punji un Rikardo Drigo balets "Esmeralda". Izrādes muzikālais vadītājs un diriģents – Farhads Stade.

Balets "Esmeralda" pirmoreiz uzvests 1844. gadā Karaliskajā teātrī Londonā, bet Latvijas Nacionālajā baletā baletmeistara Osvalda Lēmaņa veidotajā versijā pirmoreiz iepazīts 1939. gadā. Horeogrāfa Aivara Leimaņa radītā "Esmeralda" būs jau ceturtais šī romantiskā stāsta iestudējums latviešu baleta vēsturē, kurā Viktora Igo slavenā romāna "Parīzes Dievmātes katedrāle" viduslaiku gaisotni uzburt palīdzēs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi.

Izrādes muzikālais vadītājs un diriģents Farhads Stade līdzās darbam Latvijas Nacionālajā opera un baletā vada arī Rīgas 64. vidusskolas jaukto kori un Jelgavas novada Jaunsvirlaukas un Salgales pagastu jaukto kori "Svīri". Lai gan par visiem diriģenta pienākumiem ātri attrauc, ka tā esot vien apstākļu sakritība, kam neesot racionāla izskaidrojuma, par darbu Baltajā namā viņa balss skan negaidīti nopietni: "Sevi tur izjūtu."

Farhads Stade.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Vai klasiskā baleta iestudējumu vajag saistīt ar laika aktualitātēm kultūrā un ģeopolitikā?

F. Stade: Tās ir strīdīgas lietas. Piemēram, kādas aktualitātes gan varētu saistīt ar "Romeo un Džuljetu", "Gulbju ezeru" vai "Apburto princesi"? Tiesa, "Apburtās princeses" beigu daļā skan sena franču himna… Man gan nepatīk teikt "māksla mākslai", tomēr visu tik tiešām nav vajadzīgs politizēt, kādreiz skatītājiem arī jāatpūšas. Baleta "Esmeralda" stūrakmens ir horeogrāfija ar absolūti zināmiem un populāriem baleta numuriem, tās ir lietas, ko baleta zinātāji nāk skatīties un vērtēt. Protams, arī Viktora Igo slavenā romāna "Parīzes Dievmātes katedrāle" mīlasstāsta versija baletā. Iepriekšējo reizi "Esmeraldu" Rīgā varēja redzēt pirms Operas nama lielās rekonstrukcijas.

Vai tā taisnība, ka šo baletu visvairāk iestudē Austrumeiropā?

Rietumos tas vēsturiski tiešām mazāk iestudēts. Kopumā savas karjeras laikā Punji uzkomponēja vairāk nekā divus simtus baletu, kā arī operas, mesas un simfonijas. Viņš rakstīja ļoti daudz, bet konspektīvi, mūsdienu izpratnē viņa partitūras būtu vairāk saucamas par skicēm, uzmetumiem, kuri domāti tieši tam orķestrim, ar kuru tai brīdī komponists kopā strādāja. Mūsu uzvedums izmanto komponista Jāņa Mediņa pagājušā gadsimtā izstrādāto partitūru, vēlāk instrumentāciju papildinājis arī diriģents Rihards Glāzups. Tas viss izskaidro gan to, ka katrā teātrī "Esmeraldas" instrumentācija ir nedaudz citāda, gan arī to, kāpēc balets tiek mazāk iestudēts – ne visos opernamos jau glabājas sagatavota partitūra.

Operas un baleta iestudējumus mēdz saukt par elitāriem, bet vienlaikus Latvijas Nacionālā opera un balets izteikti rūpējas par skatītāju audzināšanu, izglītošanas programmām.

Koros man bieži mēdz jautāt, uz kādu operu vai baletu lai dodas pirmoreiz, lai sāktu šo žanru saprast un iemīlēt. Parasti iesaku iet uz izrādi, kas šķietami ir klišeja, uz kādu no ļoti populārajiem iestudējumiem. Piemēram, ja "Karmena" ar slaveno "Habanēru" vai Hosē "Zieda" ārija nebūtu ģeniāls darbs, ja tajā nebūtu jēgas, tas nebūtu tik populārs! Tas būs labs sākums. Vai cits piemērs – "Gulbju ezera" mazo gulbīšu deja.

Neesmu bijis visās lielajās Rietumu koncertzālēs, bet reti kurā biļetes ir dārgas uz pilnīgi visiem iestudējumiem. Tiesa, ir dārgi koncerti, bet pieejami arī ļoti augstvērtīgi iestudējumi par noteiktu cenu, kas bieži zemāka par kinoseansa biļeti. Turklāt gan mūsu Opernamā, gan, riskēšu apgalvot, visos Rietumu operas un baleta namos ir gan bērnus, gan jauniešus izglītojošas programmas. Opera un balets nav finansiāli elitārs žanrs vidēja skatītāja makam! To pierāda arī pilnās skatītāju rindas Rīgas teātrī. Protams, jebkurā gadījumā dzīvas mākslas baudīšana prasa intelektuālu līdzdarbību, un, ja tas ir elitāri, tad lai ir!

Tiesa, opera un balets vēsturiski attīstījušies galmu un mecenātu paspārnē, varbūt tāpēc saglabājies arī šis elitārais apzīmējums.

Tikmēr Rīgas Operā vienu vakaru var skatīt sarežģītus iestudējumus, bet jau nākamajā publika var baudīt ļoti demokrātiskas izrādes, ko skatīt atpūšoties. Mēs esam viens no ļoti retajiem repertuāra teātriem un sezonā rādām ļoti daudz dažādu iestudējumu, jo mūsu valstī nav tik daudz cilvēku, lai izrādītu vienu izrādi mēnešiem ilgi. Reti kur pasaulē diriģentam ir iespēja vienā sezonā diriģēt gandrīz visu baleta klasiku!

Skatītājs mākslas darbā var arī ieraudzīt pavisam citu nozīmi, nekā tā sākotnēji iecerēta. Piemēram, "Gulbju ezera" mazo gulbīšu iznācienu gaida liels skaits pasaules iedzīvotāju…

Tomēr pašai dejai nav nekāda sakara ar politiku. Mazie gulbīši ir klišeja, tiesa, ģeniāla. Šai gadījumā par klišeju gan runāju labā nozīmē, mākslinieciskā ziņā, jo tikai talantīgs numurs var kļūt par klišeju, par tādu nekas nekļūst pats par sevi, klišejas nevar uzspiest. Tiesa, mūsdienās ar urbšanu un tamborēšanu smadzenēs gan arī var kaut ko ietamborēt.

Kā jūs, mūziķis, jūtaties šajos laikos, kad visapkārt urbj un tamborē?

Mēdz teikt, ka radošas personas labāk strādājot laikos, kad slikti, visapkārt valda haoss un drūmums. Man gan ir pretēja pieredze – mūziķi, mākslinieki vai citu radošo profesiju pārstāvji tomēr strādā mierīgāk un labāk, kad vide ap viņiem ir sakārtota. Vismaz man vieglāk strādāt tad, ja apkārt viss kārtīgs un mierīgs, var jau būt, ka neesmu pārmērīgi radošs.

Kāda ir diriģenta pasaule starp baletu un koriem Rīgas skolā un Jelgavas novadā, vai visur izdodas būt vienlīdz klātesošam?

Kad vēl biju jauns students, kāds slavens latviešu diriģents teica, ka neesot nekādas starpības diriģēt operā vai pašdarbības kori. Toreiz par izteikumu ļoti brīnījos, bet tagad piekrītu – starpības tik tiešām nav.

Esat XII un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes loceklis, turklāt skolas kora diriģents. Šogad Skolēnu dziesmu un deju svētki, ticamākais, skanēs ierasti skaļi, bet vai iespējams prognozēt nākotni?

Ar nepacietību gaidu šos svētkus un zinu – arī mana skolas kora jaunieši tos gaida! Citādi jau viņi nenāktu dziedāt, Dziesmu svētki un šo svētku sajūta ir varena lieta!

Par nākotni – neesmu gaišreģis un paredzēt grūti, tomēr visā Latvijā šobrīd pilnā sparā notiek skates gan koriem, gan dejotājiem, gan orķestriem. Un, ziniet, dalībnieku nav maz, varbūt mazāk nekā agrāk, bet tam ir arī objektīvi iemesli: kovida izjauktā svētku pēctecība, kā arī demogrāfiskā situācija – šobrīd redzam, ka pandēmijas laiks skolnieku koriem un viņu pedagogiem devis lielu triecienu. Toties sakabe starp lielajiem un skolēnu svētkiem ir ļoti vienkārša: ja būs jaunieši, kas dzied, nākotnē būs arī lielie Dziesmu svētki. Bez šādas pārmantojamības nenotiks nekas.

Šovasar lielākā daļa skolu jaunatnes piedzīvos savus pirmos Dziesmu svētkus, jo iepriekšējie nenotika, tie 2021. gadā norisinājās vien attālināti, pēc e-svētku koncepta. Vēl pirms tam Mežaparkā Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki skanēja vien 2015. gadā, šo desmit gadu laikā izauguši bērni, kuru vairums nekad nav piedalījies šāda mēroga pasākumā. Arī daudziem pedagogiem šie būs pirmie svētki pedagogu, nevis dalībnieku lomā. Šie būs pirmie skolēnu svētki arī daudziem pašvaldību darbiniekiem un speciālistiem, kuri nodarbojas ar organizācijas jautājumiem. Viena lieta ir pašvaldībai ieplānot autobusus pieaugušo koriem, lai kori iet un dara, bet pavisam cita – organizēt bērnu un jauniešu svētkus.

Vai līdzās darbam Operā un baletā vadīt 64. vidusskolas jaukto skolas kori un Jelgavas novada Jaunsvirlaukas un Salgales pagastu jaukto kori "Svīri" var saukt par radošu nepieciešamību?

Operas nams sevī apvieno visas Kultūras ministrijas pakļautībā esošās mākslas sfēras – mūziku, deju, lietišķo mākslu, scenogrāfiju… Tā ir vienīgā vieta, kur tas viss apvienots, ieskaitot pat jau minētās izglītības programmas. Tā ir ļoti intensīva, blīva vide, un jāpaiet laikam, lai saprastu, vai spēj tur darboties. Latvijas Nacionālajā operā un baletā izjūtu sevi – tas ir arī mans Baltais nams.

Savukārt, par koriem runājot, kamēr vien es, nemeklējot sev atrunas, varu godīgi pateikt: izbaudu darbu ar kori, es to darīšu!