-4 °C
Neraugoties uz Rīgas vasaras kultūras programmas plašo vērienu, publiskajā telpā skaidri pozicionētas kultūrpolitikas galvaspilsētai joprojām pietrūkst.
Vērmanes dārzā 12. jūnijā tika atklāta Rīgas vasaras kultūras programma, sākot ar ielīgošanas pasākumiem un turpinot ar XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem un Rīgas dzimšanas dienu 20. augustā, koncertiem, radošām un sportiskām aktivitātēm pilsētas parkos, kā arī daudzveidīgiem laikmetīgās kultūras pasākumiem. Iespējams, pašiem iedzīvotājiem visbūtiskākie bija vēl plašak nekā pērn svinētie Rīgas apkaimju svētki, kuros tika izcelta katras apkaimes kultūrvēsturiskā nozīmība. No 22. jūlija līdz 26. augustam svētku dziesmas skanēja un aktivitātes norisinājās desmit apkaimēs – Ķengaragā, Čiekurkalnā, Zolitūdē, Dreiliņkalnā, Ziepniekkalnā, Juglā, Torņakalnā, Rīgas centrā, kā arī Daugavgrīvas un Bolderājas apkaimē, Brasā un Vecāķos.
Kopējais vasaras kultūras programmas budžets bija aptuveni 1,6 miljoni eiro – 2022. gadā tas bija ap 1,3 miljoniem eiro.
Noslēdzoties pēdējiem apkaimju svētkiem, "Kultūrzīmes" nupat, 26. augustā, rīkoja diskusiju par ietekmi, kādu Rīgas vasaras kultūras programma atstājusi uz sabiedrību. Kā to vērtē kultūras profesionāļi? Vai rīdziniekiem, piedaloties tās notikumos, izdevās iegūt prieku un drosmi? Vai Rīgā pastāv visus iedzīvotājus iekļaujoša kultūrpolitika?
Par to "Kultūrzīmju" organizētajā diskusijā viedokļus pauda Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūta vadītāja, socioloģijas doktore Anda Laķe, mūziķe Katrīna Dimanta, Čiekurkalna attīstības biedrības valdes loceklis un Rīgas domes deputāts Kaspars Spunde, Torņakalna attīstības biedrības vadītājs, Rīgas domes deputāts Valdis Gavars, "Rīgas drosmes un prieka vasaras" radošā producente Līna Birzaka-Priekule, kā arī Čiekurkalna attīstības biedrības" vadītāja Sandra Feldmane, biedrības "Daugavgrīva – Bolderāja" pārstāve Vera Auzina un Ziepniekkalna apkaimes iedzīvotāju aktīviste Signe Ušacka.
Cēla pašapziņu un saliedēja?
– Rīgas iedzīvotāji apkaimju svētkus svin jau kopš pandēmijas beigām, vai šogad ir atšķirības?
Katrīna Dimanta: – Esmu pamanījusi, ka šogad nāk vairāk cilvēku. Šie apkaimju koncerti man liekas daudz cilvēcīgāka mēroga nekā centra lielkoncerti, tā ir iespēja mūziku klausīties tiem, kuri, iespējams, nekad neatbrauktu uz centru. Domāju, ka šie ir tiešām vērtīgi pasākumi, un manu, ka tie ir tādi arī mums, māksliniekiem, jo mūs klausās nebūt ne ierastā publika, līdz ar to sastopam daudz jaunu klausītāju. Cilvēki nāk satikties, parunāties viens ar otru, ir arī daudz citu aktivitāšu – piemēram, manīju, ka Čiekurkalnā pēc koncerta bija iespējams skatīties filmas, apzīmēt pastkastītes… Ir prieks, ka tiek domāts par to, kā saliedēt kaimiņus.
Vera Auziņa: – Cilvēki priecājas, ka svētki notiek tepat, blakus mājās, jo daudziem uz centru aizbraukt ir apgrūtinoši.
Sandra Feldmane: – Mums bija svarīgi piesaistīt mūsu apkaimes nevalstiskās organizācijas un vietējos. Domājām par svētku devīzi – drosmi – un, uzrunājot mūsu biedrības, piemēram, "Brīvbodi", zinājām, ka bez drosmes to nemaz nevarētu izveidot. Laika gan nedaudz pietrūka, ja mēs būtu par šo iespēju zinājuši agrāk, tad vairāk būtu iesaistījušies satura veidošanā. Lēšam, ka uz katru mūsu svētku pasākumu nāca ap 6000 klausītāju.
Svētki cēla iedzīvotāju pašapziņu, cilvēki, kuri nāca, bija ļoti lepni, ka Čiekurkalnā spējām izveidot šādus svētkus.
– Vai Rīgas vasaras daudzie bezmaksas latviskās kultūras pasākumi varētu palīdzēt integrēt cittautiešus, palīdzēt veidot vienotu iedzīvotāju kopumu?
Anda Laķe: – Droši vien kādu daļu, bet tomēr kultūras pasākumi ir brīvā laika pavadīšanas veids un to iedzīvotāji mēdz izvēlēties sev komfortablā un iekļaujošā vidē, tādēļ valodai var būt nozīme. Pēc mūsu apkopotajiem datiem, iedzīvotāji, kuri ikdienā mājās sarunājas krieviski un kuru ģimenes valoda ir krievu valoda, ļoti izteikti ir daudz pasīvāki kulūras patērētāji. Tā ir sena tendence. Tas, vai krievu tautības cilvēki izvēlēsies apmeklēt pasākumus latviešu valodā, būs atkarīgs no programmas satura. Ja tas būs mūzikas vai vizuālās mākslas pasākums, kur valodai nav izšķirošas nozīmes, tas varētu būt kuplāk apmeklēts.
– Vienlaikus – tagad, kad koncerti un pasākumi no centra ir nonākuši apkaimēs, tie varētu būt saistošāki un interesantāki visu tautību iedzīvotājiem…
Anda Laķe: – Protams! Tas atkarīgs no veida, kā kultūras pieredze tiek piedāvāta, un, ja tas notiek uz vietas, pretimnākoši un interesanti visiem, arī krievu tautības iedzīvotājiem, tādi pasākumi var būt ļoti integrējoši. Ja pasākuma plānotājs par to būs domājis, tad šādi apkaimēs rīkoti kamerpasākumi var būt ļoti veiksmīgs krievu tautības iedzīvotāju integrācijas instruments.
Tepat, durvju priekšā
– Vai iedzīvotāji liekas apmierināti par lēmumu rīkot salīdzinoši nelielos apkaimju svētkus, nevis lielu pasākumu pilsētas centrā?
Kaspars Spunde: – Manuprāt, formāts, kad pilsētas svētki tiek rīkoti decentralizēti – apkaimēs –, ir sevi pilnībā attaisnojis. 2021. gadā pandēmijas ietekmē pirmo reizi atteicāmies no vienu lielu Rīgas svētku organizēšanas, uzsākot vairāku lokālu kultūras pasākumu veidošanu visā Rīgā. 2022. gadā tie jau bija vērienīgi svētki piecās Rīgas apkaimēs, bet šogad jau desmit. Galvenais, ka svētku sajūta tiek ienesta ārpus centra Rīgas apkaimēs.
