Clear 7.5 °C
S. 05.10
Amālija
SEKO MUMS
Reklāma
Ilze Vazdika traģikomēdijā "Zemes nodoklis".
Ilze Vazdika traģikomēdijā "Zemes nodoklis".
Foto: Jānis Deinats/Publicitātes

Aktrise Ilze Vazdika nupat augusta sākumā nosvinējusi 80 gadu jubileju. Žurnāla "Mājas Viesis" žurnāliste Ilze Pētersone intervēja Ilzi Vazdiku, kura, 60 gadus pavadījusi Dailes teātrī, nu beigusi aktīvās teātra gaitas. Arī izrādes skatīties vairs neejot. ″Neinteresē. Man ir tā – kā aizgāju no darba, neko vairs negribu redzēt,″ saka Ilze Vazdika. Publicējam intervijas fragmentus.

Reklāma

Ne brīdi nenožēlojat, ka aizgājāt no teātra?

I. Vazdika: Nemaz. Pēdējos 11 gadus jutos pārgurusi dubultslodzes dēļ teātrī un seriālā. Darbā esmu ļoti akurāta, nepatīk kavēt un strādāju kā zirgs. Reiz pēc filmēšanas Latvijas Televīzijas studijā Zaķusalā uz trolejbusu vajadzēja iet uz Salu tiltu tāpēc, ka pie studijas tas būtu jāgaida pusotras stundas. Bija drausmīgs putenis, aizvilkos līdz pieturai, apsēdos un no bezspēka sāku raudāt.

Kovida ēnā jums izdevās klusi nozust no skatuves. Vai neviens neatrunāja, vai nesarīkoja atvadas?

Ne ar vienu par to nerunāju, vienkārši aizgāju, kad pandēmijas dēļ noņēma Jana Villema van den Bosa iestudēto Maksa Friša "Santakrusu" un man teātrī lomu vairs nebija. Izrāde būtu grandioza – kuģi sabūvēti, kostīmi sašūti, gājām jau uz ģenerālmēģinājumiem, un vienā rītā paziņoja, ka mums jādodas uz mājām un vairs nav jānāk. Režisoram bija jābrauc projām. Es jutos laimīga, ka izrādi noņēma, jo man jau bija grūtības uzkāpt un nokāpt no podesta – īstais brīdis doties projām. Pacēlu cepuri un aizgāju.

Teātrī ir prīmas un pārējās aktrises. Pie kurām sevi pieskaitāt?

Neesmu varoņlomu tēlotāja, vairāk – raksturlomu, taču manī nav godkāres, nealkstu būt uz žurnālu vākiem, nesapņoju par Annas Kareņinas lomu, jo zināju, ka tā nav man. 

Biju apmierināta ar tām, kuras deva, un līdz pēdējam varēju spēlēt komēdijas.

Visgrūtāk ir tad, kad izrādē dota brīnišķīga ainiņa, kurā tev jāuznāk kā lokomotīvei, īsi un ātri viss jāizdara, jānospridzina un jāaiziet. Man tādas epizodes ir bijušas. Tikai komiķi saprot, ko tas prasa. Tāpēc Gunārs Placēns visu mūžu kliedza, ka komēdiju ir grūtāk spēlēt nekā traģēdiju.

Kā ar publiku, vai varējāt to paņemt savās rokās?

Varēju, varēju... Tas ir lielākais kaifs, kad esi tēlā un jūti, ka pārdzīvojums sasniegts tik liels, ka skatītāji ir tavās rokās un tu ar viņiem vari izrīkoties īsāku vai ilgāku brīdi. Milzīga gandarījuma sajūta, kad viņi visi ir mani!

Tad jau pēc izrādēm netrūka pielūdzēju?

Man tādu nebija, tikai cietumnieki. No cietumiem tak raksta, un es kā idiote atbildēju! Viens bija skatuves strādnieks – smuks puika, bet arī pabijis ieslodzījumā. Kādā izbraukumā abi gājām zaļumos, un viņš pēkšņi izvelk milzu dunci un saka, ka uztaisījis to cietumā. Vai tu traks! 

Vēlāk tēvam uz māju no kadru daļas zvanīja mūsu čekistene – vai zināt, ar ko jūsu meita satiekas?

Kas notika ar dunci?

Viņš nocirta zaru, ar ko odus trenkāt...

Normālu pielūdzēju nav bijis. Viens, ar kuru ilgāk pināmies, nokrita no balkona un nositās. Tolaik ar viņu vairs nebiju kopā, nezinu, kāpēc tā notika. Tiem, kuri man patika, atkal es nepatiku, un tad nodomāju – eh, kad nav, nav – un turpmāk ar večiem tikai spēlējos.

Reklāma
Reklāma

Jums bija mīlestība uz skatuves.

Man bija platoniska mīlestība, bet neteikšu, ar kuru...

Ingas Jērumas grāmatā "Saldā katorga" par jums rakstīts, ka pret Eduardu Pāvulu.

Ā, nu tad var teikt. Patīk, ka vīriešos ir gan spēks, gan maigums, kas mani pilnībā atbruņo. Pāvulā to saskatīju, taču dzīvē tas nāca par sliktu tāpēc, ka nevienu aktīvi nemeklēju – paskatījos tikai uz viņu un jutos laimīga. Kad pienāca 33 gadi, domāju, nu kaut kas jādara. Kādam vēl paprasīju padomu – ko tu gribi, lai šito ņemu?

Nupat Jānis Kubilis nosvinēja savu 100. jubileju un kādā intervijā atklāja, ko aktieri dara pirms izrādes, piemēram, Kārlis Sebris esot lāpījis zeķes. Kā jūs gaidījāt savu uznākšanu uz skatuves?

Kādreiz daudz adīju zeķes, tamborēju galdautus, bet sāka spiest sirdi. Kaut kā sevi jānomierina, citādi var sanākt kā studiju laikā Artūra Filipsona dēlam Jānītim, kad vecajā Dailē notika mūsu pirmās izrādes un viņam bija jāuznāk ar pārdzīvojumu. Stāvam kulisēs un gaidām savu kārtu, bet viņš sit galvu pret betona sienu un vaimanā – vai, vai, vai, ko es esmu izdarījis! Kad iziet uz skatuves, pārdzīvojums vairs nesanāk, jo tas palicis betona sienā.

Par rokdarbiem jūsu ģimenē ir amizants stāsts, kā Hermanis Vazdiks, uzsācis aktiera gaitas Rīgā, pēc sievas ieteikuma brīvajā laikā izšuva galdautu.

Ne jau visu, tikai vienu stūrīti. Tas bija ļoti skaists Lieldienu galdauts, izšūts krustiņdūrienā. Kad tēvu no Daugavpils teātra paņēma uz Rīgu, mamma palika tur. 

Abi nesen precējušies, pašā jaunības pilnbriedā, tāpēc viņa iedeva līdzi galdautu, lai turpina izšūt un nestaigā apkārt. 

Paps bija smuks vīrietis, bet izteikts ģimenes cilvēks, taču mamma viņu riktīgi dancināja, reizēm pat padarīja greizsirdīgu. Viņai bija krampis uz vīriešiem!

Kad Ausmai Kantānei jautāja, ko ieteiktu jaunam cilvēkam, kas vēlas kļūt par aktieri, viņa teica, lai bēg projām ko kājas nes, un, ja nu galīgi nevar, lai pamēģina. Kāds ir jūsu padoms?

Reklāma
Reklāma

Es teiktu, lai mēģina! Katrs nāk ar savu zvaigznīti un laimi.

Kā vērtējat jaunos uz skatuves?

Par jaunajiem aktieriem man ir ļoti labas domas, vismaz par tiem, kas ienāca pie mums. Ilzīte [Ķuzule-Skrastiņa] un Ieva Segliņa jau bija ļoti gatavas, tāpēc sāka spēcīgi, taču līdz ar to citām ir daudz grūtāk dabūt galvenās lomas.

Līdzīgi kā jums jaunības laikā, kad Vija Artmane bija priekšā kā klints.

Tā bija, un kā tu tiksi garām? Tāpēc katrs nāk ar savu laimīti – kāds var pārsist, kāds nevar. Tas ir ļoti nežēlīgi – ja neuzrādīsi tādu pašu līmeni kā citi, paņems no malas. 

Ja nespēsi no sevis dot lomai klāt, bet tikai rezonēsi par to, kas uzrakstīts, režisori to redz un sijā, un viņiem ir sava taisnība.

Ko sakāt par Dailes teātra jauno virzienu?

Nebrīnīšos, ka ar laiku Daile vairs nebūs repertuāra, bet trupas teātris, kad režisors savāc aktierus, kas viņam patīk. Aktīvi tiek aicināti ārzemju režisori, taču man tas neder, ka ģimenē ienāk sveši un viņiem jāizdabā, turklāt runā tikai angļu vai citās svešvalodās.

Ar kuru režisoru jums bijusi labākā sadarbība?

Paradokss – ar Mihailu Gruzdovu, taču skaidri un gaiši pateicu, lai vairāk man lomas nedod, jo nesaprotu, ko viņš mēģinājumos dara. Viņam vajadzēja tikai "eķud, eķud" ("etīde, etīde"), bet es etīdes atteicos spēlēt. Mūs ar Mirdzu Martinsoni viņš nosauca par slinkajām zvaigznēm.

Par Megas lomu viņa iestudējumā "Līnenas skaistumkaraliene" dabūjāt "Spēlmaņu nakts" balvu.

Mana labākā loma bija pie viņa, taču tā atnāca bez viņa. 

Vienā brīdī sapratu, ka nebūs nekādas palīdzības, tāpēc iegāju garderobē pie Mirdzas un teicu – tagad mums abām jāštuko. Pašas taisījām savas lomas, un vienā dialogā es to veceni atradu.

Kā tas notiek?

To nevar izstāstīt, tāpat kā gleznotāji nevar paskaidrot, kā gleznā ielikt dvēseli, acu skatienu. Man bija prototips, neteikšu, kurš, bet pazīstams cilvēks. Kad izdodas trāpīt lomā, tā ir aktiera augstākā pilotāža – rodas viegla un patiesa sajūta, ka vairs neesmu Ilze, bet vecene Mega. Ja neizdodas, jāliek lietā meistarība, pieredze un štampi, bet gandarījuma nav.

Uz teātri vairs neejat, bet vai seriālus skatāties?

Tos gan skatos. Kā vecmeistare vērtēju, kā veidots, kā darbojas aktieri. Pārsteidza Andreja Ēķa "Tarakāni tavā galvā", ko nejauši uzķēru. Tas bija ļoti interesants, un arī aktieri lieliski strādāja. Vēl skatos kanāla "National Geographic" dokumentālās filmas, īpaši patīk tās, kur lidostās ķer narkotiku pārvadātājus.

Kā tapa skatītāju iemīļotā Mildiņa seriālā "Ugunsgrēks"?

Neko daudz tur nedarīju, tikai virtuvē izpildīju to, kas bija rakstīts scenārijā.

Tēls bija tik patiess, ka jutos pārsteigta, kad intervijās sakāt, ka ēst gatavošana nav jūsu sirdslieta.

Un tāpat cilvēki nāk klāt un dod receptes, zvana no Alojas stērķeles ražotnes, lai braucu pie viņiem un dalos pieredzē. Mīļie cilvēki, lieciet man kā pavārei mieru!

Kad pēc ceļgala operācijas atveseļojos Vaivaros rehabilitācijas centrā, mani salika vienā istabā ar profesionālu pavāri. Runājāmies arī par seriālu, un 

viņa teica – nu tas oficiants (Egils Melbārdis) darbojās ticami, bet jūs gan ne. Pilnīgi saprotu viņu, taču seriālā man bija arī citi uzdevumi nekā tikai profesionāli griezt desu.

Seriāli audzē popularitāti, skat, par kādu slavenību ar Zentas lomu kļuvusi Regīna Devīte.

Atceros, kā pirmo reizi satikāmies. Tas bija ģeniāli! Nogrimējos, iegāju virtuvītē un gaidīju, kad nāks Zenta. Un viņa ienāca – tā pastulbi apģērbta, bez zoba, un es nodomāju – ak Dievs, kur tādu dabūjuši! Tas bija pārsteigums labā nozīmē. Prieks par Regīnīti, turklāt viņai patīk iet tautā.

Un jums?

Tas nav man! Kad Inga Jēruma uzrakstīja grāmatu un mums vajadzēja doties uz tikšanos ar lasītājiem, teicu, lai necer, ka tagad braukšu pa pagastiem. Divreiz pielauzīsi, bet ne vairāk.

Uz atvadām vajadzētu kādu trāpīgu atziņu par aktiera sūtību uz zemes. Vai jums tāda ir?

Man patīk Ulda Bērziņa izteiciens, ka tikai aktieris staigā pliks kā Dievs, kura mūžība ir mirklis. Tā ir visīstākā aktiera darba būtība – tev dots tikai mirklis, kurā satiekamies, lai to atcerētos uz mūžu.

Visu sarunu lasiet šeit.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Tēmturi
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma