Žurnāliste, publiciste, rakstniece Monika Zīle (20.07.1941.–14.09.2023.) dzimusi Latgalē Rēzeknes novada Petuškos. Bija precējusies ar žurnālistu Aivaru Zīli (miris 1994. gadā), meita – juriste, filozofe, rakstniece Baiba Zīle.
Monika Zīle bija laikraksta "Padomju Jaunatne" un žurnāla "Sieviete" galvenā redaktore, laikraksta "Latvijas Avīze" galvenās redaktores vietniece, līdz mūža beigām rakstījusi komentārus. Ievēlēta 7. Saeimā, pārstāvot partiju "Latvijas ceļš". Presē publicēti stāsti kopš 1968. gada, pirmā grāmata – 1985. gadā iznākušais stāstu krājums "Skābēšana ar dzērvenēm". Kopā sarakstīti 24 romāni (vairāki izdoti atkārtoti), seši stāstu krājumi, piecas grāmatas, ko varētu pieskaitīt recepšu krājumiem, bet ar stāstu elementiem, bijusi scenārija un dialogu līdzautore seriāliem "Tumsas puķe" un "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums", rakstījusi un adaptējusi lugas, ko iestudējuši profesionālie un amatierteātri.
Domāju, ko gan bez sausiem faktiem varu par Moniku uzrakstīt tādu, ko par viņu šajās dienās jau nebūtu pateikuši citi, un tādu, par ko viņa, ja to lasītu, neveltītu man ironisku skatienu pāri briļļu rāmītim. Tāpēc teikšu viņai pašai:
"Monika, bija sasodīti nejauki nomirt, kad bijām sarunājušas satikties. Aiziet tik pēkšņi un nebrīdinot. Nepiedzīvot, neizbaudīt savu mīļāko gadalaiku – rudeni; neuzrakstīt trīssimto "Vakara romānu", kad bijāt cieši apsolījusi tā dēļ vien piecelties kājās,
un pat nepateikt tā nosaukumu. Jūsu pašironiskā, neuzmācīgi sirsnīgā, pašsaprotami erudītā klātbūtne mums visiem, kas Jūs pazina, bija ļoti dārga un svarīga. Ceru, ka to zinājāt; ceru, ka pratām Jums to parādīt arī dzīves laikā, ne tikai žēli gausties, Jums aizejot, jo publisku gaušanos Jūs pati uzskatījāt par visai nožēlojamu vājību. No sirds ceru, ka Tajā pusē sastapsiet visus, kuri aizgājuši pirms Jums; visus, kuru Jums pēdējos gados arvien sāpīgāk pietrūka; visus, par kuriem domājāt bezmiega naktīs, rakstot savu ļoti personisko "Naktsgrāmatu". Un vēl ļoti ceru, ka mēs, kas Jūs pazinām un no Jums mācījāmies, apgūto pielietosim praksē – Jūsu rūpīgo un precīzo attieksmi pret darbu, Jūsu spožo valodas izjūtu (un neatlaidību, to pastāvīgi kopjot), Jūsu prasmi izvēlēties precīzu distanci un pašcieņu, kas citiem neļāva pārkāpt Jūsu robežas. Ardievu, un lai gaišs ceļš Taipusē."
Dzēra dzīvi pilniem malkiem
"Labdien. Visi runā, ka šodien Monikai ir liela diena. Nu tad pievienojos sveicējiem! Lai veselība un lai nesāp tā mugura! Ar cieņu e.līc." Tādu SMS nosūtīju šovasar 20. jūlijā uz Monikas Zīles telefonu. Mana dzīvesbiedre bija pamudinājusi apsveikt Monikas kundzi dzimšandienā. Zinot, ka veselība viņai turas uz godavārda, domāju, tādējādi pasveicinot, mazbišķi spēcināt.
Pēc divi dienām saņēmu atpakaļvēstījumu – "Paldies. Kad varēs apskatīt nekrologu?"
Steidzos iebilst – "Ūja, vēl jau ne!"
Sekoja momentāna atbilde – "Sliņķis!" – ar piemetinātu smaidiņu.
Stāsts par pasūtīto nekrologu ir vilcies kopš Monikas Zīles 70 gadu jubilejas svinībām ar "pavadīšanu pelnītā atpūtā" vecajā "Latvijas Avīzes" Dzirnavielas namā. Toreiz Monika teica – Līcīt, es gribu pasūtīt jums nekrologu. Tādu, lai ir jautri, nevis tās asarainās, žēlabainās atvadu rindas. Tas, protams, bija joks pie bagātīgi klāta dzīru galda, un ar ceha biedreni, ražīgu rakstugalu autori Moniku Zīli, turpinājām dalīt laukumus "Latvijas Avīzes" 2. un 3. lappusē, komentējot notikumus, taču teiktais izskanēja kā augstākais apbalvojums žurnālistam.
Neesmu lasījis it nevienu no trīsdesmit rakstnieces "sieviešu romāniem", vienīgi esmu skolojies mājturībā, studējot pavārmākslas speciālistes sarakstīto "Nepareizā ķēķa" grāmatu.
Mērķauditorijā ļoti populārā Zīle mani kā savu lasītāju atrada ar pēdējā laika gabaliem žurnālistikā ar paasām atbildēm uz mēles un dzeloņainību. 80 gadu vecumā Monika arī iesaistījās tviterdueļos, kur pozicionējās ar pareizu seksuālo orientāciju un noliegumu visu pasugu fanātiķiem, vegāniem un feministēm, un pārējiem anomāliju normalizētājiem.
Neesmu strādājis Zīles virsvadībā, izņemot mēnesi praksē pēc 2. studiju kursa "Padomju Jaunatnē". Toreiz, nebūdams tas tikumīgākais jauneklis un apzinīgākais praktikants, kaut ko noloderēju un zemu nokārtu galvu iegāju pēc atzīmes pie galvenās redaktores. Sarunu neatceros, kliņģeri man nedeva, bet Monikas attieksme bija saprotoša, iejūtīga un laipna, kā jau tas gadās padzīvojušiem cilvēkiem (tolaik viņai bija 44) pret jauniem nabaga študentiem. Vēlāk efektīvo blondīni kopā ar diviem viesiem, kolēģiem no brālīgajām republikām redzēju pie konjaka glāzes Preses nama dziļākajā kafejnīcā, grilbārā, kur deva ceptus cāļus, sapratu – Monika ir savējā!