19 °C
Žurnāliste, publiciste, rakstniece Monika Zīle (20.07.1941.–14.09.2023.) dzimusi Latgalē Rēzeknes novada Petuškos. Bija precējusies ar žurnālistu Aivaru Zīli (miris 1994. gadā), meita – juriste, filozofe, rakstniece Baiba Zīle.
Monika Zīle bija laikraksta "Padomju Jaunatne" un žurnāla "Sieviete" galvenā redaktore, laikraksta "Latvijas Avīze" galvenās redaktores vietniece, līdz mūža beigām rakstījusi komentārus. Ievēlēta 7. Saeimā, pārstāvot partiju "Latvijas ceļš". Presē publicēti stāsti kopš 1968. gada, pirmā grāmata – 1985. gadā iznākušais stāstu krājums "Skābēšana ar dzērvenēm". Kopā sarakstīti 24 romāni (vairāki izdoti atkārtoti), seši stāstu krājumi, piecas grāmatas, ko varētu pieskaitīt recepšu krājumiem, bet ar stāstu elementiem, bijusi scenārija un dialogu līdzautore seriāliem "Tumsas puķe" un "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums", rakstījusi un adaptējusi lugas, ko iestudējuši profesionālie un amatierteātri.
Domāju, ko gan bez sausiem faktiem varu par Moniku uzrakstīt tādu, ko par viņu šajās dienās jau nebūtu pateikuši citi, un tādu, par ko viņa, ja to lasītu, neveltītu man ironisku skatienu pāri briļļu rāmītim. Tāpēc teikšu viņai pašai:
"Monika, bija sasodīti nejauki nomirt, kad bijām sarunājušas satikties. Aiziet tik pēkšņi un nebrīdinot. Nepiedzīvot, neizbaudīt savu mīļāko gadalaiku – rudeni; neuzrakstīt trīssimto "Vakara romānu", kad bijāt cieši apsolījusi tā dēļ vien piecelties kājās,
un pat nepateikt tā nosaukumu. Jūsu pašironiskā, neuzmācīgi sirsnīgā, pašsaprotami erudītā klātbūtne mums visiem, kas Jūs pazina, bija ļoti dārga un svarīga. Ceru, ka to zinājāt; ceru, ka pratām Jums to parādīt arī dzīves laikā, ne tikai žēli gausties, Jums aizejot, jo publisku gaušanos Jūs pati uzskatījāt par visai nožēlojamu vājību. No sirds ceru, ka Tajā pusē sastapsiet visus, kuri aizgājuši pirms Jums; visus, kuru Jums pēdējos gados arvien sāpīgāk pietrūka; visus, par kuriem domājāt bezmiega naktīs, rakstot savu ļoti personisko "Naktsgrāmatu". Un vēl ļoti ceru, ka mēs, kas Jūs pazinām un no Jums mācījāmies, apgūto pielietosim praksē – Jūsu rūpīgo un precīzo attieksmi pret darbu, Jūsu spožo valodas izjūtu (un neatlaidību, to pastāvīgi kopjot), Jūsu prasmi izvēlēties precīzu distanci un pašcieņu, kas citiem neļāva pārkāpt Jūsu robežas. Ardievu, un lai gaišs ceļš Taipusē."
Dzēra dzīvi pilniem malkiem
"Labdien. Visi runā, ka šodien Monikai ir liela diena. Nu tad pievienojos sveicējiem! Lai veselība un lai nesāp tā mugura! Ar cieņu e.līc." Tādu SMS nosūtīju šovasar 20. jūlijā uz Monikas Zīles telefonu. Mana dzīvesbiedre bija pamudinājusi apsveikt Monikas kundzi dzimšandienā. Zinot, ka veselība viņai turas uz godavārda, domāju, tādējādi pasveicinot, mazbišķi spēcināt.
Pēc divi dienām saņēmu atpakaļvēstījumu – "Paldies. Kad varēs apskatīt nekrologu?"
Steidzos iebilst – "Ūja, vēl jau ne!"
Sekoja momentāna atbilde – "Sliņķis!" – ar piemetinātu smaidiņu.
Stāsts par pasūtīto nekrologu ir vilcies kopš Monikas Zīles 70 gadu jubilejas svinībām ar "pavadīšanu pelnītā atpūtā" vecajā "Latvijas Avīzes" Dzirnavielas namā. Toreiz Monika teica – Līcīt, es gribu pasūtīt jums nekrologu. Tādu, lai ir jautri, nevis tās asarainās, žēlabainās atvadu rindas. Tas, protams, bija joks pie bagātīgi klāta dzīru galda, un ar ceha biedreni, ražīgu rakstugalu autori Moniku Zīli, turpinājām dalīt laukumus "Latvijas Avīzes" 2. un 3. lappusē, komentējot notikumus, taču teiktais izskanēja kā augstākais apbalvojums žurnālistam.
Neesmu lasījis it nevienu no trīsdesmit rakstnieces "sieviešu romāniem", vienīgi esmu skolojies mājturībā, studējot pavārmākslas speciālistes sarakstīto "Nepareizā ķēķa" grāmatu.
Mērķauditorijā ļoti populārā Zīle mani kā savu lasītāju atrada ar pēdējā laika gabaliem žurnālistikā ar paasām atbildēm uz mēles un dzeloņainību. 80 gadu vecumā Monika arī iesaistījās tviterdueļos, kur pozicionējās ar pareizu seksuālo orientāciju un noliegumu visu pasugu fanātiķiem, vegāniem un feministēm, un pārējiem anomāliju normalizētājiem.
Neesmu strādājis Zīles virsvadībā, izņemot mēnesi praksē pēc 2. studiju kursa "Padomju Jaunatnē". Toreiz, nebūdams tas tikumīgākais jauneklis un apzinīgākais praktikants, kaut ko noloderēju un zemu nokārtu galvu iegāju pēc atzīmes pie galvenās redaktores. Sarunu neatceros, kliņģeri man nedeva, bet Monikas attieksme bija saprotoša, iejūtīga un laipna, kā jau tas gadās padzīvojušiem cilvēkiem (tolaik viņai bija 44) pret jauniem nabaga študentiem. Vēlāk efektīvo blondīni kopā ar diviem viesiem, kolēģiem no brālīgajām republikām redzēju pie konjaka glāzes Preses nama dziļākajā kafejnīcā, grilbārā, kur deva ceptus cāļus, sapratu – Monika ir savējā!
Zīle man nav zīlējusi un izlikusi kārtīs laimi. Redaktore nav mani mierinājusi raudošu un atstātu, kā esot noticis ar dažām "PJ" līdzstrādniecēm. Paretam tiekoties "LA" redakcijā, Monika gandrīz ik reizi atgādināja par nekrologu un piedraudēja – ja neuzrakstīsiet, es nākšu spokoties! Bijām visai virspusēji pazīstami, bet redaktore nekad nelaida garām bez kāda pamācoša pastāsta no iepriekšējās Liepājas dzīves vai no pieredzes ar radagabalu Latgalē.
Un vēl – Monika arvien uzlūkoja sarunbiedru ar vērīgām, pētošām acīm.
Jūtu, necik jautri man nesanāk. Asaras aizmiglo skatu un ir rūgti jautājumi. Kā varēja aiziet ārēji vienmēr stiprā latgaliete? Humorīgā, jaukā, dzīvesgudrā sieviete? Tas notika pārāk strauji un pāragri. Monika taču bija tik vitāla, kas dzēra dzīvi pilniem malkiem! Tādu cilvēku ir ļoti maz un nu palicis vēl par vienu mazāk.
Egils Līcītis, "Latvijas Avīzes" žurnālists.
Dzīvē tā var būt
Monika, Jūs jau zināt, ka izdevējs ir labs vērtētājs un kritiķis, kurš domā, ka vienmēr labāk zina, kā vajag vai nevajag, bet ļoti reti pats var izdarīt labāk. Tomēr – gadu gaitā sastopoties ar Jums kā rakstnieci, dramaturģi, redaktori, literāro konsultanti un romānu žūrijas kodolu – šajā reizē mēģināšu izlaipot starp emocionālām klišejām (zinu, zinu, Monika, ka tās Jūs dikti kaitina), pasakot izdevniecības un savā ziņā arī lasītāju paldies par Jūsu grāmatām, vērojumiem, uzticību un klātbūtni gadu desmitu garumā.
Jūs esat mūsu izdevniecībai ļoti īpaša – Savējā, un zinām, ka arī mūsu izdevniecība Jums bija – Savējā.
To Jūs neslēpāt, atgādinājāt arī mums, tā mierinot izdevēja vienmēr mazliet satraukto prātu un bažas par autora "sānsoļiem". Zinājām, ka Jūsu jaunā grāmata vienmēr iznāks pie mums. Un Jūsu uzticībai bija pacietība pārdzīvot dažādus izdevniecības dzīves pārmaiņu posmus.
Atceros mūsu sarunu apmēram pirms desmit gadiem, kad gluži nesen biju kļuvusi par izdevniecības vadītāju. Sarunas vieta – leģendārā kafejnīca "Latvijas Avīzes" namā Rīgā, Dzirnavu ielā. Runātāja – vairāk Monika. Tonis – saprotošs, iecietīgs, tomēr ar zināmu stiegru. Un vairākkārt atkārtotā doma: "Šajā namā pirmā vijole ir "Latvijas Avīze"." Kaut kā vēlāk neiznāca atgriezties pie šīs sarunas un izlobīt Jūsu patiesās bažas, taču vairāk nekā desmit gadi aizritēja saskaņā un patiesā pleca sajūtā. Jūs bijāt pirmais cilvēks, kam ziņoju par lielākajām izdevniecības veiksmēm un arī uzticības persona, pie kā vērsos, kad bija nepieciešams kāds jutīgs padoms. Zināju, ka Jums rūp, kā mums iet.
Jūs nemēdzāt ar savu uzmanību apgrūtināt, taču reizēm domāju, ka varbūt mūsu ikdienas darbu ņudzoņa neļāva izbaudīt tos jaunas grāmatas iznākšanas brīžus, kad zinājām – pēc saviem eksemplāriem brauksiet ar gardo "Ozoliņa konditorejas" šokolādes kūku. Un būs mazais "kūkošanas brīdis", kad sanāksim visa izdevniecība kopā. Jau mierīgāk un ar baudu gaidīju mūsu ikgadējā romānu konkursa žūrijas sanāksmes. Jūs vienmēr kā teicamniece – pirmā izlasījusi visus manuskriptus – rūpīgi veikusi piezīmes un izrakstījusi citātus vērtējumu lapā. Vērtējumi – vienmēr trāpīgi, ar humoru un labestību. Par žūrijas klasiku kļuvis formulējums: "Manuskripts bez literāra darba pazīmēm" un Jūsu uzķertais Aivara Eipura teiciens: "Dzīvē tā var būt, bet romānā – nekad." Dzīvē tā var būt, ka sakām atvadu vārdus un izsakām līdzjūtību Jūsu tuviniekiem, draugiem, lasītājiem, bet literatūrā – tur Jūs paliekat uz visiem 100% – sagaidot gan nākamos, gan aiznākamos un tā neskaitāmus pirmos kartupeļus vēl uz priekšu. Ja runājam par kartupeļiem, tad mēdzu ievērot Jūsu padomu – vārot kartupeļus, piebērt ķimenes, lai tie iegūtu sātīgu smaržu. Paldies, Monika!
Izdevniecības "Latvijas Mediji" vārdā Evija Veide.
"Man neviens nav parādā"
Mani, kā ļoti daudzus Latvijā, vēsts par Monikas Zīles aiziešanu skāra dziļi un ļoti personīgi, jo Monika, kā mēs sirsnīgi un vienkārši profesionālajā vidē Moniku Zīli uzrunājām, bija mana pirmā redaktore.
Ar Moniku ceļi vienmēr vai nu ritējuši līdzās, vai krustojušies, vai bijuši saistīti neskaitāmiem redzamiem un neredzamiem pavedieniem.
No 1978. līdz 1987. gadam Monika Zīle vadīja laikrakstu "Padomju Jaunatne", kas tā laika ideoloģizētajā, pelēcīgajā, partijas un čekas stingri uzraudzītajā preses ainā tomēr pamanījās spuroties pretī padomju okupācijas uzspiestajiem rāmjiem. Un kā gan citādi, ja redakcija vārda tiešā nozīmē bija jaunu, dedzīgu un spurainu cilvēku koncentrāts! Var tikai apbrīnot Monikas cilvēcisko gudrību, diplomātijas spējas, mūs pasargājot no tiešiem ideoloģisko uzraugu uzbrukumiem, kas varēja trāpīt gan no partijas, gan komjaunatnes "cekas", gan "čekas" mājām. Tos viņa, ārēji šķietami nesatricināma, vienmēr ar frizūru un smaidu uz lūpām, prasmīgi atvairīja no redakcijas sliekšņa un mūsu katra likteņa. Kāda bija šīs nesatricināmības cena, nu jau zina tikai Monika pati.
Mēs bieži dzirdējām, kā Monika ar savu mammu pa tālruni sarunājās latgaliski – Monikas kabineta durvis lielākoties bija atvērtas, tāpēc garāmejot dzirdējām ne tikai pastāvīgo rakstāmmašīnas taustiņu klaudzoņu, Monikas ne ar ko nesajaucamos vitālos un garšīgos smieklus, bet arī kādu latgalisku teikumu. Monika allaž lepni nesa savu Latgali, un tā nebija nieka lieta laikā, kad visērtāk bija ievīstīties "padomju cilvēka" nekādajā mankurtiskajā mētelītī.
Mēs katrs, kas strādājām kopā ar Moniku, varam atcerēties kādu epizodi, kas mūs ietekmējusi ne tikai profesionāli, bet palīdzējusi tikt pāri arī kādam emocionālam lūzumam. Monikai bija apbrīnojama spēja pamanīt, kad kāds bīstami pietuvojies izmisuma zonai un gluži vai mātišķi atbīdīt atpakaļ mierā un līdzsvarā. Bez liekiem vārdiem, izprašņāšanas, žēlošanas. Man kādā rītā glābjoša bija karstas tējas krūze un silts lakats ap pleciem redaktores kabinetā. To neaizmirsīšu nekad un būšu pateicīga vienmēr.
Varu tikai pateikties savam radošajam liktenim, ka darbs žurnālā "Mājas Viesis" man ilgu gadu garumā deva iespēju turpināt sadarbību ar Moniku – gan laikā, kad viņa bija "Latvijas Avīzes" redaktora vietniece, gan vēlāk, kad jau pilnībā sevi veltīja rakstniecībai. Monikas esejas, intervijas, brīnišķīgais gastronomiskais seriāls "Nepareizais ķēķis", kas pēc tam pārtapa lasītāju pieprasītajā grāmatā "Pīrādziņ, atvaino!" –
tas viss krāšņojis žurnāla saturu, ļāvis atkal un atkal priecāties par Monikas bagāto un krāsaino valodu, profesionālo meistarību un cilvēcisko viedumu.
Reiz kārtējā sarunā pie rīta kafijas tases Monika uz manu patiesībā panaivo jautājumu, kur viņa pastāvīgi smeļ tik daudz pozitīvas enerģijas, kas vienmēr iedod spēcīgu dzīvesprieka poti arī citiem, kā izdodas nekad tautās nenākt ar īgnu un skābu vaigu, redaktore mazliet rezignēti pasmaidīja un noteica – ai, Dace, nu ko jūs...viss, kas ir, un viss, kā nav, ir cilvēkā pašā. Un man neviens nav parādā.
Lai gaiši Mūžībā, Monika!
Dace Terzena, žurnāla "Mājas Viesis" galvenā redaktore.
Atvadīšanās no Monikas Zīles Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā sestdien, 23. septembrī, plkst. 12.
Izsakām līdzjūtību Monikas Zīles tuviniekiem.
Kolēģi, draugi, domubiedri no "Latvijas Avīzes" un "Latvijas Medijiem".
