Latvijas junioru izlase mājās no pasaules čempionāta atgriezusies ar atkārtoti otru labāko rezultātu – 8. vietu – un saglabātu pierakstu elites divīzijā.

Ņemot vērā, ka vēl salīdzinoši nesen tikšana elitē Latvijas junioriem bija lieli svētki un parasti pēc nokļūšanas tajā sekoja atgriešanās zemākā līmenī, iznākums ir labs. Tajā pašā laikā junioru vecumā atstarpe starp hokeja lielvalstīm (Kanādu, Zviedriju, ASV, Somiju, Čehiju) joprojām ir milzīga un salīdzinājumā ar pieaugušo hokeju tā ir kā milzu bedre. Ko darīt, lai kaut nedaudz šo bedri pielīdzinātu?

Savas domas "Latvijas Avīzei" izteica Latvijas U-20 izlases galvenais treneris Artis Ābols. "Tā ir, ka atšķirība starp augšgalu un 7./10. vietu junioros ir ļoti liela un arī rezultāti ne vienmēr, bet bieži šajos mačos ir lieli. Par to it kā daudz runāts, pie mums skaļāk sāka runāt Bobs Hārtlijs, taču nekas daudz mainījies nav. Salīdzinot ar senākiem laikiem, kad Latvijā bija pusotra ledus halle, situācija ir krasi mainījusies, 

ledus kļuvis pieejamāks, taču tas, ko redzu es, mums bērnu un jauniešu hokejā jāuzlabo darbs pie fiziskās sagatavotības. Katrā sporta skolā būtu vajadzīgs fiziskās sagatavotības treneris.

 Vismaz viens uz sporta skolu. Lai notiktu efektīvāks darbs ārpus ledus. Lai nav tā, ka jaunie puikas vienkārši skrien apkārt hallei vai lec pa trepītēm un to dara tikai tāpēc, ka pirms 20 gadiem citi arī tā darīja. Protams, lai to mainītu, ir jābūt arī infrastruktūrai, ir jābūt atlētikas zālei, kur veikt darbu ārpus ledus treniņiem. Pie mums bieži vien tas iztrūkst, un tad prātojam, kāpēc citur pieaugušo izlasēs var spēlēt 18–20 gadus veci, bet mums tādi gadās ļoti reti. Šajā vecumā šobrīd pieaugušā līmenī ne tikai konkurēt, bet spēlēt var tikai Dans Ločmelis. Vari atminēties, kad iepriekšējo reizi mums tāds spēlētājs ir bijis? Man prātā nāk tikai Kaspars Daugaviņš, kurš lielajā izlasē pasaules čempionātā debitēja 18 gadu vecumā. Jā, mums nav tik daudz hokejistu kā lielvalstīs, jo viņiem ir lielāka iespēja, ka no tā bara kaut kas būs, taču tas nemaina jautājuma būtību – kāpēc mums lielākā daļa ir vēlie augļi? Kaut vai manu dēlu Rodrigo ieskaitot. Viņš labā līmenī sāka spēlēt 23–24 gados, bet pasaules čempionātos citi spēlē jau 18–20 gados. Tas liecina, ka noteikti var viņus sagatavot labāk. Nešaubos, ka arī no šīs junioru izlases būs, kas spēlēs pieaugušo valstsvienībā, taču mums vēl jāpagaida pāris gadi, kamēr viņi pietuvosies savam potenciālam, būs tuvu savam maksimumam. 

Šobrīd ir tā, ka mums nav alternatīvas, ko piedāvāt junioru vecuma spēlētājiem, un viņiem ir jābrauc uz ārzemēm. Tieši tāpēc spēlēšana tādā Somijas "Mestis" līgā būtu vitāli nepieciešama.

Tās būtu vairākas maiņas, kuras būtu te uz vietas, spēlētu labā līmenī un tad kandidētu uz junioru izlasi. Tas būtu ideāli. Bet mums diemžēl nav ko piedāvāt, un tiem čaļiem ir jābrauc prom. U-18 vecumā vēl var spēlēt Latvijas čempionātā, bet U-20 juniori tajā līmenī attīstīties nevar. Federācija to saprot, par to ir daudz runāts. Mūsdienās jaunie hokejisti noteikti ir profesionālāki, nekā tajā vecumā bijām mēs, taču pasaule ir mainījusies un ir citas iespējas. Mums nebija iespēju iegūt tāda daudzuma informāciju kā mūsdienās, tāpēc viņi zina daudz vairāk. No otras puses, skatoties sabiedrībā plašāk, vai tagad bieži redzēsim, ka puikas pagalmā vasarā spēlē futbolu?"

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.