"Meita sevi identificē ar kaķi". Kas ir furiji un kāpēc bērni vēlas nokārtoties kaķu kastēs?

Gan pasaulē, gan Latvijā novērota tendence, ka bērni aizvien biežāk izvēlas sevi identificēt ar dzīvniekiem.

Daži no viņiem uzskata, ka izjūt psiholoģisku saikni ar konkrēta dzīvnieka sugu, kamēr citi tieši atveido dzīvnieku uzvedību – staigājot uz četrām vai ņaudot. 

Šie bērni un jaunieši, dēvēti par furijiem (furry), izgatavo furkostīmus (fursuits) stilizētu dzīvnieku, piemēram, vilku, pūķu vai lapsu veidolā. Latvijā šīs kopienas pārstāvji tiekas privāti organizētos pasākumos vai ikgadējā festivālā "UniCon" Ķīpsalas izstāžu centrā.

Pusaudžu psihoterapeits Nils S. Konstantinovs "X" kontā raisīja karstas diskusijas, nodēvējot to par sociālās aplipināšanās teoriju. 

"Šis ir labs piemērs sociālās aplipināšanās teorijai. Bērnu identificēšanās ar dzīvniekiem sākās pirms aptuveni trim gadiem ASV, pirms gada tas kļuva aktuāli Eiropā un tagad nonācis pie mums." 

Vēl kādā komentārā viņš min, ka šobrīd strādā ar tādu jaunieti, kam ideja identificēties ar dzīvnieku, visticamāk, radusies, skatoties video par šo tēmu vietnē "Tiktok".

Pie ieraksta ir gan ironiski komentāri, gan arī neiecietīgi. Piemēram, furiji tiek saukti par šizofrēniķiem vai ākstiem. Vai šī kultūra tiešām būtu uzskatāma par garīgu saslimšanu, ar ko var inficēties sociālajos tīklos?

Arī "The Guardian" raksta, ka furiju kultūrai ir slikta reputācija, jo to visbiežāk uztver kā perversu fetišu. Tomēr amerikāņu pētnieks Semjuels Konvejs atklāj, ka lielākajai daļai furiju aizraušanās nav seksuāla. Ir tikai rotaļīga izmukšana no ikdienas un radoša aizraušanās ar antropomorfiskajiem tēliem jeb dzīvniekiem, kuriem piemīt cilvēciskas īpašības, izmantojot kostīmus un lomu spēles.

Psiholoģe Kristiāna Kalniņa uzskata, ka sabiedrība šo subkultūru nemēģina izprast, bet noliedz un vērtē ar aizspriedumiem. Viņa atzīmē, ka piederību šai kopienai uzreiz nevar saukt par patoloģiju vai mentālās veselības traucējumiem, jo nepieciešami padziļināti pētījumi, kas to apstiprinātu.

"Pusaudžu vecumā sociālajai ietekmei ir milzīga loma, un tas ir pilnīgi normāli – viņi atdarina un iespaidojas viens no otra, savukārt bērni interesējas par dzīvniekiem – viņiem tā ir rotaļa. 

Tas arī tiek pozicionēts kā fitness, un teorētiski tā arī varētu būt – tas ir fiziski izaicinoši – skriet uz visām četrām, tomēr nevar ignorēt, ka tas tāpat ir cieši saistīts ar subkultūru. 

Tā bērniem ir ļoti saistoša ar saviem krāsainajiem un mīlīgajiem tēliem, bet jauniešiem ar piederības sajūtu un atbalstu, ko sniedz kopiena," "Latvijas Avīzei" stāsta N. S. Konstantinovs.

Kaķu tualeti skolēnam?

Šoruden Skotijā skolēnam oficiāli atļauts identificēties ar vilku, vēsta "The Telegraph". Ir arī bērni, kas lūguši, lai viņus uzskata par dinozauriem, zirgiem, kaķiem un pat Mēnesi. Velsā kāda skola oficiāli paziņoja, ka skolas telpās netiek nodrošinātas kaķu tualetes kastes skolēniem, kā iepriekš tika pieprasīts.

Kaut N. S. Konstantinovs furijus Latvijā manījis jau gadiem un viņa pacientu lokā ir bērni un jaunieši, kuri sevi pieskaita šai kopienai, sazinoties ar vairākām Latvijas skolām, neatradu nevienu, kur šāda parādība būtu novērota. Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns teic, ka par šo fenomenu ir informēts.

Atsaucoties uz Skotijas gadījumu, R. Kalvāns šaubās, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī Latvijā: 

"Diez vai kāds direktors ļautu skolēnam identificēties ar dzīvnieku. Skola ir izglītības iestāde, un šādas lietas nav savienojamas, kā arī nedomāju, ka skolai šāda uzvedība būtu jātolerē. 

Dzimuma identitātes meklējumi ir cits jautājums, un šīs situācijas nav salīdzināmas."

Jautāts, vai skolēns varētu uz skolu nākt ar piespraustu dzīvnieka asti vai ausīm, R. Kalvāns atbild noliedzoši: "Skolā ir noteikts lietišķais stils, un šādi aksesuāri tajā neiekļaujas. To varētu uzskatīt par skolas iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu. To var darīt mājās, bet ne izglītības iestādē."

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) norāda, ka furiji ir nesen novērota parādība, līdz ar to ministrijā vēl nav lemts, kā rīkoties, ja kāds vēlas kā dzīvnieks uzvesties arī skolā. IZM uzsver, ka skolēnam jāievēro gan Izglītības likums, kas nosaka izglītojamā pienākumus, gan skolas iekšējās kārtības noteikumi – jābūt pieklājīgam un cieņpilni jāizturas pret sevi un apkārtējiem.

Latvijā ap simts dalībnieku

Ferime (vārds mainīts) jau vairākus gadus iesaistās Latvijas furiju kopienā. Viņa veidotais tēls ir gars, kurš iemiesojies skeleta lapsas ķermenī. Ferimes tēls Vārpa veidots, iedvesmojoties no latviešu folkloras. Lapsas galvaskausā iegrebti latviski simboli, piemēram, Laimas zīme. Furiju subkultūru viņš iepazina 12 gadu vecumā, skatoties "Youtube" furiju animāciju video.

"Tagad kopiena izveidojusies liela – vairāk nekā 100 dalībnieku, un tā sadalās mazākās grupās, piemēram, krievvalodīgajās vai nepilngadīgo un pieaugušo," dalās Ferime.

Šobrīd tajā vairs aktīvi neiesaistās, kā pats saka – ir pieaudzis. "Plānoju palikt kopienā un vēlos ar to asociēties, jo tā ļoti ietekmējusi manu dzīvi," saka Ferime.

Ferimes gadījumā tuvinieku un draugu attieksme pret šo nodarbošanos vienmēr bijusi atbalstoša: "Ģimene priecājas par manu aizraušanos, jo šo hobiju esmu pārvērtis biznesā – veidoju furkostīmus." Klientu netrūkst. Komplekta izgatavošana – galva, ķepas un aste – Ferimem aizņem aptuveni pusgadu, un samaksa par tēla izveidi ir aptuveni 700 eiro, jo tas ir smalks roku darbs un laikietilpīgs process.

Ļautu meitai rāpot pa veikalu

Laimas (vārds mainīts) meita agrāk sevi identificējusi ar kaķi: "Pirms aptuveni trim gadiem meita jautāja, vai var paspēlēties ar manas vējjakas kapuces spalvu, bet vēlāk to piesēja pie biksēm. Pēc tam viņai vajadzēja pasūtīt arī kaķa masku. Sākumā viņa tā staigāja pa mājām un dažreiz izgāja pagalmā, taču, kad kaimiņu bērni tam pievērsa uzmanību, viņa kautrējās iet ārā.

Man tas neliekas nekas briesmīgs, jo arī es savā laikā tēloju dažādus dzīvniekus – tā ir normāla, bērnišķīga interese un spēlēšanās. Nekad viņai nepārmetu un neaizliedzu to darīt. 

Svarīgi bērnam neaizliegt, bet izprast viņu un runāt par to. Ja viņa teiktu, ka vēlas staigāt pa veikalu četrrāpus, arī par to runātu. Ja tas ir tas, ko viņa vēlas darīt, domāju, ka to ļautu.

Jo vairāk aizliegsim un noliegsim, jo atstumtāks un nepieņemtāks jutīsies bērns. Tas var novest pie tā, ka viņi sāk komunicēt tikai ar kopienu, un ne es zinātu, ko viņi tur runā, ne varētu vairs ko izkontrolēt," stāsta Laima.

Jaunieši meklē sevi

"Svarīgi paskaidrot, ka iztēlošanās ir pieņemama aktivitāte, bet pašā pamatā jāliek bērnam saprast, ka viņš ir cilvēks, nevis dzīvnieks. Tomēr, ja tas ir pusaudzis, šim jautājumam jāpieiet nopietnāk – jārunā par identitāti un robežām. Pārejas vecumā jaunieši meklē sevi, un šīs izmaiņas, kā arī vēlme pēc piederības ir daļa no normāla attīstības procesa, kas notiek pubertātē, bet pāriet līdz ar ķermeņa nobriešanu un dzīves pieredzi. Būtiski ir pārrunāt robežas, lai pusaudzis nenonāk riskantās situācijās, piemēram, neapmeklē pieaugušo pasākumus, kas viņam varētu būt nepiemēroti. Jānorāda, kur šādi ir pieņemami uzvesties, bet kur ne," iesaka N. S. Konstantinovs.

Laimas meitas gadījumā šis posms ir "pārslimots"; meitai parādījušās citas intereses: "Šo fāzi uztvēru kā normālu attīstības posmu, pret kuru man pat nebija nekādu iebildumu – fiziskie vingrinājumi, ko bērns veic, lecot pāri šķēršļiem vai skraidot apkārt uz visām četrām, palīdz fiziskajai attīstībai, savukārt masku darināšana un zīmēšana ir radošs darbs."

Kristiāna Kalniņa arī spriež, ka furiju subkultūra bieži vien var būt radošs pašizpausmes veids vai terapeitisks aizsardzības mehānisms – uz brīdi identificēties ar kādu citu, piemēram, dzīvnieku.

Ko Laima darītu, ja identificēšanās ar kaķi turpinātos arī pusaudžu vecumā? "Grūti spriest. Iespējams, tad to vairs nespētu uztvert tik liberāli, bet jebkurā gadījumā mēģinātu saprast, kādēļ bērns mēģina izpausties tieši šādā veidā," teic mamma, kura uzskata, ka pieaugušā vecumā furisms turpinās, ja nav saņemts pietiekams atbalsts no vecākiem un viņš vairs nav bērna uzticības persona.

N. S. Konstantinovs par identificēšanos ar furijiem kā fāzi, no kuras bērns izaug, izsakās šādi: "Šī interese parasti pāriet, līdzīgi kā jebkuri citi identitātes meklējumi. Tas notiek galvenokārt divos gadījumos – ja vecāki neiesaistās un neieciklējas uz šo identitāti vai arī ja netiek lietota vardarbība un noliegšana, lai to apkarotu un apstādinātu. Tomēr svarīgi izvairīties no rīcības, kas pilnībā apstiprina šo identitāti, jo tas var radīt ilgstošas sekas."

Kopienas tumšā puse

Tomēr, ja bērns iesaistās furiju kopienā, jābūt piesardzīgam, jo tajā sastopami arī cilvēki ar sliktiem nodomiem. Ārvalstu eksperti brīdina, ka izteiktās vecuma atšķirības un kopienas slēgtā daba jaunākiem kopienas dalībniekiem var likt kļūt par viegliem upuriem uzmācībai vai izmantošanai. 

Var gadīties, ka jaunietis, kurš furiju kopienā meklē piederību un apstiprinājumu, atrod gados vecāku uzticības personu, ar kuru izveidojas emocionāla saikne. Šī uzticība var tikt izmantota manipulēšanai un jaunieša izmantošanai. 

"Reddit" forumā kāds virsraksts vēsta – "Furiju kopiena mani patiesi traumējusi". Raksta autors stāsta par bijušajām attiecībām ar kādu ASV zināmu furiju mākslinieku, kurš uzmācās un neskaitāmas reizes centās seksuāli izmantot. Kāds cits lietotājs atklāj, ka nereti kopienā šādu rīcību cenšas attaisnot vai ignorēt, piemēram, festivālā "Comic Con" atļāva piedalīties kādam furijam, kurš iepriekš apsūdzēts par pedofiliju un uzmākšanos nepilngadīgajiem.

Iepriekš minētie pieredzes stāsti nāk no ASV, tomēr uzmācība un seksuālā vardarbība notiek arī Latvijā. Ferime stāsta: "Viena persona vairākkārt uzmācās jaunākām meitenēm. Viņu izraidīja no kopienas, taču viņš turpināja apmeklēt tikšanās un uzbāzties dalībniekiem. Tagad vairāk nav manīts. Lai samazinātu riskus, ir svarīgi, lai pieaugušie atdalās no nepilngadīgajiem."

Bērnu aizsardzības centra uzticības tālruņa vadītāja Lāsma Lagzdiņa norāda, ka vecākiem jāpievērš uzmanība vairākām pazīmēm, kas liecina, ka bērnam kāds uzmācas vai izmanto: "Ja bērns kļuvis noslēpumaināks, zaudē interesi par hobijiem, vairāk laika pavada internetā vai ja parādījušās garastāvokļa maiņas – nomāktība, aizkaitinātība vai trauksme. Citas pazīmes varētu būt jaunu draugu parādīšanās, par kuriem bērns nevēlas stāstīt, kā arī dārgas dāvanas vai nauda, ko vecāki nav snieguši."

Ja bērns atsakās runāt par šo tematu, L. Lagzdiņa iesaka zvanīt uz Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni, lai saņemtu profesionālu viedokli par to, kā rīkoties tālāk.

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes