-7 °C
Pirmā Rietumu pasaules zeme, kuru man izdevās apmeklēt, bija Rietumberlīne. Tas bija 1990. gada pašā sākumā, dažus mēnešus pēc Berlīnes mūra krišanas. Atmiņā palikušas divas lietas.
Pirmā – "Checkpoint Charlie" robežkontroles punkts, kam nācās iziet cauri, atstājot PSRS okupācijas sektoru. Drūmie austrumvācu robežsargi – un šķietamais varas vakuums mūra otrā pusē. ASV, Lielbritānijas un Francijas ieskatā visa Berlīne bija vienota teritorija, tāpēc rietumu sektoros robežkontrole nepastāvēja. Sajūta bija neaprakstāma. Esmu nokļuvis brīvajā pasaulē! Viss likās citādi – automašīnas uz ielām, bagātīgie veikalu skatlogi, grafiti apķēpātās metrostaciju sienas. Otrā lieta, kas īpaši iespiedusies atmiņā, bija turku ēdiens – doners kebabs, ko nogaršoju nelielā kioskā pie Vitenbergas laukuma. Tā bija mana pirmā maltīte Rietumos. Atceros, viens doners tolaik maksāja 2,5 vācu markas, kas formāli atbilstu 1,25 eiro. Apaļajā maizītē ievīstītā ceptā gaļa likās pats gardākais ēdiens uz pasaules. Man patika viss – neparastā smarža un garša, īpatnējā mērce, sīpola gredzeni, salāta lapa un smaidīgais kebaba tirgotājs, vīrs jau gados, kurš ziņkārīgi uzlūkoja atnācēju "no Austrumiem". Šī Rietumberlīnes apciemojuma laikā apskatīju arī Kroicbergas un Noikolnas rajonus, kur lielā skaitā bija apmetušies ieceļotāji no Turcijas – turki un kurdi. Kebabu ēstuves te bija uz katra stūra, es biju nokļuvis Austrumos! Tolaik pirmo reizi izdzirdēju vārdu "multikulti", atvasinātu no "multikulturālisms".
Mani paziņas vācieši visi kā viens apjūsmoja iespēju baudīt "multikulti" sabiedrības labumus.
Tas nozīmēja iespēju katru vakaru doties uz kādu no etniskajām ēstuvēm – pie turka, ķīnieša, indieša, arāba, korejieša utt. Patiesībā iebraucēji viņiem bija vien eksotiska dekorācija uz citādi vienmuļās, prūsiskās Berlīnes fona, nekas vairāk.
Kopš mana pirmā Rietumberlīnes apciemojuma pagājuši vairāk nekā 33 gadi. Šodien viens doners kebabs Berlīnē maksā aptuveni septiņus eiro. Garšīgs, sātīgs un samērā lēts, tas jau sen kļuvis par vienu no Vācijas galvaspilsētas "nacionālajiem ēdieniem". Vācijā izaugusi jauna turku un kurdu imigrantu paaudze. Viņi visi (vai viņu vecāki un vecvecāki) Vācijā ieradās legāli. Ar nelieliem izņēmumiem viņu mērķis bija strādāt, pelnīt un krāt naudu. Vecumdienās, iespējams, atgriezties Turcijā, dzīvot mazā mājiņā pie jūras. Viņi runā vācu valodā, daudzi ir izmācījušies augstās skolās, kļuvuši par ierēdņiem, zinātniekiem, profesoriem, pat politiķiem. Vienīgais, kas krita acīs, – katru gadu viņu kļuva aizvien vairāk. Tomēr situācija tika kontrolēta. Visu izmainīja 2015. gads un kancleres Angelas Merkeles bezatbildīgais aicinājums atvērt Eiropu nelikumīgajiem robežpārkāpējiem. Dažos gados imigrantu vide pilnībā izmainījās.
Cilvēki, kuri ieradās Eiropā, ar kāju izsperot tās durvis, šodien maršē pa Berlīnes ielām, izrādot naidu gan pret Izraēlu un ebrejiem, gan Rietumu sabiedrību un tās vērtībām.
Bet vai tikai viņi? Raugoties no Latvijas skatu punkta, iespējams, mēs nepamanījām dziļākus procesus, kas šajos gados risinājās Rietumeiropā. Toties tos redzēja vācieši, kuri beidzot uzdrošinās par to skaļi runāt. 29. oktobrī laikraksts "Bild" (kas ir viena no lielākajām avīzēm Eiropā) publicēja redakcijas parakstītu manifestu "Tā ir mūsu Vācija!". Daži teikumi no šī dokumenta, kas sastāv no 50 punktiem: "Pēdējās dienas ir skaidri parādījušas to, kas jau ilgu laiku virmo sabiedrībā: mūsu valstī ir daudz cilvēku, kas cīnās pret mūsu dzīvesveidu. Tie ir cilvēki, kuri priecājas par nevainīgu civiliedzīvotāju nāvi un māca savus bērnus ienīst citus, jo viņi ir "neticīgi"... Visiem, kuri mūsu konstitūciju un mūsu tiesisko kārtību uzskata vien par ieteikumu kopumu, kas viņiem nav saistošs, pēc iespējas ātrāk jāatstāj Vācija... Tiem, kuri vēlas dzīvot pie mums, jāiemācās vācu valoda. Mēs viens otru varam saprast tikai tad, ja runājam vienā valodā." 30. oktobrī Vācijas žurnāls "Focus" savā interneta lapā publicēja Berlīnes pilsētas jaunatnes lietu ministra, Kristīgo demokrātu partijas politiķa Falko Lieckes komentāru "Multikultu sapnis beidzās vietā, kur tas reiz sākās – Noikolnas Zonnenalejā". Te jāpiebilst, ka Zonnenaleja ir iela Rietumberlīnē, kur 60. gados parādījās pirmās kebabu ēstuves. 1973. gadā Berlīnē dzimušais Liecke ir uzaudzis blakus imigrantu kopienai.
Lūk, ko viņš raksta: "Ģimenes, kas atbalsta tūkstošiem cilvēku slepkavības, maskē savu antisemītismu ar "atbrīvošanas cīņu".
Tās ir dzīvojušas mūsu valstī paaudzēm ilgi. Lielākā daļa viņu bērnu nekad nav bijuši Izraēlā vai palestīniešu autonomajos apgabalos. Un, lai gan viņi nekad nav paši redzējuši notiekošo konfliktu par Svēto zemi, viņos ir bezgalīgs naids." Tātad Vācijā izskan vārdi, kas bija neiedomājami vēl pirms dažām nedēļām. Tas, kas gadiem ilgi tika runāts virtuvēs un draugu kompānijās, beidzot nonāk līdz laikrakstu pirmajām lappusēm. Un tā ir laba zīme.
