14.4 °C
Tradicionālais lielais Brīvdabas muzeja gadatirgus, kas norisinājās šajās brīvdienās, pulcēja raibu ļaužu publiku: atkalsatikšanās, pirkšana, kaulēšanās un andele raisīja smaidus daudzās sejās. Ne vienam vien Brīvdabas muzeja gadatirgus pusgadsimta laikā kopš tā pastāvēšanas ir kļuvis par sava veida svētceļojumu.
Kopš 1971. gada Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgus ir tautas daiļamata meistaru un mājražotāju galvenā pulcēšanās vieta, kas kopā ar bagātīgu kultūras programmu vienmēr ir viens no gaidītākajiem gada pasākumiem Latvijā.
Arī šogad amatnieku saimes festivāls bija kupli apmeklēts pat par spīti dabas kaprīzēm, vienai otrai lietus šaltij mijoties ar brāzmainu vēju un sauli. Līdzās plašajai tirdzniecībai varēja apskatīt podnieka darbošanos pie Kurzemes podnieka cepļa, pie Lībiešu sētas apmeklētāji vēroja keramikas, skalu grozu pīšanas, karošu grebšanas, pastalu gatavošanas, vilnas vērpšanas un citu amatu demonstrējumus, klausījās kapelu, fokloras grupu un lauku muzikantu sniegumu. Bet uz skatuves pie Rietumu vārtiem abas dienas notika teātra izrādes. Sestdien tā bija Jāņa Jaunsudrabiņa luga "Jo pliks, jo traks" Kultūras centra "Iļģuciems" studijas "Rampa" uzvedumā, bet svētdien – Sabiles amatierteātris rādīja Voldemāra Sauleskalna "Meldermeitiņu".
Amata prasmes nodod paaudzēs
Andris Lejnieks ir amata pratējs jau trīs paaudzēs. Dzīvo Jaunmārupē, paši audzē klūgas un ir ikgadējais tirgus dalībnieks. "Sāku 25 gados, šogad svinu 55, tā ka jubileja sanāk," nosmej saimnieks. "Viss sākās ar vecotēvu. Viņš bija dzelzceļnieks ar lielu patiku uz klūgu pinumiem. Lai iemācītos, kā tas darāms, nopircis grozu, izmērcējis, izpētījis pinumu, sācis darināt pats un iemācījis arī dēlam. Tēvs nodeva prasmes man, un es savukārt šo lietu esmu iemācījis dēliem, tā ka mums tas ir ģimenes sirdsdarbs," stāsta Andris. Pa dienu varot nopīt divus grozus, tirgū tos pārdod par 30–50 eiro gabalā. Nav lēti, bet roku darbs tā nu maksā. Andris atzīst, ka stāvus bagāts ar šo arodu nekļūsi, taču iztikšanai pietiek. Tirgū Andra darbiem piekrišana liela. "Lejnieka pītos melnos grozus noskatīju jau pērn, bet toreiz nepaguvu nopirkt – bija beigušies. Tāpēc šogad speciāli atbraucām jau no agra rīta un – rokā ir," priecājas gadatirgus apmeklētāja Inga un viņas meitiņa Paula.
Savukārt keramikas ražotnē "Raunas ceplis" saimnieko Edmunda un Agitas Ciņu ģimene. Raunā mālu gatavo ne tikai savām, bet arī citu Latvijas keramiķu vajadzībām, tas ir pieprasīts arī Vidzemes, Kurzemes un Rīgas mākslas skolās. Ceplī top daudzveidīgas formas un pielietojamības trauki un dizaina priekšmeti. Raunas ceplī ražotajiem traukiem raksturīgi brūnie zemes toņi un dabiskais māla tonis, taču top arī melnās keramikas izstrādājumi. Māla izstrādājumos būtiska loma atvēlēta ne vien priekšmetu formai, bet arī faktūrai. "Gadatirgū piedalāmies 20 gadus. Arī šogad cilvēki darbus pērk labprāt, pat neskatoties uz to, ka dzīve kļuvusi dārgāka," teic ģimenes pārstāvis Rolands Cinis.
Pieteikumu vairāk nekā parasti
Muzeja direktore Zanda Ķergalve "Latvijas Avīzei" atzina, ka šis gads ir īpašs ar lielo pieteikumu skaitu. "Uz 500 tirgotāju vietām saņēmām 800 pieteikumus, un tas nozīmē, ka mums diemžēl nācās veikt ļoti nepatīkamu funkciju un lielai daļai piedalīties gribētāju atteikt. Bet pēc būtības lielais pieteikumu skaits ir ļoti laba zīme, tas nozīmē, ka senās amatu prasmes tiek pārmantotas, glabātas un attīstītas. Mēs nākamā gada gadatirgum plānojam pārstrādāt nolikumu atbilstoši šā laika situācijai, lai tirgus apmeklētājiem būtu vēl plašāka iespēja redzēt un iegādāties labākos no labākajiem mūsu amatniecības darinājumiem. Bet arī šogad tirgus ir brīnišķīgs gan ar savu plašo un daudzveidīgo tirgotāju piedāvājumu, gan kultūras programmu. Šis gadatirgus vienmēr ir bijis nacionālās identitātes un pašapziņas stiprinātājs, tādam tam jābūt arī nākotnē."
