Latviešu labdabīgās ironijas Meistars. Egilam Līcītim – 60!

Satikties un aprunāties ar kolēģiem vienmēr ir patīkami. Sevišķi tagadējā – pēcpandēmijas – ērā, kad rakstošo žurnālistu vairākums (kovida laikā piespiedu kārtā, bet tagad jau labprātīgi) savus darba pienākumus lielākoties padara attālināti – ārpus redakcijas telpām.

Ikdienā tā aprunāšanās gan iznāk tāda steidzīga, nereti izvairīga, ne pārāk atšķirīga no latviešu klasiķu brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos" aprakstītajām mūsu tautiešu sadzīves situācijām vairāk nekā simtgadīgā pagātnē, kad lielu kungu piemuļķotie piebaldzēni par savām gaitām ieraduši pastāstīt ļoti vispārīgi. Teiksim, "no kurienes nāc?" – "no turienes", un viss. Par lielām lietām un tēmām ikdienā runāt it kā nav arī vaļas – vienmēr taču var izvairīties vai atlikt. Taču tieši šodien "Latvijas Avīzes" kolektīvā ir viena liela tēma, ko nevar atlikt ne vispārējā steiga, ne Saeimas vai valdības lēmumi, pat ne karš Ukrainā. Egilam Līcītim – 60! Pirms lielās dienas devos ciemos pie jubilāra uz sarunu.

Šovasar kolēģiem kāda lasītāja Dace no Jelgavas teikusi, ka "Latvijas Avīzi" abonē tikai tavu rakstu dēļ. Ne tā vienīgā, ne arī tikai šā gada lasītāju replika. Ko domā par šādiem komplimentiem?

E. Līcītis: Mūsu profesijas galvenā misija ir informēt sabiedrību un, protams, tādi vārdi dod lielu gandarījumu. Iedvesmai labi der arī brīži, kad manu vai kāda kolēģa rakstu lasītāji atzinīgi novērtē, zvanot pa tā saukto redakcijas karsto tālruni.

Ja izdevies kāds labs raksts, joprojām diezgan bieži man uzzvana arī bijušie Augtākās Padomes deputāti – "nu gan sadevi tam un tam!". Andris Felss un Stefans Rāzna – ar šiem kungiem sazinos faktiski regulāri. Patīkami arī, kad Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis vai citi spalvas brāļi novērtē. 

Taču laiks rit, tas ir nesaudzīgs, daudzi no atmodas laiku vecās gvardes jau ir citā saulē. 

Nu arī Alberts Bels, ko latviešu rakstniecībā vērtēju sevišķi augstu.

Kas deva gandarījumu, kad biji, teiksim, trīsdesmit gadus jaunāks?

Bija laiki, kad ar spilgtu personību Latvijas žurnālistikā Gintu Jansonu sacentāmies – kuru no mums redaktori un arī lasītāji vairāk paslavēs. Bez skaudības, tīri prieka un veselīgas konkurences dēļ. Vissaldākais ēdiens man tad bija, kad uz redakciju atbrauc kāds liels priekšnieks no zemēm un saka: nu tu, Gint, gan forši raksti par laukiem, bet tas kā Līcīt’s uzraksta par Augstākās Padomes lietām – nu, tas ir nepārspējami!

Jau tolaik sāku rakstīt mazliet stilizēti – lai arī pašam patīk. Tā tas viss pa šiem gadiem uz priekšu palēnām ir attīstījies, un prieks, ka joprojām ir arī daudzi citi, kuriem patīk, kuri arī vēl avīzes lasa.

Kā zini, Gints jau labi sen ir zem zemes… Kaut kāda steiga viņā visu laiku iekšā jūtama bija, visu darīja spilgti, ātri, tuvu galējai robežai, ko pārkāpa jau 28 gados…

2009. gada jūlijs. "Latvijas Avīzes" žurnālists Egils Līcītis un galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš intervē kardinālu Jāni Pujatu.

Foto: Valdis Ilzēns/"Latvijas Avīzes" arhīvs

Bet tu pa šo laiku esi kļuvis par feļetonistu. Kā tas gadījās? Tas tomēr ir tāds kā galma āksta, nevis nopietna, vērā ņemama žurnālista žanrs. Nenožēlo?

Pēc savas dabas esmu ļoti mierīgs cilvēks, taču vienmēr un visur lietas uzskatu ar diezgan lielu ironijas piedevu. Un tā arī rakstu! Laikā, kad šo pašu avīzi vadīja Voldemārs Krustiņš, ap mileniuma laiku viņš izdomāja – Egil, raksti feļetonus! 

Tolaik tas konteksts arī bija tāds, ka drosmīgākos žurnālistus, kuri rakstīja par skandalozām lietām, sāka vazāt pa tiesām. 

Bet feļetons ir žanrs, kam visādiem sūdzmaņiem juridiskas konsekvences piešūt ir grūti.

Savā ziņā feļetoni arī man pašam bija kaut kas jauns, turklāt Latvijā šis bija diezgan neapgūts radošais lauks. Kaut ko vēl "Cīņas" laikā ar pseidonīmu rakstīja Pēteris Ēteris, šo tradīciju vēl paturpināja Hānbergs ar Jakubānu "Necīņā", tad šur un tur vēl kāds. Taču, cik skatos, joprojām izdzīvojušajā avīžniecībā laikam esmu palicis vienīgais… Nu, arī zināms statuss un pagodinājums.

Kādēļ šim žanram tomēr neizvēlējies pseidonīmu?

Gadās, ka kādas nopietnas sarunas laikā intervējamais tagad gan pārvaicā – klau, vai feļetons par šo arī būs? Bet citādi man tas ne baigi traucē, ne arī palīdz. Pats ar šo lomu esmu apradis, drīzāk to uztveru un vērtēju pozitīvi, nevis otrādi.

Kādreiz esi padomājis, no kā žurnālista spalva kļuvusi tik mīļa, ka visu darba mūžu ar to vien ņemies? Kādēļ tāda profesijas izvēle – gēnos vai rados rakstnieki?

Nav gan, vismaz nezinu. 

Taču tas viss droši vien sākās ar to, ka vecmamma man bija iemācījusi lasīt jau četru gadu vecumā. 

Tajā vecumā ilgāku brīdi biju arī paslimojis – ar angīnu laikam, bija jāpasēž mājās, un tā ņēmu priekšā visas grāmatas, ko vien varēju aizsniegt mammas grāmatu plauktā. Pašos zemākajos bija saliktas enciklopēdijas. Ar tām tad arī sāku!

Tādā veidā jau piecu gadu vecumā diezgan brīvi varēju orientēties, tā sakot, par visām dzīvē svarīgākajām lietām. Par krievu cariem, kariem, favorītismu, slepkavībām… Gadiem ejot, man lika lasīt arī tā saucamo bērnu literatūru, bet, piemēram, Pīlēns Tims un tamlīdzīgi varoņi mani vairs īsti neaizrāva. Es labāk uzreiz ķēros pie Dimā, Igo, Žila Verna un citiem šī kalibra autoru garadarbiem. Tā, sākoties skolai, biju jau diezgan grāmatas salasījies puika. Kad gāju vidusskolā un vajadzēja izlemt, ko darīšu tālāk, galva pārāk ilgi nebija jālauza – studēšu žurnālistiku!

Kā pārsteiguma brīžos mēdza izteikties ilggadējais redaktora Krustiņa vietnieks Viesturs Serdāns: "Paga!" Ar tevi esam pazīstami diezgan labi un arī ilgi, vēl no "pirmsrevolūcijas" laikiem mūsu dzīvēs. Par akadēmiskās skološanās periodu tavā radošajā biogrāfijā kaut kā nebija dzirdēts. Ikvienam, kurš kaut vienu Līcīša garadarbu lasījis, tāpat ir skaidrs – tas džeks ir tīrradnis, neviena skola viņu nav pulējusi un maitājusi!

Kā, es taču Latvijas Valsts universitātē nomācījos pat veselus trīs kursus! Tad gan izmeta, jo pieķēra, ka labierīcībās Visvalža ielas fakultātē spēlējam zolīti ar tādiem vīriem kā Rimantu Ziedoni, Daini Lemešonoku, Egilu Venteru. 

Vienā jaukā dienā mūsu spēļu ellītē iespērās dekāns Bērtulis – ahā, kas te notiek?! Ak te ir arī akadēmiskais parādnieks Līcītis, nu tad, lūdzu, ar dokumentiem!

Tad arī beidzās, var teikt, mani zēnības gadi un sākās pieauguša cilvēka darba gaitas. Izdevumā ar zīmīgu nosaukumu "Darba Balss", kas ir tagadējās "Rīgas Apriņķa Avīzes" priekšgājēja. Jau minētais Gints Jansons, kuru no augstskolas izmeta pirms manis, tur bija iekārtojies. Satiek mani un saka – klau, kolēģi Edvīnu Kamoliņu no avīzes rūpniecības nodaļas iesauc armijā, nāc viņa vietā! Tā 1985. gadā 21 gada vecumā sāku savas žurnālista gaitas, kļūdams par "Darba Balss" rūpniecības un būvniecības nodaļas vadītāja vietas izpildītāju!

Iespējams, ka jau tur samērā vecīgo laikrakstu abi ar Gintu kaut kādā ziņā atdzīvinājām. Lai arī, protams, bija jāraksta par partijas kongresiem un tiem veltītām darba uzvarām, latviešu lasītāji ļoti labi prata lasīt arī starp rindām, jo īpaši tajā tā saucamajā stagnācijas laikā. Rīgas rajons bija ļoti liels, uzņēmumu daudz. Varu palielīties, ka tajos laikos "zem manis", būtībā zaļa puika, piemēram, bija visi ķīmijas uzņēmumi Olainē, kā arī rajona zvejnieku kolhozi, pat agrofirma "Ādaži" ar Kaulu priekšgalā. Jā… 

Avīžniekiem tolaik bija cits svars, visur uzņēma labi – kā godavīrus. Kopumā nebija ne vainas, man patika.

Tur nostrādāju kādus gadus trīs. Sāku rakstīt arī progresīvajam žurnālam "Avots" – par jauniešu lietām, mūziku…

Kad "zāle bija zaļāka", ierasta lieta bija arī radošo profesiju pārstāvju bohēma. Tādā veidā, ik pa laikam "protestējot pret pastāvošo iekārtu", atceros, ka no tevis gadījās dzirdēt iekšējus pārmetumus – uzdzīve dzen postā vienu kārtīgu mūzikas kritiķi!

Jā, visādi posmi bijuši… Ar saviem rakstiem jaunības gadu žurnālos un avīzēs arī muzikantu aprindās biju ieguvis diezgan daudz draugu. "Odis" Arnis Mednis, Juris Riekstiņš no "K.Remonts", "Dzeltenie pastnieki", "Līvi"… Tomēr tas man vairāk bija tāds kā vaļasprieks. Lūk, jo 1988. gadā šis pats Jansons, kurš no jauna dibinātajā "Lauku Avīzē" bija jau priekšā, mani atkal uzrunāja un aicināja kā pirmo papildspēku strauju popularitāti iegūstošajā laikrakstā. Sākumā man uzdeva visādus gadījuma darbiņus, vēlāk vairāk uz politiku un ap to saistītām būšanām.

"Lauku Avīzes" darbinieki Egils Līcītis (no labās), Ilmārs Randers un Aldis Jermaks deviņdesmitajos gados Preses namā spēlē zolīti.

Foto: No Ilmāra Randera personīgā arhīva

Leģendārs laiks, ar atmodas cerībām un sekojošās realitātes vilšanos. Kas no rakstiem un intervijām ne tikai no tā perioda pašam palicis prātā visvairāk? Kādi amizanti gadījumi?

Oi… No mūsu pašu prezidentiem neesmu intervējis tikai Levitu un Rinkēviču. Pirmie braucieni uz ārzemēm, Eiropas Savienības mitekļiem. Nekad neaizmirsīšu, kā izgāja Maskavā, kad PSRS Augstākās Padomes deputāts Voldemārs Šļakota 1990. gadā izgādāja tikšanos ar Borisu Jeļcinu – personu, ko tolaik medīja žurnālisti no visas pasaules. Voldemārs bija sekretārs komitejai, ko Jeļcins vadīja. Pēc intervijas "Lauku Avīzē" Krustiņš savam vārdabrālim prasa – vari sarunāt, lai mūsu ziķer’s tiek pie Borisa? Tā arī notika, un pirmo reizi dzīvē izbaudīju, ko nozīmē jēdziens "statuss" – Maskavas lidostā pretim melna "Volga", dzīvošana viesnīcā tieši pretim Kremlim… Vēlāk gan izrādījās, ka tā komitejas ēka, kur man noliktajā pulkstenī vajadzēja būt, statusam atbilstoši nemaz neizskatījās – ne traks nevarēju atrast ne pareizo vietu, ne ieeju. Vakarā dabūju sutu no Voldemāra, bet viņš ir godavīrs – sarunāja vēlreiz, un nākamajā dienā pie Jeļcina aizveda aiz rokas. 

Ā, tad tu esi tas slavenais žurnālists, kurš gaidīt liek man, nevis otrādi – apcēla mani Boriss, bet intervija izdevās laba!

Trakums jau šajos laikos bija arī ar Vili Krištopanu. Viņš man pēkšņi atsūta apmēram tādu ziņu – ja satikšu uz ielas, izsitīšu zobus! Sievieši mājās un redakcijā uzkurināja, ka tas jau esot par traku, jāraksta iesniegums policijai. Godīgi sakot, žurnālista karjeras laikā tas man bija pirmais gadījums, ka tā draud. Es esot Vili apvainojis, ka Aglonā uz Dievmātes debesbraukšanas dienu viņš ieradies tikai priekšvēlēšanu laikā, kamēr pats to darot katru gadu un savas miesīgās mātes piemiņai. Neko jau tik briesmīgu savā feļetonā nesarakstīju, tādēļ apkārtējo mudinājumiem ļāvos un iesniegumu uz policiju nosūtīju. Taču ne ar ko tas ne turpinājās, ne arī beidzās, policija nekādu izmeklēšanu nerosināja, tātad – tā darīt drīkst. Citiem jau iet vēl trakāk.

Vēl darba dēļ samērā nesen visai amizants gadījums bija radikālās zaļā kursa virzītājas Grētas Tūnbergas sakarā. Tviterjaunkundzes Latvijā sacēla brēku – kā es uzdrošinoties zoboties par drosmīgo zviedru pusaudzi, kurā ieklausoties pats tā laika ASV prezidents Tramps! Viņa esot ANO centienu seja, gada cilvēks pasaulē – nē, tā rakstīt nevar, mana "lieta" jāizskata Latvijas mediju ētikas komisijā! Tā arī tiešām notika, piedalījās gan visādu biedrību pārstāvji, gan arī politiķi – visi ar diezgan polarizētiem uzskatiem. Nekādu sodu beigās man neuzlika, un vēlāk arī izrādījās, ka vecajam Līcītim tomēr ir taisnība. Jā, atceros vēl, kad visa tā jezga sākās, biju sēnēs. Pēkšņi telefonā pienāk ziņa no Arta Pabrika: "Egil, es gan esmu tavā pusē!" Par ko – tobrīd nebija ne jausmas.

Kas par vainu, ka esi palicis tikai žurnālista statusā, nekļuvi redaktors, administrators?

Nav tādu ambīciju. Kādu pusgadu gan esmu sabijis redaktora vietnieks radošajos jautājumos. 

Taču ātri sapratu, ka man nepatīk vadīt cilvēkus, jo redakcijas darbā nereti tas izpaužas tā, ka daudz kas faktiski jāizdara padoto vietā. 

Piemēram, dodu uzdevumus un pēc tam redzu, ka pats visu būtu uzrakstījis daudz ātrāk un arī labāk. Noliku to mandātu, un viss. Iespējams, ietekmējoties no manis, žurnālista maizē jau gadu desmitiem ilgi iekodies brālis Edgars Orlovs, kurš tagad pilda arī žurnāla "Privātā Dzīve" galvenā redaktora pienākumus. Cik zinu, viņam tas padodas un laikam patīk – katram savs.

"Var teikt, ka mājās pie savas ģimenes tagad arī esmu paslēpies un tikai te jūtos drošībā," saka Egils Līcītis. Uz fotografēšanos vakar visu kuplo ģimeni neizdevās sapulcināt, bet šajā bildē redzami Egils Līcītis ar bērniem Olīviju Luīzi, Linardu un Sibillu, suni Bertu un kaķi Kimu.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Par darba radošās puses gandarījumu sūdzēties nevari, bet kā ir ar materiālo? Turklāt ģimenē abi esat žurnālisti, sieva Madara Līcīte strādā sabiedriskajā televīzijā, piecu bērnu ģimene...

Naudas mūsdienās nekad nevar būt par daudz. Pēdējā laikā ar to cenu lēkāšanu un citām ķibelēm – skaidrs, ka ar iztikšanu vieglāk nekļūst. 

Bet ko es savos gados vairs nu sūdzēšos – visa dzīve ir paša izvēles, un neko nenožēloju.

Turklāt esi viens no retajiem, kurš par savu lasītāju nākamajām paaudzēm pats esi parūpējies. Tik prāvs bērnu pulciņš. Kāds ies arī tēva pēdās?

Vispār man ir seši bērni. Vecākais Filips ir jau pieaudzis jauneklis, dzīvo un strādā ārzemēs. Ja godīgi, tagad gan neesmu vairs īsti pārliecināts, ka žurnālists arī nākotnē būs kāda perspektīvā profesija. Sabiedrība kļūst arvien seklāka, interešu loks – šaurāks. To redzu kaut vai pie saviem bērniem. Vecākā no meitām vēl kaut ko lasa, bet sīkie… Hm, varbūt labi, ka nepiedzīvošu to pasauli, ko viņi sev cels, jo bez spēlītēm un klipiņiem telefonos neinteresē nekas. Ne tikai manējiem, praktiski visiem, tā ir viena briesmīga slimība.

Domā, ka savu līdzatbildību par tagadējo valsti un bērniem tā viegli no saviem pleciem varam novelt, piemēram, uz apdullinošo sēdēšanu telefonos?

Es tomēr nejūtos atbildīgs par to, ka pasaule tagad tik ļoti ir visādos veidos izārdīta. Arī par to, ka agrāk mūsu visu tik cienījamās profesijas pārstāvjus cilvēki tagad arvien biežāk sāk dēvēt par "žurnaļugām".

Ar visiem mūslaiku sociālajiem tīkliem un visādiem burbuļiem arī godīgam cilvēkam vairs nemaz nav vienkārši saskatīt, kur patiesība un kur tikai baumas. 

Globālā sasilšana, mākslīgais intelekts, nemaz nerunāsim par kara draudiem! Nekas līdzšinējā izpratnē labs laikam jau mūs negaida.

Jūti mentālo nogurumu?

Labi, ka man tas vairs nebūs jāpieredz, – tā jau ar gadiem droši vien visi cilvēki domā. Reizēm arī iedomājos – bet ko teiktu parasti precīzais notikumu pareģis Voldemārs Krustiņš, piedzīvojot to, ka Putins ir iebrucis Ukrainā? Labi atceros, ka pats 2022. gada 23. februāra vakarā ar vārdiem "nekas tāds nav iespējams", jo ir taču 21. gadsimts, primitīvi, ar ieročiem tādas lietas vairs nekārto, mierināju pārdevēju skārnī tepat netālu no mājas Ziepniekkalnā. Ha, ha – līdz tam viņa mani uzskatīja par "gudru vīru, ekspertu"! Pēc tam kādu mēnesi bija kauns viņai acīs rādīties…

Ja skārnī vai citā vietā, kur tauta apgrozās, kāds atkal tomēr pajautātu – kādu valdību Latvijai tagad vajag, ko teiktu?

Tikai nacionāli konservatīvus spēkus! "Jaunā Vienotība" faktiski ir bez ideoloģijas, lai gan pats par viņiem savulaik esmu balsojis un arī avīzes slejās aizstāvējis. Nav jau mums to jauno vadītāju. Kad jāveido jauna valdība, piemēram, nacionāļiem redzam vienus un tos pašus – kā Gerhardu, kurš labs pilnīgi visiem amatiem. 

Būt tikai par deputātu – tur jau atkal vieglāk, nav tā atbildība, var brīvāk izteikties un tamlīdzīgi. 

Runājot par jaunajiem, nu redzam taču, ka Siliņas kundze kā premjere tomēr īsti nevelk, manuprāt, pat Reira kungs būtu labāks. Redzu, ka viņš ir pārliecības cilvēks, ar svaru saviem vārdiem kaut vai par bankām vai "helikoptera naudām". Bet ar līderiem mums nudien ir pašvaki – kādi māli ir, tādi jāmīca. Varbūt pat Šlesers, kurš ceļas kā fēnikss pēc visiem kritieniem, lai tur vai kas. Bet to jau es atkal ar ironiju…

Jā, savdabīgi. Ar ko vēl esi slavens zināmās aprindās?

Kā pēdējais, kurš intervijās neizmantoja diktofonu, rakstīja ar roku un nelietoja datoru. Mana konservatīvisma dēļ redakcija vairākus gadus pat speciāli turēja mašīnrakstītāju – iespējams, pēdējo šīs profesijas pārstāvi visā valstī. Ilgu laiku arī pēc tam ar rakstāmmašīnu vēl klabināju pats.

Radošajās izpausmēs tehnoloģiju attīstība tev palīdz vai gluži otrādi?

Lai koncentrētos darbam, agrāk man noteikti priekšā vajadzēja to lielo balto papīra lapu. Tagad jau esmu pieradis arī pie tās, kas ir datorā.

Kā ar grāmatu lasīšanu?

Protams, ka lasu. Pašlaik iesāku dokumentālu gabalu "Musa Daga četrdesmit dienas" par turku un armēņu konfliktu cēloņiem Pirmā pasaules kara laikā. 

Agrāk latviešu autoru grāmatas interesēja maz, taču tagad esmu sācis tās lasīt, arī jaunos autorus. Tas gan vairāk tā savtīgi – lai bagātinātu savu latviešu valodu. 

Dzeja gan mani kaut kā joprojām neaizrauj.

Kādi vēl vaļasprieki?

Neatsakos, ja rodas iespēja aizbraukt uz copi. Esmu liels sporta līdzjutējs. Kaut kā pēdējā laikā iepaticies arī gatavot ēst. Sievai televīzijā darba daudz, daži bērni mums vēl mazi, paliek manā atbildībā. Grozies kā gribi, kaut kas viņiem ēst jādod. No rīta uzrakstu feļetonu, tad eju uz veikalu pēc produktiem un gatavoju maltītes. Izrādās – arī tur var radoši izpausties. Var teikt, ka mājās pie savas ģimenes tagad arī esmu paslēpies un tikai te jūtos drošībā.